Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

«Labāk bēdā pats par sevi nekā visu mūžu velc vienu un to pašu dziesmu par krodznieka renti.»

«Katrs dara, cik viņam pa spēkam. Tamdēļ nevajaga tūliņ klupt man virsū. Jā, Mārtiņ, drauģel, šai pasaulē par daudz ko vajaga sirsnīgi pasmieties, nevis tūliņ ņemt pie sirds. Bet tagad man jāiet. Ar pašu pagasta veci esmu izrunājies tiku tikām. Paldies lielam vīram, ka nav lepns, bet arī ar mani patriecas. Kad būšu atkal saimnieks, balsi pagasta vecākā vēlēšanās dabūsi tu, saprotams, ja labi iz­maksāsi. E! Lūk, vēl viens paziņa. Kurp tad tu, dēls, manu bijušo māju ķēniņ, pašreiz važosi? Kurp braukdams, tik lepni atzvēlies, it kā tev piederētu puse no Jaunkalnie- šiem un vēl ceturtā daļa no Veckalniešu pagasta norām un druvām? Vai grāps tev nav atlaidis visu renti?»

Piebrauca klāt Jaunlācis. Viņš bija nomeklējies Jukumu Klintaini nabagu mājā, bet, to tur neatradis un velti iz­gaidījies, brauca pa krogiem meklēt pazudušo. Jaunlācis jutās laimīgs, kā jau saderinājies, kam dārgā iecerētā jā­ved drīz uz paša mājām. Viņš nemaz nedomāja slēpt šo gaidāmo pārmaiņu savā dzīvē; pavisam otrādi, viņš kat­ram vēlējās stāstīt par.savu laimi. Tamdēļ bez kavēšanās uzsāka:

«Labdien, Lielklintaini! Labdien, sievastēv Jukum!»

Abi uzrunātie nepiegrieza vērību Jaunlāča izteicienam, jo uzņēma to par tukšu uzrunas veidu. Sapratis to, at­braucējs turpināja:

«Kas ir, vai dosi man savu Māriņu par sievu?»

«Nē! Tādam resgalim neparko nedošu.»

«Nu, nu! Vai tik bargs tiešām būsi?»

«Saprotama lietai Vai tā apietas ar nākošo sievastēvu?

Kad sieva mājās, tad sievastēvam var dot pa kaklu. Bet, kamēr sieva vēl nav rokās, tikmēr ar sievastēvu jāapietas pa godam, jāved viņš krodziņā, jāizpērk pudelīte. Ja tu labi izmaksātu, tad man būtu citādāka runa, tad varbūt es būtu ar mieru.»

Redzēdams, ka vēl arvienu viņa runu uzņem par joku, Jaunlācis gribēja tikt līdz beigu vārdam. Viņš degtin dega > izstāstīt savu laimi.

«Nu, tad tu esi drusku nokavējies. Par daudz tālu esi aizlaidis projām savu meitiņu. Viņa man savu piekrišanu .; devusi un drīz nāks pie manis par saimnieci. Bet es ar j mieru nokārtot ar tevi nokavēto. Aizrausim uz krogu un 1 iedzersim uz derībām visi trīs kādu pusstopiņu.»

Jukums klusēja. Pat reibulis viņam bija izsvīdis no gal- j vas. Vai tiešām viņš pareizi saprata? Vai tiešām Māriņa , būs saimniece viņa tēvutēvu mājās, kas paša vieglprātī- 1 bas dē| likās zudušas uz laiku laikiem? Tas būtu par i daudz jauki, lai tam varētu ticēt! Arī Lielklintainis ieplēta ] acis platākas.

«Vai tiešām, Jaunlāci? Vai tiešām tik tālu? Ļaudis ru- 4 nāja, tu precēšot Robežnieku Otīliju un Robežnieku Ro- j bērts Māriņu.»

«Ļaudis spriež, ļaudis runā, bet jāsaka: cilvēks domā, | bet kučieris brauc. Māriņa būs sieva man un citam ne­vienam. Bet iedzersim gan krogā uz derībām šodien. Man jāpielabina sievastēvs. Ar Māriņu norunājām tēvu tūliņ vest pie mums uz Jaunlāčiem. Es atbraucu pakaļ.»

Nabaga nākošais sievastēvs, kam nevarēja pārmest, ka viņš būtu kādreiz uz muti kritis, pašreiz nespēja parunāt ne vārdiņa. Beidzot viņš atguva valodu:

«Nē, dēls! Nē, znotiņ! Lai paliek iedzeršana. Esmu diez­gan mūžā dzēris, šodien arī, un diezgan vēl izdzeršos priekšdienās. Tavi vārdi mani sasilda vairāk kā desmit pusstopu. Lielu prieku tu man šodien sagādāji. Zēl, ka nav vairs dzīva nelaiķe Kate, Māriņas māte. Nu, Mārtiņ, redzi, vai mīļais Dieviņš tiešām tik bezgala ļaunam dui- burim, par kādu tu mani turi, piešķirtu tādu prieka stun­diņu?»

«Tu, Jukum, gandrīz aizmirsti, ka Jaunlācis precēs Mā­riņu, bet nevis tevi pašu. Un es nemaz nesaku, ka tu būtu tiķ bezgala ļauns dulburis, bet labais arī neesi. Tu to pats droši vien zināsi labāk par mani. Bet es pazīstu tavas lik­stas. Lai Dievs nevienam ko tamlīdzīgu nepiešķir! Draugi

bijām no bērna kājām, un labu tev aizvien novēlu no

sirds.»

«Zinu, zinu, Mārtiņ. Es tikai tā parunājos. Nevajaga visu tūliņ ņemt pēc punktiem.»

«Tu, Jaunlāci, dabūsi labu sievu. Dievs lai jums abiem palīdz.»

«Palīdzēs, palīdzēs, mī]o uzvārda brāli! Tagad viss būs labi. Arī es saņemšos un būšu cilvēks, kā pienākas būt.»

«Nu, nu, Jukum! Ka tikai tu par daudz neapsoli. Neuz- ņemies lielāku nastu, nekā spēji panest.»

To pašu vakaru Jukums iebrauca Jaunlāčos uz palie­kamu dzīvi. No tā laika viņš nekad neaizmirsa vietā un nevietā katram atgādināt atgūto godu, parasti sākdams runu ar teicienu:

«Mēs, saimnieku kārtas ļaudis …»

37

Jaunlācis domāja, ka Otīlija par viņa saderināšanos ne­kādus tālākus paskaidrojumus neprasīs, ne arī raudzīs viņam tuvoties. Izrādījās, ka viņš nepazina Robežnieka meitu.

Tiešām, viņa dabūja visu zināt. Tās brālis Roberts ne­varēja neizstāstīt Rīgā pārdzīvoto. Drīz Robežniekos zi­nāja arī, ka Jukums Klintainis dzīvojot jau Jaunlāčos un esot jau kara stāvoklī ar saimnieci. Sitiens Otīlijai bija pārāk smags. Viņa gan staigāja paceltu galvu un lepni nolūkojās, bet sirds vai pušu lūza. Acis bija sarkanas sa­raudātas un iekritušas.

Meiča bija izmisusi, bet nedomāja vēl padoties liktenim. Viņa gribēja cīnīties un gudroja, kā cīņu vislabāk iekār­tot. Jārunā vēl ar Jaunlāci pašu. Jānis viņu nevarēja tā atstumt. Viņa to lūgs, ai, kā lūgs! Un viņš Otīliju paklau­sīs. Būs atkal labs.

Jā! Slīkonis ķeras pie salmiņa.

Otīlijai vajadzēja satikties ar Jaunlāci vienatnē, ka var izrunāties. Tas nebija viegli izdarāms. Uz parastām sa­tikšanās vietām viņš nenāks. Jārauga satikt kaut kur tā, ka jaudis neredz. Vienīgā vieta bija mežmala pie Jaunlā­čiem. Tur Otīlija tagad pavadīja stundas, pat dienas, no­gurusi, ar vienām domām galvā: satikt Jaunlāci. Labu laiku tas viņai neizdevās, bet pacietība panāca savu.

353

Kādu pēcpusdienu, kad Otīlija no rīta agruma bez ēša­nas bija slapstījusies pa krūmiem Jaunlāču mežmalā, Jā-

12 — 874

nis iznāca no mājām un devās uz mežu. Līdzko viņš bija pazudis aiz pirmiern kokiem varbūtējo skatītāju acīm, tam blakus nostājās Otīlija. Sākumā viņa nevarēja ne vārda izrunāt. Lūpas trīcēja, pret Jāni izstieptās rokas drebēja. Viņa cīnījās par savu laimi.

Jānis bija pārsteigts. Otīlijas izskats to aizkustināja un modināja viņa sirdī dziļu līdzjūtību pret kādreiz iecerēto jaunavu. Beidzot Otīlija atguva valodu. Viņa, rokas lauzī­dama, iesāka:

«Jāni! Mīļo Jāni! Vai tu mani atstāsi?»

«Ko lai es daru? Es tevi nemīlu!»

«Jāni! Kā es tevi mīlu! Kā es tevi mīlēšu! Es būšu pa­klausīga kalpone. No acīm nolasīšu, ko tu vēlēsies. Tikai neatstum mani. Tikai neatstum mani!»

«Bet es mīlu Māriņu un ne tevi!»

«Viņa tevi tā nemīl kā es, nekad arī nemilēs tā! Viņa tevi prec tikai tamdēļ, ka tev ir mājas. Kur lai viņa lie­kas, pagasta ubaga meita?»

«Bet tavs brālis arī izstiepa roku viņai.»

«Viņa nav tevis vērts! Viņa …»

Jāni Māriņas pulgošana aizvainoja. Viņš vairs nejuta līdzjūtību pret Otīliju un tīri naidīgi uzsauca:

«Neaizkar Māriņu! Man viņas mazais pirkstiņš ir vai­rāk vērts kā tu visa, Otīlij. Nepūlies velti! Ardievu!»

Viņš pagriezās, bet vēl nekustējās. Otīlija saprata, ka viss zaudēts. Stindzinošs aukstums pārņēma viņu. Bet tad meiča saņēmās. Viņas paceltās rokas nolaidās. Galva atliecās lepni atpakaļ. Lūpas paraustījās, un viņa dobji noteica: