Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Sis Kundželis muižā nebija ikdienišķa parādība. Viņa māte bija bijusi pagasta skaistule un iekritusi grāfa na­gos, kurš to neizdeva pie vīra tik ātri kā citus savus upu­rus, bet pieturēja veselus divus savas mājās dzīvošanas laikmetus. Kad grāfs Sterns pirmo reizi atstāja jaunavu, dodamies pasaulē, un pēc kāda laika atgriezās atpakaļ, viņš atrada priekšā dēlu, kurš tika iesaukts par Grāfiņu un tautas izrunā dabūja vēlāk pavārdu Grāpiņš. Sis Grā- piņš bija kluss, lēns cilvēks, vienos gados ar Klintaini, pārzināja muižas klētis godīgi un kārtīgi, bija arī paspējis pie tam tikt pie lielas ģimenes.

Atgriezies Kalniešu p?»ī, grāfs Sterns atkal tuvināja sev Grāpiņa māti pa otrai reizei. Drīz gadījās otrs dēls, kurš dabūja vēlāk palamu Kundželis. Tikai pēc Kundžeļa pa­saulē nākšanas viņa māte tika izprecināta Kosu saimnie­kam, kurš to jau no bērnības bija iecerējis un arī tagad pūlējās aizmirst nelaimīgās sievietes likteni. Kosu saim­nieki dzīvoja diezgan laimīgi un saticīgi. Arī dēlu un meitu viņiem netrūka. Pati saimniece bija jau vecenīte, bet vēl naski rīkojās pa mājām ar darbiem.

Par savu dēlu Matīsu Kundželi grāfs Sterns gādāja. Kā jaunu zeņķi viņš to pieņēma muižā par mednieku, bet Kundželis bija nelabojams dzērājs, pie tam nesaticīgs, kašķīgs, bramanīgs, nekādam darbam nederīgs. No med­nieka viņš tika ielikts par rijkura palīgu, vēlāk par vagara palīgu un beidzot par dārznieka palīgu. Arī pēdējam ama- lam Kundželis bija pilnīgi nederīgs un ēda muižas maizi, likai pateicoties grāfa žēlastībai. Kundželis bija vēl jauna vīra gados, bet nekārtīgas dzīves dēļ izskatījās daudz vecāks par saviem gadiem. Viņam bija prāva ģimene, kas stipri cieta no sava galvas nevaldāmā rakstura un dūres; sevišķi tas bija jāsaka par viņa sievu, kura bieži labprā­tīgi devās zein vira dūres, lai paglābtu no tās kādu bērnu. Dažreiz slimīgā sieviete paģība no vīra sitieniem, tā ka daudzi sprieda, ka viņas mūža dienas jau skaitītas. Arī Klintaiņa atgriešanās dienā bija norisinājies joti pretīgs Kundžeļa uzbrukums sievai.

Klintainim stāstot un klausoties jaunākās ziņas, nema­not bija pienācis laiks iet gulēt. Tomēr ar visu ceļa no-i gurumu Kiintainis nevarēja aizmigt, nepastāstījis sievai, par nodomiem ietaisīt paša mājas. Ilgi tovakar abi lau­lātie draugi pusčukstoši sarunājās, kamēr beidzot Māre noteica:

«Dari, vīriņ, kā tev labāk rādās. Man gan pa muižu: labi patīk, bet, ja tu tur mežā domā būt laimīgāks, tad es; tev arvien būšu palīdzīga darbos.»

Atgriezies pēc medībām Kalniešu pilī, grāfs Sterns vis­pirms krietni izgulējās un atpūtās. Tad viņš atminējās par savu solījumu un lika atsaukt Klintaini. Pēdējais uz to jau bija gaidījis un izteica savu lūgumu: jaut viņam aiziet no muižas un ieplēst līdumus jaunām mājām. Grāfs muti vien ieplēta. Visu ko viņš bija vairāk gaidījis, tikai ne kaut ko tamlīdzīgu.

«Tev, Mikel, skrūv ēkš to galv nav riktīg!» grāfs teica. «Tev būs padomāt vēl līdz rītdēn par šo lēt. Kad tu būs izgulēt, tev būs palikt prātīgāk un nebūs datnmelig.»

«Es, lielskungs, esmu visu pārdomājis un joti lūgtu cie­nīgo kungu šoreiz uzklausīt manu lūgumu.»

«Bet kā lai es būt bez piķēr? Tu man tokš esi vajadzīg.»

«Lielkungam jaužu diezgan. Lielskungs dabūs sev la­bāku piķieri.»

«Ja ne labāk, tad gan gudrāk es būs varēt dabūt. Lab! Ja tu tād mulk esi, tad vari ēt tur pē to vilk un plēst to krūm un celm. Bet to pikēr amat pē lēl medīšan tev būs jāuzņem uz sev tāpat kā līdz šim dēn. Tu var ēt. Lēl ēzei!»

Grāfs bija stipri sašutis par Klintaiņa acīmredzamo stulbumu, bet viņš gribēja vārdu turēt un bez tam zināja, ka medību dalībnieki uzprasīs kādreiz, ko Kiintainis vēlē­jies. Kā tad lai viņš, grāfs, izrādās par solījuma neturē- tāju?! Bez tam Klintainim daudzmaz prāvākās medībās būs tāpat jāuzņemas Kalnieša piķiera pienākumi.

Kiintainis padevīgi noskūpstīja grāfam roku, kas bija nepieciešami pēc tolaiku ceremoniāla, un izgāja ārā. Viņš bija apmierināts. Piķiera pienākumus pie reizes viņš spēs I/,pildīt. Tomēr maz viņam vairs pienācās ar šo amatu nodarboties, jo vecā grāfa veselības stāvoklis palika ļau­nāks un tuvākos gados Kalniešos gandrīz nemaz vairs ne­rīkoja prāvākas medības.

Vēl vairāk kā grāfs par Klintaiņa nodomu bija sašutis Un brīnījās vagaris.

«Vai tu traks?» viņš teica. «Kas tev prātā ienācis? Tūliņ Izsvied savus niķus laukā no galvas! Vai tu tur ar vilkiem gribi gaudot?»

«Ka tu zinātu, kas tur par jauku zemes stūrīti!» i «.Jauks zemes stūrītis? Vai tu to mutē bāzīsi un dosi kost bērniem?»

«Ko nu mels! Gan jaunajā zemītē paaugs, ko mutē bāzt. Ito. tam tur es pats būšu savs kungs.» Vagaris sirdīgi atmeta ar roku.

«Blēņas! Tūliņ ej pie lielkunga un saki, ka tu dullumu esi izgulējis. Lūdz, lai tev piedod muļķošanos un atstāj 11/ priekšu piķiera vietā.»

«To nu gan nē! Iedomājies, cik tur jauki pašam savu «cinīti rušināt. Bez tam gadi mūžā arī krājas. Diezin cik Ilgi vairs varēšu piķiera vietu izpildīt?»

«Ko nu pasakas stāstīt! Tu jau vēl ar kailām rokām vari vērsi nostiept gar zemi.»

«Tamdēļ jāstrādā pie laika, kamēr vēl spēki nav izsī­kuši, lai būtu ir pašam vecumā sava pārtikšana, ir ko bēr­niem atstāt. Paša mājas — tas ir pavisam cita lieta.»

«Paša mājas? Tādas pašas kunga mājas kā citas. Tā­mi! būs muižas mājas, ar kurām kungs darīs, kā vien gri- l)ēs. Varbūt ir nemaz neatstās tās taviem bērniem.»

«Kāda velna grāfam tur meža vidū ņemt maniem bēr­niem zemi nost? Gan jau atstās.»

«Kā ieēdies! Vēlreiz saku tev: klausies labu padomu un ej ar lūgumu pie lielkunga, lai atstāj tevi par piķieri.»

«Gan tu pats vēlāk citādu dziesmu dziedāsi, kad re­dzēsi manus nākošos laukus un pļavas.»

«Es tur savu kāju nesperšu. Es gribu dzīvot pie cilvē­kiem un ne pie vilkiem. Ja tu esi pavisam prātu zaudējis, lad jāiet parunāt ar tavu Māri. Varbūt tai galvā vēl viss kartībā!»

Vagaris sirdīgi nospļāvās un devās pārrunāt Klintainleti, hel arī šis mēģinājums palika bez panākumiem. Nelīdzēja pat vagarienes pierunāšana. Klintainiete uz visiem aizrā­dījumiem tik noteica:

«Kas man tur daudz ko gudrot? Tādas lietas Mikum labāk jāpārzina. Viņš vīrieša cilvēks. Bez tam viņam tur par daudz patīk. Ir arī tālāk nost no kunga pātagas. Ja strādāsim, tad maizīte arī tur būs.»

Gribot negribot vagariem un citiem Klintaiņu labvēļiem bija jāapmierinās. Skauģi turpretim smīnēja vien un sprieda:

«Tā iet! Kad tas Kungs grib kādu pazudināt, tad Viņš tam papriekšu atņem prātu.»

Tuvākā svētdļenā Kiintainis aizjāja uz savu nākošo dzīves vietu. Gar mazu upīti, kuru sauca par Mežupi, stie­pās zālains, auglīgs, vietām tikai krūmiem vien apaudzis līdzenums. Tur vēl nesen bija tikuši pļauti atsevišķi pļavu gabaliņi, bet attāluma dēļ tos īpašnieki bija pametuši. Se­natnē tur kādreiz izplētās plašs apstrādāts klajums. Pāris verstes no Klintaiņa izraudzītās vietas, Mežupītei uz leju, krasts pacēlās kā stāva krauja, uz kuras priekš vairākiem gadu simteņiem bija stāvējusi senču pils. Vēl tagad ne­lielo uzkalniņu sauca par Pilskalnu, arī par Spoku kalnu. Pilskalnā tagad auga milzīgi koki. Apkārtnē gar upīti zemi gan apstrādāja vēl kādu laiku pēc pils bojā iešanas. Bet karš vai mēris, vai kas cits no turienes izskaudis cil­vēkus. Tikai pļavas bija vēl ilgu laiku pļāvuši citur dzīvo­joši ļaudis. Krūmi spiedās virsū arvien vairāk un vairāk, un mežs iekaroja vienu pozīciju pēc otras. Beidzamās pļa­viņas bija atstātas priekš samērā neilga laika. Nebija cil­vēkiem izdevīgi staigāt verstēm lielus gabalus, lai pļautu sīkos pāri palikušos klajumiņus, kaut gan cilvēku dzīvokļi pa tam bija tuvojušies apmēram uz desmit verstēm. Kam­dēļ staigāt tik tālu? Dzimtkungi tanīs laikos necēla iebil­dumus pret siena pļaušanu mežā, kur vien katrs gribēja. Ienākuma meži tā kā tā nekāda nedeva, un medībām to pietika atliku likām.