Rihards Ērglis: PELĒKO BARONU SENČI

«Paturi pats savas meitas. Es Miku neatdošu. Tāda vīra jums nav nevienam. Tāds ir tikai grāfam Sternam.»

«Diezin ko tu teiktu par četriem skuķiem, ja mēs runātu priekš pāris desmit gadiem? Varbūt tad tavs Mikus ne­būtu nevienas meičas cenā? Jā, draugs! Tagad tā manta mums abiem vairs neder. Vecums, vecums…»

Ne kungi vien dzīroja, arī par gājējiem tika gādāts. Vietējais barons skaitījās par labu kungu un šad tad rīkoja dzimtļaudīm izpriecas. Arī šoreiz vairākas alus mu­cas un sīvā enkurīši bija uzstādīti sētsvidū pie ratnīcas sienas pašu muižas ļaudīm un svešo kungu pavadoņiem. Iekšā, muižas ratnīcas plašajās telpās, bija apmetušies veseli trīs vietējie muzikanti ar paštaisītiem instrumen­tiem un rāva deju pēc dejas, pa vaļas brīžiem veldzēdami dzērieniem mutes. Viens no viņiem tā sajūsminājās, ka pa­visam vairs neatzina takti. Viņa divi biedri turējās pagai­dām vēl pie takts.

Pa ratnīcu lidinājās dejotāju pāri un šad tad piespēra tik dūšīgi ar kājām, ka sakaltušais māla plāns dimdēja vien. Putekļu mākonis stāvēja līdz griestiem un gandrīz pilnīgi paralizēja divu vēja lukturu gaismu.

Ratnīcā un ap ratnicu jautrība bija ārkārtīga. Smiekli, priecīgi, skaļi saucieni tā vien skanēja. Aizmirsts bija grū­tais darbs, aizmirsti bija bargie kungi un draudošās plet­nes līdz ar jājamām pātagām. Dabas bērnu iedzimtā jaut­rība plūda uz ārieni nemāksloti, dzidri, ar neapslēpjamu, nepārvaramu spēku.

Ar visu putekļu kārtu, kas raudzīja noslēpt ģīmju da­bīgo krāsu, pat vājajā gaismā bija redzams, cik sakarsuši un nosvīduši ir dejotāji. Vienu otru karstums un putekļi spieda meklēt atvēsināšanos un pārmaiņu ārā, bet, lai velti nekavētu laiku, dejoja ari sētsvidū, ratnīcas vaļā at­vērto vārtu priekšā, neievērojot naktssalnu. Pa dejošanas starpbrīžiem koka krūzītes ar alu un bleķa kausiņi ar sīvo apstaigāja vīriešus, kamēr jaunavas dziedāja dziesmiņu pēc dziesmiņas. Ap mucām rīkojās deģis un bez skopoša- nās pildīja iztukšotos traukus, spēlēdams saimnieka lomu, jo ne tikvien paši kungi, bet arī no «vanderzeļļiem» priekš dažiem gadiem pieņemtais muižkungs negāja rīkot prasto zemnieku uzcienāšanu.

Ratnīcā visi bija priecīgi, bet grāfa Sterna piķieris Kiin­tainis likās pats jautrības iemiesojums: neviens cits nede­joja dzīvāk par viņu, neviens nebija tik nenogurdināms, neviens neprata runāt tik jocīgi un tā smīdināt savas de­jotājas kā Kiintainis. Gan viņš bija labi vīra gados, ļoti tuvu pie četrdesmit, tomēr meitu sirsniņas priekš viņa gribot negribot kusa un viena otra tā vien raudzīja pabūt ilgāk brašā piķiera tuvumā. Sevišķi neatlaidīga šinī ziņā bija skaistā Maija, kura strādāja muižā pie kungu istabu tīrīšanas un uzkopšanas. Viņa pati nemanīja, kā tas no­likās, bet tikai viņa aizvien bija tur, kur tobrīd atradās Kiintainis. Arī pēdējais citu meitu barā vislabāk ieraudzīja Maiju un ar viņu visvairāk dejoja un smēja.

Viens no zirgu puišiem, Krišus, citreizējais Maijas ka­valieris, kam sirdī aukstajā rudens laikā jau labi sen val­dīja liels karstums, stāvēja kā no laivas izsviests dejas zāles tumšākajā kaktā un dusmīgi nolūkojās caur pieri turp, kur putekļu mākonī tikko varēja saskatīt Klintaini blakus Maijai. Puisis visu vakaru dejoja maz. Sākot gan Krišus bija raudzījis sacensties ar Klintaini pie Maijas sirds vārtiem, bet drīz nojauta, ka pretinieka pārspēks par lielu un ka cīņa, mazākais, šovakar, galīgi pazaudēta. Te nu viņš stāvēja kaktiņā un vēroja, nolēma iet projām, bet palika, nosolījās Maijai vairs ne virsū neskatīties, bet ne­novērsa no viņas ne acu.

«Ko tu te viens pats stāvi kā slotas kātu ierijis un gudro, vai spļaut ārā vai rīt dziļāk?» piepeši Krišum bla­kus iesaucās darba biedrs.

«Es? Es nekol Tāpat vien.»

«Zinu, zinu! Ko tur vēl runāt? Tas piķieris jau esot liels meitu gēģeris. Puisis būdams, pašam grāfam esot nocēlis lielmāti, kam dēls vis esot no viņa, kaut gan par grāfa pēcnācēju skaitoties.»

«Kas man par daļu? Lai viņai neš ducis dēlu būtu.»

«Tad jau labi! Iesim pie muciņām, iešausim uz dienas kājas! Bet es gan tavā vietā viņam nepieļautos. Ko šis iedomājies? Atkūiies svešumā un grib atņemt meitas vie­tējiem puišiem. Viņš pats jau precējies, un bērni vis esot. Es to gan tā nepieļautu!?-

«Bet kā tad lai es nepieļauju? Tu runā kā mazs bērns! Ko lai daru?»

«Ņem un sasukā piķierīti, tad tam pāries visi prieki uz meitām.»

«Iznāks tracis. Citi nāks šķirt. Kungs vēl liks uzskaitīt man pašam.»

«Kamdēļ tas citiem jāzina? Uzglūni viņam vienatnē un uzskaiti, cik sirds vēlas. Par dabūto pērienu viņam kauns būs ko stāstīt.»

«Nudien, slikti tas nebūtu!» Krišus jau runāja tīri prie­cīgi.

«Kas par sliktumu? Skaidra padarīšana. Nestreb putru ar svešu karoti. Bet tagad iesim iedzert.»

Pēc brītiņa, šķiroties no muciņām, draugs Krišum vēl piebilda:

«Ja vēlies, es tev iešu palīgā.»

«Arī viens tikšu viegli galā. Vai man nav naga?»

«Labs ir, bet es tomēr pieskatīšos.»

Pa tam Kiintainis līksmojās, kā līksmojies. Prieks lau­zās dabīgi viņam uz āru, un viņš to neslāpēja. Kamdēļ nedejot un nesmiet ar meičām, ja tas iznāk tik jautri? Tam ne prātā neienāca, ka uz viņu kāds varētu griezt zobus, ka viņš būtu kādam sariebis. Beidzot Kiintainis atminējās savus suņus un zirgu. Vajadzēja iet tos apraudzīt. Viņš izgāja no putekļainās ratnīcas un ātri aizsoļoja gar mui­žas parku uz kūtīm, nemaz nemanīdams, ka tam kāds seko.

Ticis galā ar suņiem, Kiintainis lēnām soļoja atpakaļ, vērodams debesis un sevī spriezdams par to, kāds būs rīt laiks. Viņš iegāja divu milzu ozolu ēnā, kad piepeši priekšā izauga kāds cilvēka stāvs, kurš dvesa:

«Tagad tu man, putniņ, esi rokā! Es tev rādīšu laksto­ties ap svešām meitām! Tu man, kundziņ, tūlīt redzēsi, ka mūsu muižas Maija nav nekāda grāpa lielmāte! Es tev…»

Tālāk viņš netika. Kad uzbrucējs Klintaini sakampa pie pleca, ias saķēra Krišus abas rokas. Nabaga puisim likās, ka viņa roku stilbi ir saspiesti dzelžos, ko ēvelējamā galdā skrūvē arvienu ciešāk kopā.

«Muļķa puika!» Kiintainis dusmīgi teica. «Man jau dēls gandrīz tik vecs kā tu. Vai tad Maijai gabals nokritīs, ka viņa ar mani padejo? Gan jau viņa tev paliks tikpat prie­cīga un smuka kā agrāk. Bet tagad esi prātīgs, citādi sar­gies: būs joki pie malas!»

Krišus juta, ka dzelži no viņa rokām tiek noņemti, bet pats viņš atlido soļus piecus nost no Klintaiņa. Sinī acu­mirklī pie ozola parādījās Krišus biedrs un piesteidzās pie Klintaiņa taisni, kad pats Krišus taisīja savu mēģinā­jumu lidošanā. Nu palīgs atradās taisni Klintaiņa priekšā un nezināja, ko sākt, ko darīt.

«Ak, vēl viens!» Kiintainis iesaucās. «Ko tad pateiksi? Kurp steidzies? Taisies, ka tiec no ceļa nost, citādi…»

Kiintainis lēni pārgāja taisni pār to vietu, kur tikko bija stāvējis otrs pretinieks. Sis apjukumā atkāpās dažus so­ļus sāņus. Krišus, kurš aizgājējam pat ir nedomāja sekot, norūca caur zobiem: «Tpī! Tas jau gatavais velns!»

Kiintainis tuvojās dejas vietai. Sākumā viņš sevī jautri smējās par notikušo, bet tad arī sevi atzina par līdzvai­nīgu pie sadursmes zem ozoliem. Viņš iedomājās sevi ta­nīs dienās, kad bija taisījies par līgavaini Mārei, iedomā­jās, ko pats būtu darījis. Bez šaubām, pats viņš bija daudz vairāk vainīgs kā šis jaunais puisis Krišus. Ratnīcā Klin- lainis iegāja tīri nopietns. Tur pašlaik bija pārtraukums. Viens no muzikantiem, kurš jau agrāk bija atmetis takti, izstiepies gar ēkas sienu uz plāna saviem biedriem aiz muguras, gulēja dziļā miegā. Divi pārējie muzikanti paš­laik iedzēra, bet puiši un meitas dziedādami gāja rotaļās.