RICHARDS ĒRGLIS - VIRSAIŠA MEITA

«Kas cits man arī atlika darīt? Jau tā es līdz šim esmu bijis par daudz Piekāpīgs. Pagājušo gadu es arī tevi…»

«Vai tu tikai nenožēlo, ka pagājušā gadā arī mani nesaņēmi gūstā!» «Pagājušo gadu es tevi vēl lieku reizi brīdināju»., i «Es atkal tev teicu… Bet ko tur daudz runāt! Redzu, ar kādu vīru "man darīšana! Es nemaz nebrīnītos, ja tu mani tagad paša pilī mēģinātu , sagūstīt».

Vairim tiešām iešāvās galvā kas tamlīdzīgs, bet viņš apzinājās savus nama tēva pienākumus pat pret uzbāzīgu viesi un noteica:

«Tu esi viešņa manā pilī, un manā pajumtē tev nenotiks nekas ļauns, ja tu pati tikai nemēģināsi izdarīt…» % «Bet ja es mēģinātu?»

«Tad arī tev nāktos te palikt». Gandrīz jau pateica Vairis, pie kam šīs domas vien viņu nezin kādēļ gandrīz piespieda iegavilēties. Tomēr, laikā vēl apķēries, virsaitis stingri piebilda:

«Man ir diezgan karavīru, kas tevi un tavus pavadoņus viegli sa­valdītu, bet ir tad tev ceļš uz mājām būtu brīvs. Līdz ko tu vēlēsies, pils vārti atvērsies, lai tevi izlaistu».

«Nekad nešaubijos par to, ka tu nepārkāpsi Zemgales tikumus, fcitādi es pie tevis nebūtu jājusi. Tikai projām es nejāšu, kamēr tu neiz­adoši man gūstekņus».

«Tad tev gan var iznākt ilgi ciemoties Sidrabes pilī!»

«Es par tevi biju labākās domās».

«Ja es tavus ļaudis tā vienkārši palaidīšu brīvē, viņi atkal nāks uz Jmanu mežu medīt. Vai tu galvosi, ka uz priekšu neviens raktietis bez i manas ziņas nemedīs Cauņu silā?»

. «Tas gan man nenāk ne prātā».

«Tad man nenāk ne prātā atbrīvot tavus ļaudis no gūsta».

«Tādā gadijumā man vairs nav ar tevi ko runāt. Tikai vari būt pārliecināts, ka atgriezīšos šurp un atgriezīšos ar tādu spēku, ka nevien izmedīšu tukšus no zvēriem visus tavus mežus, bet arī izkvēpināšu tevi paša pilī».

«Ja tu tikai mēģināsi ko tamlīdzīgu, tad drīzi vien atradīsies kopē ar četriem taviem medniekiem manā gūstā. Tomēr žēl, ka Zemgales virsaiši plēšas savā starpā medību dēļ, kamēr vācietis pie Daugavas kaļ važas visai mūsu zemei. Jau tā mīļā tēvu zeme ir vājināta».

«Vai tad mums nav diezgan spēku pārmācīt katru iebrucēju?» kā tu domā? neliekuļotas sēras ieskanējās jaunā virsaiša balsī

Vai viirsaitim Namejam jau nenācās grūti atgaiiņāties no vāciešiem Un viņam sekoja visa Zemgale. Kas tagad var mūs apvienot? Kurš tagad ir mūsu tēvzemei kopīgs vadonis?»

«Vai tad tu, mans tēvs un citi, vai tad mēs neko nespējam, pēc tavār domām?» Izbrīnējusies vaicāja Gaismīte.

«Saprotams, ka daudz ko spējam. Tikai tu nepārzini vācu vari kaut viņa arī jau reizi tavu Rakti ir pamatīgi postijusi. Tas nav tik se noticis, tomēr jau aizmirsies. Raktē vairs neatmin, kā ar vāciem jācīnai Tagad pēdējos gadus svešie ienācēji liek mūs mierā, bet es viņierl neuzticos, jo pazīstu tos. Man bailes, ka drīzi viņu kareivji nepārpiudinl Zemgales āres. Tad vai mums, ja nebūsim sagatavojušies godam sagaidīļ iebrucējus».

«Tu domā, ka mēs nespēsim tikt ar viņiem galā?» Vēl vairāk brīnijāJ Gaismīte.

«Kā lai mēs to spētu, ja mūsu pašu starpā nav vienprātības. Mēs pat plēšamies viens ar otru. Ja nav cita iemesla, tad febrūkam viens otra medību tiesā. Pie šādiem apstākļiem vācieši mūs var paņem puslīdz kailām rokām».

«Lai tikai mēģinal Es viņiem…»

«Mēģinās arī. Vari būt par to droša. Tev atļaujas neprasīs».

«Kas tad pēc tavām domām zemgaļiem būtu darams?» Pih apjukums izskanēja jaunavas vārdos. Ko tamlīdzīgu viņa nebija ne domājusies. Tomēr vēl virsaiša meita drošināja sevi, teikdama: «Līd šim jau vācieši arī ne reizi vien izmēģinājušies ar laupīšanām Zemgalē bet cik reizes viņi tikuši līdz Raktei jeb Sidrabei?»

«Kas viņus tagad spēs padzīt? Līdz Raktei viņi gan jau agrāk daž reiz tikuši, kā tev teicu un kā tu pati zināsi. Tas tomēr notika citādo laikos un citādos apstākļos. Tu vaicā, kas darams. Ko darīt būtu daudi Zemgalē vajadzīgs atkal kopīgs vadonis, visas zemes lielkungs, valo nieks, virsaitis, kas ar stipru roku vadītu zemes likteņus. Tā ir pirmā u galvenā nepieciešamība. Kamēr tāda vadoņa nav, katram jākrāj spēk jāpūlas ciešāki vienoties ar pārējiem līdztautiešiem».

«Tu skaisti runā, bet pats meklē strīdu ar Rakti». Gaismīte vēl raudzija celt ierunas.

«Ar Rakti es strīdu nemeklēju, bet neļaušu jums mīdīt sevi».

«Tāpēc nu tāpēc…» Domīgi skanēja Gaismītes balss. «Mēs atkal neļausim sevi mīdīt… Ko tu pats, Sidrabes virsaiti, dari, lai nodrošinātu Zemgalei drošību un labklājību?»

«Es? Pūlos, cik manos spēkos stāv; cenšos ciešāk apvienoties ar Upmales zemēm, lai visas Zemgales vadonim — valdniekam, ja tāds rastos, un viņš būs! viņam jābūt! lai es viņam varētu pievest lielākus spēkus cīņai pret svešiem iebrucējiem. Tikai jūs, raktieši, traucējiet jSidrabi, uzmācaties man virsū, ar savu uzbāšanos un naida meklēšanu atraujiet mani no nopietniem pasākumiem pret kopīgiem ienaidniekiem».

Šoreiz pārmetumi Gaismīti nepārsteidza. Viņa jutās it kā puslīdz vainīga un klusēja. Vairis turpināja:

«Kur jums pašiem pienāktos… Bet ko tur daudz runāt! Zemgalei tomēr jāplaukst, jākļūst lielai. Kad Tērvetes pilī atkal mājos valdnieks, visas tautas vadonis, tad mēs vāciešiem parādīsim. Lai tikai viņi piesargas! ledzīsim svešos jūrā, no kurienes tie izkāpuši malā».

Vairis apklusa. Klusēja arī Gaismīte. Viņa saprata jaunā virsaiša cēlos nodomus. Tagad tik sīka viņai izlikās pašas rīcība ar medīšanu 'Cauņu silā». Pieradusi arvienu rīkoties strauji un noteikti, virsaiša meita sniedza Vairim roku un teica:

«Es tev apsolos, ka mēs vairs nemedīsim Cauņu silā».

«Ak! Gaismīte, ko tu dari!» Pārsteigts iesaucās Saulainis, bet māsa viņam tikai pameta ar roku un turpināja:

«Runāšu ar tēvu. Viņš man neko neliedz un arī šinī lietā droši vien paklausīs manu lūgumu».

«Tad tavi manis sagūstītie ļaudis ir brīvi. Tūliņ likšu visus četrus palaist vajā».

Tā starp Sidrabi un Rakti tika noslēgts negaidīts izlīgums senā strīdīgā medību lietā.

Tagad Vairis skaitija par savu nama tēva pienākumu uzcienāt viesus, tikai neilgi spēja nosēdēt pie bagātīgi apgādātā galda Raktes virsaiša meita. Viņa vēlējās apskatīt pili, un Vairis, lai apmierinātu savas jaunās viešņas ziņkārību, veda viņu no mielasta telpām laukā pils pagalmā, Gaismīte visur izrādija lielu ziņkārību un bieži arī tādu kara lietu SAPrašanu, ka pils īpašniekam nācās pabrīnēties vien par sievietes tādām zināšanām. Sākot Saulainis pavadija māsu, bet drīz vien viņš iegrima sarunās ar pils karavīriem. Tādēļ pils aplūkošanu turpināja Vairis ar Gaismīti divi vien. Sevišķi ilgi abi kavējās pie tilta, vārtu priekšā. Vairis to bija pārrīkojis pēc Prūsijā redzēta parauga. Ar dažu vīru palīdzību tiltu uz ātru roku varēja pacelt uz pils pusi un tā bez sevišķām pūlēm laupīt ienaidniekam uzbrukuma gadijumā iespēju kļūt tiltam pāri par dziļo cietokšņa grāvi. Neko tamlīdzīgu Gaismīte vēl savā mūžā nebija redzējusi.

Beidzot abi atgriezās pie vārtu torņa. Gaismīte palika stāvot, lai vēl reizi apbrīnotu uzceļamo tiltu un lai pārlaistu no pils kalna augšad skatus pāri lejā gulošai plašajai pils sētai un vēl tāļākai apkārtnei Arī Vairis apstājās, gaidīdams, kad viešņai iepatiksies doties tālāk Te no torņa otrā stāva abi padzirdēja divu kara kalpu sarunu. Tie gan bija pārliecināti, ka runā tik klusu, ka neviens cits nespēj noklausīties ne zilbītes no viņu apspriedes. Bet kaujas troksnim pieradušie vīri nebija radīti, lai ieturētu sarunu pārmērīgi nesadzirdamā balsī.