Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Tomēr nekas nelīdzēja. Jukumam bija jādodas uz mā­jām. Neviens to nevarēja atsvabināt no saimnieku kārtas. Mājās viņu tiešām sagaidīja vecās Jaunlācienes pātari, bet Jukums bija tā noguris, ka neteica nekā. Turpretim otrā dienā Jaunlāčos iznāca briesmīgi kari.

Pašā rīta agrumā vecā saimniece cēla Jukumu augšā un uzdeva tam sakapāt biešu un kāpostu lapas cūkām, pie tam vēl krietni pātarodama par dzērājiem un dienaszag­ļiem. Jukumam sirds aptecējās, un viņš izskaidroja, ka neesot cūku gans, bet saimnieku kārtas vīrs, kurš ceļoties pats, kad gribot, un nepieradis dzirdēt veceņu rūkšanu.

Ak tā? Sis neesot pieradis pie agras celšanās? Sis saim­nieku kārtas? Ubags šis esot bijis, žūpa, kas mājas un saimnieku kārtu esot aiznesis uz krogu un noslīcinājis alū un brandvīnā. Sis sen vairs neesot saimnieku kārtas. Sī? Tas esot cita lieta. Grāpeļi visi esot kungu kārtas. Senāk pat muižas tiem piederējušas, kā zinot veci ļaudis stāstīt. Tikai senos gados, viena poļu dumpja laikos, Grā­peļi zaudējuši visu, palikuši nabagi. Un šī tomēr strādā­jot, nekaunoties agri celties.

Uz to Jukums atcirta, ka veci ļaudis kādreiz redzot dīķi zosis, bet tur pat prāvāku vardulēnu neesot. Kas tad ne­zinot, kādi tie Grāpeļi bijuši muižnieki. Viens vēl esot pie šā tēva cūkas ganījis, otrs pie paša dienējis par kalpu. Bet šis pats esot no mūžu mūžiem saimnieku kārtas bijis un paliekot.

«Lai ari tā!» vecā atcirta. «Bet tu savu saimnieku kārtu nodzēri, un es viņu ieguvu ar darbu un nevis ar žūpošanu. Mans nelaiķis neņēma mutē ne piliena no velna dzērie­niem.»

Pienāca Māriņa. Jukums, negribēdams nodarīt meitai nepatikšanas, varbūt ievelkot to strīdu ar vīramāti, ap­klusa un devās kapāt nolāpītās lapas. Tikai strīdus jau­tājumā viņš bija maldījies. Vecā Jaunlāciene turēja lielas lietas no savas vedeklas. Viņa rūca uz visiem, pat uz dēlu, tik ne uz vedeklu, kuru turēja par labu, saprātīgu un strādīgu. Māriņa taisni par tādu izrādījusies, kādu to vecā Jaunlāciene iedomājusies un gandrīz ar varu iepre­cinājusi dēlam. Tas tagad savu laimi gan nojēdzot, bet toreiz neparko negribējis mātei paklausīt, bijis kā traks uz Robežnieku Otīliju. Tikai, paldies Dievam, viņa māte zi­nājusi, kas darāms, un bijusi nomodā par dēlu.

Māriņai arī tiešām visi darbi šķirtin šķīrās. Tikai niknā Sarķe apspēra pāris reizes slauceni, jo ne katru reizi bija pie laba prāta. Bet ja nu viņa būtu sākusi spert tā slau­cējai toreiz, kad Māriņa kā svešiniece pilsētniece to slauca pirmo reizi? Vai tad Māriņa būtu tā iepatikusies tagadē­jai vīramātei? Un Jānim? Vai vispārīgi Jaunlāčos būtu jauna saimniece? Daudzreiz lielas lielas atkarājoties no sīkiem gadījumiem.

41

Pēc Jaunlāču kāzām Lielklintaiņu Kārlis vēl vairāk cē­lās savu vecāku acīs, kad sāka apmeklēt muižas dižvīru ģimenes, kas viena pēc otras to ielūdza. Tiešām, nāca jauni laiki, kā prātoja Lielklintainis. Dēlam vairs nevaja­dzēs tā rauties ar prastiem darbiem kā tēvam. Kārlim dzīve būs citāda. Kāda īsti, to Klintainis nevarēja iedomā­ties, jo par daudz bija pieradis redzēt to pašu latviešu zemnieka dzīvi.

Dažas dienas pirms prombraukšanas uz skolu Kārlis ņēma pat dalību pie raksla sastādīšanas muižai rentes līguma lietā. Skaidri nāca redzama viņa izglītība, jo tei­kumi iznāca tik gludi, tik labi piekļāvās viens otram, ka prieks bija klausīties.

Muižkungs Vāgers ar rentes līgumiem bija ticis tik tālu, ka vasaras vidū vēl par abiem pagastiem kopā tikai pus­otra desmita saimnieku nebija parakstījuši līgumu papil­dinājumu.

Atlikušie prasīja lielāku nolaišanu no rentes un vilcinā­jās dot parakstus. Vāgers taisīja tādu ģīmi, ka muižai viena alga, vai saimnieki parakstās vai ne. Tiešām, muiž­kungs vairs nelikās ne zinis par līgumiem. Tamdēļ Liel­klintainis un citi pārpalikušie sāka gudrot, ko nu darīt. Nosprieda, ka iesniegs katrs savu rakstisku pieprasījumu muižai pēc būvkokiem. Sos rakstus sastādīt nācās Lielklin­taiņu Kārlim. Sai laikā neizlīguši atlika tikai 8 jaunkal- nieši. Sie tad pieprasīja kokus no muižas prāvam celtņu skaitam.

Vai grāfa nepacietība bija par iemeslu, vai kas cits, bet Vāgers no jauna sāka ievadīt ar saimniekiem sarunas par izlīgšanu koku lietā. Grāfs ar nepacietību gaidīja jautā­juma galīgu likvidēšanu un mudināja muižkungu. Pēdē­jam vajadzēja pasteigties. Viņš piedāvāja pārpalikušiem bez citiem parastiem atvieglinājumiem vēl klāt daļu koku. Stūrgalvīgo palika vēl mazāk. Beidzot arī Lielklintainis sāka gudrot par izlīgšanu. Atsvabināties no visa rentes atlikuma nebija ko cerēt. Kiintainis vairs tikai pusi pra­sīja. Tomēr viņš nenožēloja, ka bija atteicies no Vāgera piedāvājuma, kad pēdējais toreiz pats bija ieradies Liel­klintaiņos kārdināt. Rentes pilnīga atlaišana būtu bijusi ļoti laba lieta, bet pretnoteikumi bija tādi, ka tur nebija ko nožēlot.

Kā citiem, tā arī Lielklintainim Vāgers tagad solīja tikai rentes ceturtās daļas atlaišanu par papildu līguma pieņemšanu. Gan pārpalikušie stūrgalvji ar Klintaini stī­vējās, bet nevarēja stiept par daudz garumā, jo tuvojās rudens rentes maksāšanas diena un bez izlīguma Vāgers prasīja pilnu renti. Ap šo laiku Lielklintainis palika tik slims, ka nosprieda padoties. Viņam piekrita citi. Tikai labu tiesu koku gan vēl stūrgalvji izkaulēja, jo Vāgers arī bija ieinteresēts izlīgšanā un grāfa koku viņam ne­bija žēl.

Dažas dienas pirms rudens rentes maksāšanas pēdējie saimnieki parakstīja papildu līgumu. Tā bija laimīgi vai nelaimīgi likvidēts Kalniešos māju pirkšanas līgumu pants par brīvas malkas un koku došanu saimniekiem. No tā laika, ja kāds pieprasīja no muižas bez maksas kokus, tam Vāgers cieši noteica: «Vai tev mājās bijis uguns­grēks? Nē! Tad tu saskaņā ar kontrakta papildinājumu nekā nevari dabūt, jo muiža neatzīst tavu vajadzību.»

Ugunsgrēka gadījumos grāfs kokus deva par brīvu tā­pat kā agrāk. Malku bez maksas neviens vairs nedabūja.

Pieprasītājam, ja tāds gadījās, atbildēja, ka paša ganībās malkas diezgan. Ja lūdzējs iebilda, ka ganībās tikai krūmi vien, tad nāca atbilde, ka žagari ļoti labi sildot pat mu­guru un lai ar tiem kurinot krāsnis. Malku no lielkunga varot pirkt, cik uziet.

Visumā saimnieki ar papildu līgumu bija apmierināti. Rente palika mazāka. Dzīve uzlabojās. Kokus gan nopirks katru reizi. Paldies Lielklintainim! Tas visiem bija palī­dzējis. Jā, labi ir, ka Dievs dod gudru galvu!

Grāfs arī bija apmierināts. Lieta bija izbeigta. Maksāja viņam labi krietni, bet viņš varēja arī panest, ka rentes ienāca daudz mazāk. Tiesāties ar zemniekiem nevajadzēja. Meži bija glābti. Sevišķi apmierināts bija Vāgers. Viņš palika uzpūtīgāks. Viņš bija pierādījis grāfam, ko spēj labs muižkungs, kā viņš. Grāfs viņam paaugstināja algu. Ja grāfs būtu zinājis visus paņēmienus un viltu, ko viņa muižkungs lietojis, diezin vai muižkungam vairs būtu kāda uzticība. Vāgeram sāka likties, ka Kalniešos darba­lauks par šauru, ka pēc viņa spējām tam vajadzētu dot kādu Vācijas lielhercoga valsti. Muižkungs jaunāko dēlu negribēja vairs atstāt uz laukiem, bet gatavoja Rīgas liel- tirdzniecībai. Tur gudrā celma atvase spēs rīkoties ar mii joniem un arī sev sarausīs zelta kalnus, šis dēls jau uz­turējās Rīgā un prasīja skolai un dzīvei krietnu naudu. Saprotams, šis muižkunga dēls bija tik smalks, ka latviski nemaz neprata.

42

Lielklintainim viss šis rudens bija grūts vājās veselības dēļ. Tagad viņš atzina, ka ir slims. Kaut kas «iekšās ne­bija kārtībā». Diloņa gan viņam nebija. Tādiem niekiem Klintainis neticēja. Tomēr labi ar viņu vairs nebija. Vi­ņam nav vēl 50 gadu, un viņš tik vārgs. Kur tas redzēts? Tēvs viņam bija agri miris. Bet tēvs bija mēģinājis viens pats noturēt smagu vezumu, pakļuvis zem tā un no tā laika bija vārgulis, jo vezums to grāvī bija stipri saspie­dis. Tēvatēvs bija milzis un miris pēc astoņdesmit vasa­rām. Tā tēvs Jānis sasniedzis gandrīz 100. mūža gadu un likai par dažiem gadiem pirms sava dēla šķīries no šīs pasaules. Tas zinājis daudz stāstīt par Lielklintaiņu ieplē­šanu un nolīšanu agrākā mūžamežā. Un tagad viņš, Mār­tiņš Klintainis, vārguļoja jau tik agros mūža gados, Sa­sodīta būšana!