Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Kiintainis sākumā gribēja pievienoties rotaļniekiem, bet tad tuvojās muzikantiem, paņēma noma) nolikto kokli un ņēmās trinkšķināt. Driz vien atsevišķie akordi sāka kār­toties, un sēra meldija pildīja putekļaino gaisu. Pirmai meldijai sekoja otra, treša. Rotaļnieki bija metuši mieru un apstāja spēlētāju. Visi uzmanīgi klausījās. Skanēja kaut kas radnieciski mīļš un patīkams. Kad Kiintainis no­stāja spēlēt, visapkārt valdīja klusums.

«Kas ir, puiši, meitas! Uzdziedāsim!» Kiintainis iesau­cās un rāva vaļā jautru, visiem pazīstamu dziesmiņu «Kur tu teci, kur tu teci, gailīti manu?». Daudzas mutes piebal­soja, un līksmās dziesmas skaņas izplūda rudens nakts tumsā un salā.

Pirmai dziesmai sekoja citas. Tad atkal dejoja, bet Kiin­tainis tur vairs dalibas neņēma. Viņš sēdēja laiciņu pie muzikantiem un noskatījās, kā Krišus atkal raudzīja iegūt vietu savas niķīgās jūtu valdnieces sirsniņā. Maija gan bija paklusa un bieži lūkojās uz muzikantu pusi, kur re­dzēja Klintaini. Kad pēdējais ir nedomāja vairs piegriezt meičai vērību, šī uzmeta lūpiņu un nosprieda parādīt, ka viņai svešais piķieris bijis nebijis. Viņa izlikās jautra un smēja, sākumā piespiesti, triecot ar atkal ieradušos Krišu, kam tādas saulītes staros sašutums drīzi pārgāja. Kad Kiintainis pēc laiciņa pavisam nozuda no dejas telpām, Krišus un Maijas saprašanās palika aizvien pilnīgāka, un drīzi vien aizgājējs bija aizmirsts. Tāda ir skaistā dzi­muma nepastāvība!

Kiintainis pakavējās pie muciņām, pamatīgāk iepazīda­mies ar to spirdzinošo saturu. Tad viņš sāka soļot uz savu guļas vietu. Nakts bija tumša. Mēnesi neredzēja. Drūmi, pelēki, gabalaini mākoņi peldēja pa debesīm.

Soļojot Klintainim sametās tik sēri, tik sēri, ka gandrīz asaras saplūda acīs. Vai šai brīdī viņš izjuta paša un sa­vas tautas drūmās dzīves gaitas? Vai gadījums ar Maiju un Krišu spieda viņu atcerēties paša jaunību un tās dēļ sēroties? Kas lai to sazina? Pats Kiintainis arī droši vien to nezināja un vaicāts nebūtu pratis dot atbildi. Lai kā, tikai Kiintainis pēc nedaudz minūtēm gulēja uz klētsaug­šas, aizmidzis dziļā miegā, dziļi ieracies smaržīgajā sienā.

Medības, kas bija vilkušās gandrīz nedēļu, gāja uz bei­gām. Pēdējā dienā pirms šķiršanās bija noliktas tikai lie­las viesības un dzīres, bet tām dzimtkungiem nevajadzēja piķieru un mednieku. Tamdēļ tuvākos jau iepriekšējā va­karā atlaida uz mājām. Klintainim vajadzēja pārgulēt nakti un tad arī doties mājās ar saviem suņiem. Grāfs bija sagaidāms savā muižā tikai pēc pāris dienām.

Pēdējā medību vakarā Kiintainis jau taisījās iet pie miera, kad to pasauca uz pili, kur krietni vien bija plūduši ne tikai alus un šņabji, bet arī dārgie ārzemes vīni. Grāfs Sterns bija labi iesilis, un viņam iešāvās prātā palielīties ar piķiera krietnumu. Grāfs lika ievest Klintaini pils zālē un, citiem dzirdot, teica:

«Tu man ir lab kalp! Man tā brēde sadzīšan gaužam iauk patīk. Tamdēļ tev būs man prasīt, ko tu grib. Ja tā Dūs vēn prātīg padarīšan, es tev šoreiz būs paklausīt.»

Kiintainis nezināja, ko teikt. Gan bija viņam sava vē­lēšanās, bet tā vēl nelikās diezgan pārdomāta, diezgan nobriedusi. Bez tam vajadzēja pārrunāt ar Māri, kurai tur arī bija sakāms savs vārds. Zālē iestājās klusums. Visi gaidīja uz Klintaiņa atbildi. Ko viņš prasīs? Pats grāfs jutās varoņa lomā un, atgāzies krēslā, izbaudīja pa­tīkamu apziņu par savu labsirdību. Viņš cieši noņēmās pa­likt līdz galam augstsirdīgs, ja tik Kiintainis neprasīs ko neiespējamu.

«Nu, droš, droš! Sak toč, ko tu grib!»

«Paldies, liels paldies lielkungam par žēlastību, bet es lūgtu atļauju laiciņu apdomāties,» — tā Kiintainis beidzot Ierunājās. Visi jutās vīlušies un ziņkārībā neapmierināti, sevišķi grāfs, kas ar redzamu nepatikšanu norūca:

«Lab, lab! Ja tu tād mulk ir, ka neprot ātru domāšan, lad pagroz sav ga!v, kamēr es būs aizbraukt uz muiž. Es lev tad būs taisīt vēl vēn noprasīšan. Tagad tu var ēt un rīt jāj uz māj.»

Otru rītu Kiintainis devās uz mājām. Viņam līdzās skrēja kopā saistītais suņu bars, ko stipra aukla savienoja iii segliem. Atstājot muižu, Kiintainis ieraudzīja Krišu, kura laimīgais ģīmis neizrādīja nekādu ciešanu. Kiintai­nis pieturēja zirgu.

«Ardievu, Krišu! Vai tu vēl dusmojies uz mani?»

«Kamdēļ? Pavisam nē. Jāj laimīgs.»

«Tad ir labi; bet tu ved savu Maiju ātrāk pie altāra, ka tev negadās nopietnāks sāncensis nekā es. Tāds var lev atņemt skuķi, ja tu ilgi vilcināsies un daudz gudrosi.»

Krišus nebija spējīgs slēpt savu laimi un, priecīgi smai­dīdams, atteica:

«Nekā! Mums jau lie-ta norunāta. Vēl priekš svētkiem gribam dzert kāzas. Maija lielmātei atjauju jau izrunā­jusi. Neesi lepns, atjāj tu arī uz mūsu kāzām. Būsi gaidīts viesis.»

«Paldies, paldies par ielūgumu. Bet kāzās tikt jau gan neiznāks: stipri tālu. Bez tam — kas tevi var galvot? Uz­skries tev kāds niķis, un tu ņemsies mani atkal kaustīt… Ja nu jums būtu dienās dvīnīši vai trinīši jākrustī, tad gan mani ielūdziet par krusttēvu.»

Abi šķīrās kā sirsnīgākie draugi.

Kiintainis jāja stundu pēc stundas. Vienmuļie, tukšie vēlā rudens lauki mainījās at kailiem birztalu kokiem un siliem. Maz no visa tā Kiintainis redzēja. Iegrimis domās, viņš visu laiku gudroja, pārlikdams svarīgu, viņa dzivē liktenīgu soli. Bija arī ko pārlikt! Visai paša un tuvinieku dzīvei vajadzēja grozīties lidz pamatiem.

Kiintainis bija ieskatījis skaistu vietiņu tālu no muižas, meža biezokņu vidū. Turp Klintaini vilka stipra vara. Viņa'zemes rūķa asinis runāja piķierī, prasīja pēc sava zemes stūrīša, spieda iemīļot neizbēgamās pūles un grū­tības, pat vēl kārot pēc tām. Izvēlētā zemes stūrītī Kiin­tainis gribēja ierīkot jaunas mājas, pārcelties ar ģimeni turp, atstājot muižu līdz ar izdevīgo piķiera amatu. Kāds spēks Klintaini vilkšus vilka projām no muižas. Bet ar vieglu sirdi nevarēja spert tik svarīgu soli. Risks bija par daudz liels, uz spēles bija jāliek visas ģimenes lab­klājība. Tamdēļ Kiintainis līdz šim bija vilcinājies virzīt lietu uz priekšu. Tagad sakarā ar grāfa priekšlikumu no­domu bija iespējams izvest galā, un Kiintainis domāja un prātoja. Brīžam viss rādījās viegli izšķirams, brīžam grūtības tēlojās par daudz lielas. Brīžam sirds vilka Klin­taini uz meža plēsumu, rādīja tam jaunos melnos arumus, jauno pļavu zaļumu un jauno, kaut arī mazo būdiņu. Brī­žam atkal prāts biedināja atstāt drošo vietu 'un rādīja pūles un gandrīz nepārvaramas grūtības jaunās dzīves ierīkošanā.

Grūtas domas, smagas šaubas bija jāpārlaiž Klintai­nim. Tomēr, kad viņš sasniedza Kalniešu muižu, lieta bija galīgi izlemta. Vajadzēja vēl tikai sievas Māres piekri­šanas.

Pie izrunāšanās ar sievu Kiintainis tik ātri netika, jo ģimenes locekļi muižā to apstāja un apbēra ar jautāju­miem par medību piedzīvojumiem. Cits caur citu runāja sieva, 19 gadus vecais dēls Mikus — pirmdzimtais, kurš tikko toruden bija apprecējis vagara meitu un ieņēma jau rijkura palīga vietu, 16 gadus vecais dēls Andžus, abas pusaudžu meitas — dvīņumāsas Anlīze un Grieta — un pat mazais Bērtulītis, kurš ari šļupstēja kaut ko par brie­žiem. Ieradās patriekties arī Klintaiņa vecais draugs va- garis un daži citi muižas ļaudis.

Kiintainis stāstīja par medībām, bet pats dabūja dzirdēt jaunākos muižas notikumus, kur gan nekā sevišķi ārkār­tīga un neparasta nebija, jo pati svarīgākā ziņa bija, ka Kundžeļu Matīss atkal līdz nesamaņai sapēris savu sievu.