Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

45

Ziemu Lielklintainim palika jūtami labāk. Viņš pa reizei izstaigājās pa sētsvidu, gan lēni, solīti pie solīša, izvairo­ties spert kāju tur, kur dziļāks sniegs. Slimais atdzīvojās. Uz pavasari palikšot tīri spirgts un vesels. Tā šis esot do­mājis, to esot paredzējis. Tik jaunos gados nevarot par nāvi ne domāt. Vēl daudz darba darāms. Sis atstāšot dē­lam mājas vēl vairāk izmaksātas nekā pašreiz. Pat Kārlis sāka domāt, ka ārsts būšot maldījies. Par velti tik uztrau­cis viņu. Jo ziemas beigās saulīte sāka augstāk kāpt un vairāk sildīt, jo slimais palika žirgtāks.

Atnāca pavasaris. Kādu jauku, saulainu dienu slimais Kiintainis izstaigājās pa āru, apskatīja mājas, pasildījās saulītē un, ienācis istabā, priecīgi izskaidroja tuviniekiem, ka tik labi viņš sen neesot juties, tikai tāds nogurums uz­nākot. Tas laikam no pavasara gaisa svaiguma. Šodien esot vairāk kā citām dienām staigājis. Viņš icgūlās gultā un drīz aizmiga. J

Bēdu vēsts drīz izplatījās pa apkārtni. Daudzi, novēro­dami slimības gaitu, bija paredzējuši iznākumu. Daudziem tas bija pārsteigums. Bet visi nožēloja aizgājēju, viņa agro nāvi. Kā arī ne? Bija aizgājis apkārtnes ievērojamā­kais zemnieks, pašu cilvēks.

Kad nākošo svētdienu aizvadīja uz pēdējo dusu Mārtiņu Klintaini, uz kapu kalniņa viļņot viļņoja izvadītāju bars. Likās, visi abu pagastu iedzīvotāji bija sapulcējušies. Li­kās, katrs Kalniešu pagasta cilvēks gribēja atvadīties no vīra, kurš ikvienam dzīvē noderēja par paraugu un ar gaišo prātu bija atvieglojis māju izmaksas nastu.

Izklīstot pēc apbedīšanas, ļaudis pulciņos pārrunāja ne­laiķa dzīvi un darbus. Visi slavēja aizgājēju, bet par vi­siem skaļāk Mazklintainis. Viņš reizi no reizes atkārtoja;

«Tas tik bija vīrs. Tāda pagasta vecākā mums nav bijis un arī nekad nebūsi»

Kad kāds iebilda, ka runātājs pats tomēr esot pus mūža tiesājies ar nelaiķi, Mazklintainis neapjuka, bet noteica;

«Kas tur par briesmu lietām. Jā, tiesājāmies! Daudz kas iznāk tik tuvu kaimiņu starpā. Vai viss tas jāliek svaru kausā? Bet saku un pie tā palikšu: nelaiķis bija vīrs, kāda otra pie mums nav.»

Neviens to neapstrīdēja.

Nedēļu vēlāk, nākošo svētdien, pie kapa ieradās savāds nelaiķa pieminētājs. Tas bija Jukums Klintainis. Viņš bija stipri zēģelēs. Todien viņam veicās. No rīta piecēlies, viņš nezināja, kur dēties. Beidzot Jukums griezās pie znota, lai aizdodot trīs rubļus, vajagot nodzert atbēres nelaiķa draugam.

Kad Jaunlācis pavīpsnāja, Jukums domāja, ka par daudz ieprasījis, un uz pēdām nolaida līdz pusrublim. Jaunlācis piegāja pie skapja, sameklēja saburzītu papīra rubli un pasniedza to sievastēvam.

Ieturējies Baznīcas krogā, Jukums ieradās uz kapiem. Viņš nosēdās uz Mārtiņa Klintaiņa kapa kopiņas, izvilka no kabatas pudeli, no otras siera gabalu, iedzēra pa mal­kam, uzkoda un pusbalsī sprieda:

«Tā, Mārtiņ! Tagad tu te guli… Pat darbu tev aizmir­sies darīt… Guli, guli, Mārtiņ, mīļo uzvārda brāl! . .. Ta­gad muiža no tevis nespēj izspiest ne skripatas rentes … Sveiks, Mārtiņ! Uz tavu veselību!.. . Guli, guli mierīgs. Mēs visi tepat vien būsim … Es, Jukums Klintainis, arī… Jā, no tā neviens neizmuks… Sveiks, mīļo Mārtiņi… Sveiks, mīļais! — Uz tavu veselību, mīļo brāl.. .»

Todien Jukums Klintainis, vēlā vakarā uz mājām ejot, dziedāja vienā dziedāšanā — gan jautras dziesmas, kad aizmirsa šīsdienas pienākumus, gan Dieva dziesmas, gau- digā balsī gari vilkdams, par mirušu pieminēšanu, kad atminējās savu nelaiķa uzvārda brāli.

Gan vēl mīļu tuvinieku rokas turpināja nest uz kapu un dēstīt vienu puķīti pēc otras. Gan vēl viens otrs, iedams gar kapiem, piesoļoja paskatīties nelaiķa Lielklintaiņa kapu. Gan vēl dažus gadu desmitus Mārtiņš Klintainis dzīvoja apkārtnes ļaužu piemiņā. Vēl dažus gadu desmi­tus Kalniešu ļaudis atcerējās tā dzīvi un darbību. Tomēr kapa kopiņa sāka palikt dzīves ceļu pamalē. Dzīve šāvās uz priekšu, neskardama vairs dusošo.

Nāca jaunas paaudzes, un Mārtiņš Klintainis aizmirsās. Dažs labs to arī vairs nesaprastu. Daudziem viņš liktos par daudz vienkāršs, vienmuļīgs, jā, pat par daudz vien­tiesīgs. Daudziem liktos, ka viņa grašu skaitīšana, kapeiku krāšana, apdomīgā taupība un aprēķināšana ir par daudz sīka. Daudzi spriestu, ka viņa darba kāre, ka viņa nepra­šana dzīvot bez darba drīzāk peļama nekā slavējama, jo pat darba svētumu dažreiz nicina. Lai kāl Bet Mārtiņš Klintainis savā' laikā bija spilgts, varens cīnītājs. Viņa spēcīgās rokas bija tā cīņas ieroči.

Mārtiņš Klintainis bija tās paaudzes pārstāvis, kura uz saviem spēcīgiem pleciem iznesa zemes izpirkšanu par dzimtu. Sī paaudze aizgāja kapā zem smago maksājumu sloga, bet lika pamatu latviešu turībai.

SI darbarūķu paaudze atdusas smilšu kalniņā, bet viņas darba sekas sniedzas līdz mūsu dienām un sniegsies vēl tālu nākotnē. Sī paaudze daudz ko panākusi, jo viņa prata strādāt, mīlēja darbu. Un darbs ir visvarens, darbs spēj visu.

Bērsons I. Ievadam 5

I. Sentēvi 7

II. Pelēko baronu tēvi 181

Rihards Ērglis

PELEKO BARONU SENCI

Redaktore Aija Dzintara Mākslinieciskais redaktors Egīls Garkevičs Tehniskā redaktore Dace Rubīna Korektore Ilze Ancāne

Nodota salikšanai 05.10.90. Parakstīta IcspIeSanal 17.07.91. Reģ. apl. Kt 2-0290. Formāts 84X108/32. 23,45 izdevn. I. Metiens 50000 eks. Pašūt. MV 874-5. Izdevniecība «Avots», 225050 Rīgā, Aspazijas bulv. 24. Iespiesta tipogrāfijā «Rota», 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40.

Grāmata pirmo reizi iznāca Ņujorkā 1964. gadā «Grāmatu Drauga» apgādā. Tas ir kultūrvēsturisks romāns par lat­viešu zemnieku dzīvi, darbu un mīlestību, kā arī par jauna literāta radošo izaugsmi 30. gadu Latvijas kultūrvidē. Autors ap­raksta arī traģiska laikposmu no 1940. līdz 1944. gadam. Romāns beidzas ar vār­diem: «Vēl ilgi Rīgas jūras līcī mēs atva­dījāmies no dzimtenes krasta. Latvijas zeme palika ziedot rudens lapu dzintarā, varonīgi gaidīdama tumšo ziemas salu.»

a. grīns, zemes atjaunotāji

Vēsturiskais romāns pieder pie latviešu literatūras klasikas. Tā darbība sākas 16. gadsimtā Sēlijā un turpinās hercoga Jēkaba laikā. Romāna pamatdoma izteikta šādi: «… mums, zemniekiem, par visu vai­rāk dzīvē derīgas un prieku sagādā tās četras lietas: laba veselība, paša zeme, krietna sieva un visos darbos čaklu bērnu un bērnu bērnu pulks.»

k. valdemars. tēvzemei

Sastādījuši K. Lūsis un G. Sīmanis

i

Rakstu izlasē iekļauti ievērojama jaun­latviešu kustības darbinieka nozīmīgākie darbi par sabiedriskās domas attīstību un nacionālo attiecību problēmām, vēsturi, filoloģiju un dabaszinātnēm, izglītības jautājumiem un bibliotēkām. Atsevišķa nodala veltīta K. Valdemāra bibliogrāfis­kajam materiālam un viņa laikabiedru at­miņām par dažādiem Valdemāra dzīves un darbības periodiem.

Ērglis R.

Er343 Pelēko baionu senči. — R.: Avots, 1991. — 378 lpp.

Atkārtots 1937. gada izdevums. R. Ērglis (1881—1944?).