Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Un Jukums, aizmirsis visas savas bēdas, sāka smieties pilnā kaklā par savu joku. Uz brīdi viņš palika priecīgs, bet drīz atkal sašļuka. Beidzot klusi ieprasījās:

«Klau, Mārtiņ, vai tev nav kāds špukteris mājās? Pa­visam slābana dūša.» «Dabūsim, dabūsim! Pameklēsim!» Un tiešām atradās nepilna pudelīte. Jukums atdzīvojās un tā ielasījās, ka pievakarē pārradās Jaunlāčos tīri jautrā garastāvoklī. Kad vecā saimniece to saņēma ar sprediķi par dzeršanu, viņš tikai atmeta ar roku un teica:

«Šodien es ieceļu tevi saimnieku kārtā. Bet par slinko­šanu tu man šodien nepīksti. Ir svēta diena. Es tev par prieku neiešu svētā dienā strādāt un grēkot pret Dieva baušļiem. Man rūp dvēseles labklāšanās. Tā jāpaglābj no velna varas. Tu pati vari rauties, cik gribi. Tāpat tavu dvēseli paņems velnu virsaitis Belcebuls.»

43

Ziemai iestājoties, Lielklintainis sāka justies spirgtāks. Sieva viņu mudināja atpūsties, bet viņš tā bija pieradis pie darba, ka vienkārši neprata bez tā dzīvot. Tiešām! Kā viņš lai sēdētu, rokas salicis, istabā, kad citi kulsta linus? Ko viņš lai dara veselām dienām? Tur veselam cilvēkam jāpaliek par slimu no slinkošanas vien. Un Lielklintainis strādāja vienā strādāšanā.

Sevišķi nepieciešami viņam bija pašam izbraukāt ar pār­dodamiem ražojumiem. Kā lai tur laiž citu? Visur jābrauc pašam.

Bija skaidra diena ar stipru salu janvāra beigās. Sniega bija sakritis ļoti daudz, tā ka iebrauktais ce|š aizvijās kā šaura lenta starp diviem augstiem kupenu vaļņiem. Dažs labs koks nespēja noturēt smago nastu un atdusējās no­lauzts sniega kapā. Uz zariem gulēja veselas baltas ku­penas. Mazākās eglītes bija tā iesnigušas, ka izskatījās pēc mirdzošām baltām kaudzītēm.

Lielklintainis brauca ar vezumu uz pilsētu. Verste vil­kās pēc verstes. Pa dziļā sniegā nelīdzeni iebraukto ceļu vezums peldēja lēni uz priekšu. Zirdziņam nenācās viegli kulties pa pulverī saberzto, sasalušo sniegu, kurš uz ceļa bija smalks kā smiltis. Bija ziemas ceļš, bet ne tāds, kad slieces pašas slīd pa gludi iebrauktām sliedēm. Braucējs gāja vezumam iepakaļis. Kājas grima sniega smiltīs un smagi cilājās uz priekšu. Klintainis, no iešanas piekusis, uzsēdās uz vezuma, bet pēc brīža viņam sametās auksti. Nevarēja arī par daudz vārdzināt zirdziņu. Lopiņam bez braucēja svara bija jāvelk smags vezums. Klintainis no­kāpa un gāja atkal kājām. Viņš no jauna pagura. Pie­griezis vērību sniega vaļņiem gar ceļa malām, viņš no­prātoja: «Tīrais gals, ja būtu jāgriež ceļš. No tādām ku­penām ar vezumu diezin kā izkulsies laukā.»

Un taisni pašlaik pretim drāzās divjūgs ar kučieri uz bukas un lepnā kažokā ietinušos braucēju.

«Jāpasteidzas! Jāgriež ceļš!»

Klintainis ņēmās vadīt zirdziņu no izbrauktām sliedēm sniega kupenā. Tomēr ar smago vezumu tas negāja tik ātri. Divjūgs bija ātri klāt. Iekšā sēdētājs izrādījās ļoti nepacietīgs kungs un sauca:

«Griez ceļu! Ātrāk, ātrāk! Vai neredzi, ka man te jā­gaida uz tevi kā uz kādu lielu kungu… Kusties, neska­ties uz debesīm.»

Lielklintainis pūlējās atbrīvot ceļu, bet tas negāja tik ātri. Zirdziņš bija krietni noguris, un izgriezties no sniegā dziļi iebrauktām sliedēm nebija viegli. Sevišķi tas apgrū­tināja, ka divjūgs bija piebraucis par tuvu un Klintainiin vajadzēja sagriezties strauji uz sāniem. Tomēr nabaga sli­mais steidzās un darīja, ko spēja. Vēl daži acumirkļi, un vezums būtu iepeldējis sniegā, padodams brīvu ceļu div­jūgam. Lielklintainis to jau paredzēja un prātoja;

«Kā atkal tikšu uz ceļa, to nezinu. Tur sniegs būs zir­gam līdz ausīm.»

Bet braucējam divjūgā, likās, dega. Viņš nepacietīgi visu laiku brēca:

«Mudīgāk, mudīgāki Netū|ojies kā pusmiris… Kur tas redzēts? Aizsprosto ceļu, un tu nevari pusstundu tikt no vietas… Vazaņķis tādsl… Dienaszaglis… Uzgāz sa­vam maitas gabalam… Vai tu, nejēga, brauksi nost no ceļa vai nē? … Tīrais vazaņķis.»

Tālāk Lielklintainis vairs nevarēja izciest. Arī viņš pār­skaitās. Atrj atgrieza savu zirdziņu atpakaļ uz iebrauktā ceļa, nostājās tam priekšā un, saķēris pātagas kātu aiz otra gala, pacēla to stāvus un dusmīgi sauca:

«Tprūl Ne soļa! Vai neredzi, ka ar vezumu nevaru tik ātri pagriezt? Bet, ja tu tāds lamas vārdu lietotājs, tad brauc apkart pa sniegu. Man ir vezums. Tev, tukšā brau­cējam, jāgriež ceļš, ne man. Ne no vietas nekustēšos. Brauc pa sniegu! Tavi zirgi arī stiprāki par manējo. Brauc pats, brauc!»

Bargais kungs mudīgi ierāvās dziļāk kažokā, pameta acis pa labi, pa kreisi, pavēroja pātagas kātu zemnieka rokās un paklusi teica kučierim: «Pēteri Brauc apkārt. Lai tas bauru ķerlis apmierinās.» Pēterim to nevajadzēja divreiz teikt. Viņš sagrieza zir­gus un pamudināja tos. Kamanas iepeldēja sniegā, garām Klintainim, un izpeldēja atkal uz iebrauktā ceļa. Vēl viens uzmudinājums zirgiem, un tie aizdrāzās, aizvezdami bargo kungu. Tas ar neuzticību bija novērojis, garām braucot, zemnieka pātagas kātu un jutās tīri apmierināts, kad at- radas jau lielā atstatumā no tā. Lielklintainis noskatījās braucējam pakaļ un nodomāja: «Grāfa jaunākais brālis brauc no stacijas ar muižas zirgiem. Tā runāja, ka muižas kučieris aizsūtīts pretim.»

Viņš pamudināja zirgu. Tas sāka kustēties pa vientuļo ceļu, prātīgi, lēni cilādams kājas. Tāpat lēni vezumam iepakaļis vilkās braucējs.

Jaunākais grāfs Sterns bija tālu. Nobraucis pāris ver­stes, viņš atskatījās un prasīja: «Pēter, kas tas tāds bija?»

Pēteris bija labi pazinis Lielklintaini, bet ko tur maisī­ties ar mēlēm pa vidu un vēl minēt pagasta vecāko. «Pavisam svešs. Nemaz nepazinu. Būs no ārpagasta.» Muižā jaunais grāfs sastāstīja briesmu lietas. Milzīga auguma zemnieks kā lācis viņam aizkrustojis ceļu ar

bomi rokā. Rupji lamājies un kliedzis. Labi, ka zirgi naski un Pēteris veikls braucējs. Ātri pabraukuši garām. Sis pats turējis visu laiku roku pie revolvera kabatā un do­mājis:

«Panāc tikai tuvāki Tad parādīšu!»

Vecākais brālis izbrīnījies klausījās un, pazīdams vie­tējos apstākļus un zemnieku miermīlīgumu, nevarēja sa­prast, kas šoreiz tam zemniekam uzskrējis, ka viņš tik savādi un neprātīgi uzstājies.

44

Pavasarī ar Lielklintaiņa veselību palika ļaunāk, bet saulīte atkal atdzīvināja slimnieka spēkus. Darba strād­nieks gan viņš vairs nebija. Tomēr staigāja, rīkojās un vadīja darbus ar piedzīvojuša saimnieka prātu. Vecākā darīšanās viņš gāja arī uz pagasta namu, bet ceļā nācās vairākkārt atpūsties.

Vasaru Lielklintaiņa dzīvē prieku ienesa dēls Kārlis. Viņš beidza apriņķa skolu un pārnāca mājās. Drīz vietē­jais pagasta skrīveris to pieņēma par palīgu ar 50 rub­ļiem algas gadā, pie visa brīva principāla ģimenē. Tā kā Kārlis dzīvoja pašu-pagastā, tad vieta nemaz nebija zemē metama. Bez tam skrīvera jaunkungs likās visiem diez­gan godājama un vietējo skaistuļu labi ieredzēta persona. Dzīvodams pagasta mājā, viņš varēja palīdzēt tēvam saimniecībā.

Atnāca rudens ar aukstajiem vējiem, lietu un dubļiem. Kiintainis palika gluži vārgs. Viņš veselām dienām vairs necēlās augšā, tikai šad un tad pastaigājās pa istabu un gūlās atkal gultā iekšā.

Dēlam Kārlim gribot negribot nācās atstāt vietu pagast­namā un pāriet pie tēva, jo citādi pa saimniecību nebija kam rīkoties. Tēvs visu iestāstīja, bet pildīt nācās dēlam, rīkojot puišus un pašam mācoties no tēva saimniecības vešanu. Tikai nedaudz mēnešu Kārlis Kiintainis sabija par skrīvera palīgu. Nu, kad tēvs izveseļosies, skrīveris viņu atkal pieņems vietā.