Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

«Ak tāl Tāds tu esi! Ja tu tāds, tad man tevis nevajaga. Tu varētu uz ceļiem mani lūgties, es tev spļautu virsū. Skrej pie savas vistiņas. Manis vērts tu neesi.»

Un, uzgriezusi muguru Jaunlācim, lepniem, stingriem soļiem Otīlija aizsoļoja uz Robežnieku pusi. Jānis izbrīnī­jies noskatījās brītiņu tai pakaļ un devās savās gaitās. Viņš neredzēja, ka Otīlijas stāvs sakņupa, k?d viņa bija aiz līkuma, kur to neviens nevarēja redzēt. Nevaldāmas raudas pārņēma meiču. Viss viņas stāvs sāpēs raustījās. Vakara krēslā viņa gurdiem soļiem iegāja Robežniekos, parunāja ar māti nenozīmīgus vārdus tfn izlikās tīri mie­rīga.

Mierīga viņa rādījās visiem baznīcā uz sola, kad paš­reiz uzsauca Jaunlāču saimnieku Jāni Grāpiņu ar Māri Klintaini no Rīgas.

Kad visi baznīcā sačukstējās un blakus sēdētāja, pielie­kusies pie auss, Otīlijai kaut ko čukstēja par Jāni un Mā­riņu, uzrunātā tīri vienaldzīgi pagriezās un piebilda:

«Ak tos uzsauca? Pavisam nedzirdēju. Meklēju dziesmu grāmatā nākošo dziesmu. Bet tas bija sagaidāms. Visi par to runāja.»

Mierīga viņa bija arī baznīcā kāzu dienā, kad Jaunlāci laulāja ar Māriņu. Tikai acis nekustīgi novēroja jauno pāri, dega un stīvi, salti sūtīja ienaida starus uz to, kuras vietā viņa būtu vēlējusies stāvēt.

Baznīcas priekšā kāda draudzene, kas zināja ļaužu no­stāstus par Otīlijas un Jaunlāča mīlināšanos, tīri nevērīgi un nevilšus iebilda: «Smuka gan jaunā Jaunlāču saim­niece, ļoti smuka.» Otīlija, pat acis nepamirkšķinājusi, vienaldzīgi atteica:

«Tu domā? Viss var būt. Man arī tā likās, cik es viņu pazīstu. Šodien es viņu nemaz neapskatīju. Man bija iepretim otrā pusē nosēdies glīts zēns. Pavisam svešs, šeit arī vairs viņu neredz. Būs jau projām. Zēl!»

Draudzenei ķircināšanas prieki bija vējā.

Tikpat mierīgi Otīlija ņēma dalību pārrunās par salau­lāto pāri, kuras veda meitas un sievas, ejot kopā ar Otī­liju uz mājām vai sēžot grāvmalā un noaunot kājas, jo kurpes toreiz mēdza apaut un noaut netālu no baznīcas, visu pārējo ceļu nostaigājot basām kājām. Tā likās vieg­lāka iešana, kājām parastāk. bez tam neplīsa velti pus­zābaki. Kāju āda jau dzija pati bez kurpnieka piepalīdzī­bas, bez liekiem izdevumiem.

Tāpat mājās, Robežniekos, Otīlija likās visiem mierīga, varbūt par daudz mierīga. Viņa arī vienatnē vairs nerau­dāja, bet tāds tukšums, likās, valdīja ap viņu, tāds bez­gala tukšums, visa dzīve rādījās tik veltīga, tik smaga, katrs pārdzīvojamais brīdis tik rūgtuma pilns, ka Otīlija nezināja, kā dienu pavadīt. Viņu mocīja ilgas pēc ģime­nes dzīves, pēc mātes laimes, pēc vīra glāstiem. Un tā visa nebija, tā trūka.

12*

Sāpes un bēdas bija tik lielas, ka grūti noteikt, kā un kad tās būtu beigušās, ja nerastos zāles. Kādu dienu Otī­lija, nevarēdama pati no sevis paglābties, ņēmās palīdzēt pie lauku darbiem. Diena pagāja vieglāk, nemanot. Otrā rītā Otīlija agri devās pie darba un uz priekšu, visiem par brīnumu, strādāja nepiekususi līdz vēlam vakaram, tā ka māte sāka Otīliju atrunāt no darbos iešanas. Tikai tēvs

355

priecājās, jo bija pienākusi klāt krietna strādniece. Robež­niekam nekad nebija patikusi meitas slinkošana. Tas vi­ņam likās |auns netikums, un tagad tas bija pāri, jo nu tik strādīgu meitu kā Otīlija vajadzēja pameklēt.

Arī visi citi ievēroja Otīlijas pārvēršanos un piepeši ra­dušos čaklumu. Pati Otīlija arī bija atradusi apmierinā­jumu. Kad viņa, visu dienu norāvusies pa lauku vai pļavu, pa kūti vai šķūni, vakarā, mājās ejot, juta, ka locekļi kā sastinguši, tad vienīgās domas varēja būt par miegu. Pēc vakariņām guļas vietā atspirdzinošais miegs nekavējās nākt un paglābt ir sirdi, ir galvu no sāpēm, no mokošām domām. Tikai svētdienās un vaļas brīžos Otīlija pārdo­māja par laimi, kas būtu varējusi pildīt viņas dzīvi.

38

Lielklintainiete bija laimīga un smēja vien. Mīļā mei­tiņa pārbrauca no Rīgas mājās uz palikšanu. Kas tā ta­gad bija par meitu! Pārākā visā apgabalā. Jūliņa prata taisīt tādas «riktes», kādas ir grāfa «spīzmani» muižā va­rēja samulsināt, šuva kā īsta šneideriene, iznešanā pār­spēja katru vietējo vācieti un vāciski bēra, ka zvirbuļiem bija jāapstājas čivināt. Kā lai mātes sirds nepriecātos par to?

Arī dēls, kam pašlaik bija suņu dienas, bija jaunskungs kas jaunskungs: smalks, skolots un staigāja apkārt ar grāmatiņu rokā. Viņš tik daudz bija izlasījis, ka pārzināja visādas gudrības. Jā, Kārlītim bija viegla galva uz mācī­šanos.

Pavisam citādi jutās pats Lielklintainis. Viss būtu tie­šām labi, tikai viņš pats nebija spirgts, un tas bojāja ga­rastāvokli. Kā arī ne? Senāk, kad viņš ķērās klāt izkaptij vai sākumiem, tad bija ko redzēt, darbs pats darījās. Bet tagad? Tu, cilvēks, neesi vēl iesācis raut, kad esi pieku­sis un jāatpūšas. Darbs neiet no vietas. Gatavais piķis.

Nospiestais garastāvoklis neatstāja Klintaini arī to dienu, kad viņš steidzīgi soļoja no pagasta nama uz māju. Cik te tā gabaliņa, ko iet, bet viņš jau aizkusis. Agrais pavasaris bija veicinājis zāles augšanu, un tamdēļ Klin­tainis jau nedēļu priekš Jāņiem nopļāva labu pļavas ga­balu. Kas zin, kāds vēlāk būs siena laiks? Ejot uz mājām, Klintainis vēroja debesis, kas viņam ne sevišķi patika. Varbūt rīt vēl nelīs, bet vispār laiks taisās uz lietu. Jāstei­dzas ar sienu. Pagasta vecākā amats dod godu, bet kavē no darbiem: divreiz nedēļā pa labam puscēlienam Klintai­nis nav strādnieks mājās, jo jāiet uz pagasta namu.

Pļavā visi čakli kustējās, un Klintainis pats tūlīt dosies turp, tik uzvilks vecākas drēbes un noaus kājas. Te istabā ienāca dēls Kārlis. Viņam rokā bija Sillera sējumiņš, ko jauneklis Pīļu dobju malā, kur neviens nedzirdēja, bija skaļi lasījis, lai ievingrinātos tīrā vācu valodas izrunā. Tēva māju sajūta, siltā saulīte, vīstošā siena smarža, jau­nības prieks un Sillera dzeja — viss tas bija liriski noska­ņojis jaunekli. Pašreiz viņš, svilpodams un vicinādams rokā šilleru, nāca mājās. Te to sagaidīja tēvs ar tādu pār­steigumu, ka visa poēzija uz rāviena iztvaikoja, kā ne­bijusi.

«Ko tu svilpo?» tēvs teica. «Labāk būtu ņēmis grābekli un gājis palīdzēt sienu grābt.»

Dēls pasmējās, jo domāja, ka tēvs joko. Kārlis vēl ne­sen bija strādājis pa suņu dienām visus darbus līdz ar citiem, bet pamazām viņš atmeta šādu parašu un to va­saru nemaz vairs nestrādāja pie lauku darbiem. Nākošo gadu viņš beigs apriņķa skolu un būs izglītots cilvēks. Tad nevarēja būt ne runas par zemes rušināšanu. Gan viņš dabūs inteliģentāku darbu. Tēvs pret dēla slinko­šanu līdz šim iebildumus necēla, bet šodien to uztrauca sausā siena liktenis, un viņš nopietni atkārtoja:

«Ņem nu gan, Kārli, grābekli, un iesim pie siena. Met slinkumu pie malas.»

«Nē, tēvi Es neiešu vairs sienu grābt!» dēls noteikti at­bildēja.

«Ko? Tu kaunies strādāt? Tu kaunies darīt savu tēvu­tēvu darbus! Tūliņ ņem grābekli, un ka būtu man līdzi uz pļavu pie siena.»

«Nē, tēv, to nevaru. Latviešiem jāpārveidojas par tautu. Un tam vajaga, lai viņiem būtu visas kārtas, ne zemnieki vien. Latviešiem vajaga arī ļaužu, kas strādā ar smadze­nēm, ar galvu …»

«Un tu gribi būt tas jaunkundziņš, kas bēg no darba?»

«Nē, tēv! Es tikai gribu strādāt savai izglītībai piemē­rotu darbu.»

«Tad tamdēļ es tevi skolā sūlīju, lai tu atzītu siena grābšanu par nepiemērotu darbu! Smalks jaunkundziņš! Neko sacīt! Bet vēl es esmu noteicējs. Tūliņ pie siena. Vai klausīsi savu tēvu vai nē? Vai domā man dejot uz de­guna? Vai skolas mācība sabojājusi tevi, padarot par sliņķi?»