Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Tiešām, pievakarē, kad Roberts ieradās pie Māriņas ar lielu saini rokā (tas bija ciema kukulis), viņš sastapās ar Jaunlāci un, nepatīkami pārsteigts, nodomāja; «I

Ko Jaunlācis te darot? Atbilde Robertu pataisīja uzreiz mēmu. Ko darot? Jaunlācis iebraucis pie līgavas. Pie Mā­riņas? Vai tad Māriņa Jāņa līgava? Nabaga precinieks saprata, ka viņam nav vairs ko darīt, ka jāiet projām. So kaunu! Viņš puspagastam savus priekus bija izstāstī­jis, ka brauc precēt Māriņu. Un nu? Viņš tā apjuka, ka, projām iedams, iebāza cepuri kabatā un pliku galvu iz­gāja uz ielas. Tur viņu panāca Māriņa ar viņa aizsaini. Jaunlācis arī nāca nopakaļ līgavai. Ne velti viņš bija pa­licis Rīgā. Roberts esot aizmirsis savu nesamo. Jā, jā! Tas tā gan būšot. Un apjukušais, galīgi samulsinātais puisis, paņēmis no Māriņas lielo saini, nopietni to pūlējās ieda­būt svārku ķešā, no kuras lūkojās ārā nelaimīgā cepure.

Uzvarētājs Jānis noprātoja:

«Tā iznāk ļoti labi. Roberts pateiks visu arī Otīlijai. Ne­vajadzēs nemaz ar to izskaidroties.»

36

Jauki spīdēja pavasara saulīte. Bet ne tik pavasarīgi bija Lielklintainim ap sirdi. Viņš nejutās labi. Senāk va­rēja gulēt kā kungs, bet tagad guļot svīda kā pirtī. Sauss klepus arī mocīja. Pa ziemas vidu tas bija atslābis, bet pavasarī palika negants. Arī asinis Lielklintainis spļāva.

«Būs dilonis,» viņš prātoja. «Ko niekusl Man dilonis Lai dilonis labāk piesargās no manis nekā es no viņa Tikai klepus par daudz negants. Nu jau velkas dažus ga­dus. Sākumā bija lēns, bet tad arvienu stiprāks. Nevar īsti atminēties, kad viņš sākās. No stiprās klepošanas būs kāda dzīsliņa pārtrūkusi. No tās tad asinis piemaisās pie krēpām. Citādi nebūs. Tikai arī kaulos gurdenums.»

Tā prātoja Kiintainis pats, turpretim sievas pa pagastu sen čukstēja, ka Lielklintainim «švinčuks». Asinis spļau­jot. '

Arī šodien viņš no paša rīta nejutās īsti labi. Gurdi viņš nostaigāja nelielo attālumu līdz pagasta namam, gurdi parakstījās, kur vajadzēja, netrieca skaļi un neklausījās atnākušo nostāstos.

Nobeidzis darbus pagasta namā, Lielklintainis soļoja uz māju pusi. Ceļā viņš sastapa Jukumu, kas bija krietni pilnā un tenterēja uz pagasta nabagu mājas pusi.

«Kur tu, Jukum?»

«Kā redzi, vēl uz lielceļa, bet nevis grāvī. Tur, mīļais, nemaz nav tik patīkami. Pavasarī grāvji slapji. Tā, Mār­tiņ, drauģel.»

«Ko labu dari? Sen neesam redzējušies.»

«Ko daru? Cik man vairs darīšanu? Vecums nāk virsū bez lūgšanas. Man darbu tik vien palicis pāri kā iztriek­ties par dažādām gudrām lietām, ļo-ti gudrām lietām ar pašu grāpu un nodzert nopelnīto grasīti.»

«Tad tu nemaz stipri kliegt nevari. Tad tev vēl iet diez­gan zaļi.»

«Ko nu, mīļo uzvārda brāl! Viss iet uz pastara galu. Tas Kungs drīz atnāks turēt savu soda dienu, tiesāt dzī­vus un mirušus.»

«Ko tu melsi niekus? Tas Kungs tev pastara tiesas tu­rēšanai atļaujas neprasīs.»

«Neprasīs? Vai tad es saku? Bet tev, lūk, nepatīk pas­tara tiesa. Tu, drauģel, esi pagasta vecākais un bagātais Lielklintaiņu saimnieks. Jā, tev pastara diena nepatīk. Bet man, vecam pagasta nabagam, tā Kunga atnākšana var nākt tikai par labu un svētību. Es ieiešu līksmodamies un gavilēdams debesu valstībā, ko viņš man sagatavojis, un satikšu ar to Kungu vēl labāk kā ar Kalniešu grāpiern.»

«Lai paliek debesu valstībai Tev šinī pasaulē nemaz tik ļauni un grūti neiet. Tu dzīvo cepuri kuldams.»

«Kas par labumu, kas par vieglumu. Senāk aizgāji uz muižu, pateici kādu vārdu, kas nu kuru reizi iešāvās prātā, un saņēmi algu. Cik dažu labu reizi pat trijnieks bija rokā. Saprotams, tīri muļķīgi runāt nedrīkstēja, tad va­rēja izskriet laukā kā prapis. Drusku uzmanīties pienā­cās. Bet tagad? Vairāk par rubli nekad neesmu muižā sa­ņēmis. Jaunais grāps nav tik devīgs, dod pa pusrubuliin un nekaunas sniegt pat 20 kapeikas. Un vecā lielmāte pēc bērēm aizbraukusi ārstēties uz Leiputriju. Tai vairs nerūp nabaga Jukuma dvēseles paglābšana. Par to viņu pašu velns cepinās ellē uz dzelža iesmiem, ka tauki čurkstēs vien.»

«Vai tu ar rubulīti nevari iztikt? Tā arī smuka nau­diņa.»

«Smuka jau smuka, bet ne katru dienu pie tās vari tikt. Senāk, ko parunāji, tas bija labi, ja tik vārdi bija pa spal­vai. Pret spalvu ni, ni! Tagad turpretim tukšu muti nemaz muižā nerādies, vari vēl grāpu apgrūtināt. Tagad stun­dām jāgroza vecā galva, lai sadabūtu no visiem pakšiem tik daudz, ka vari aiznest ko ciema kukulim. Šodien palai­mējās: iedeva rubuli.»

«Tad ko labu pastāstīji?»

«Gaužam jaukus stāstus. Jā, drauģel! Jukuma galva pa­liek veca, bet vēl pie reizes prot rubulīti nopelnīt. Vēl nav tīri zemē metama.»

«Ko tu viņam teici? Mani arī grauž ziņkārība dzirdēt tavas gudrības.»

«Šoreiz, drauģel, es laidu vaļā par tevi.»

«Ej, ko nu niekus mels.»

«Nav nekādi nieki. Tavai mugurai šodien no maniem vārdiem bija ko izturēt. Bet nekas nekaiš! Tev jau nesāp. Un labu prātu grāps netur uz tevi ir tāpat. Jā! Ar lieliem kungiem vajaga prast ieturēt draudzību, kā to protu es, Jukums Klintainis.»

«Bet ko tu teici grāpam par mani?»

«Nu, patiesību sakot, vārdā tevi saucis netiku, bet tā­pat viss gāja uz tavas birkas. Es runāju par tavu atra­dumu māju pirkšanas līgumā. Es, drauģel, aizeju šorīt pēc brokastīm uz muižu. Ieved mani pie grāpa. Sataisu bē­dīgu ģīmi. Gandrīz vai raudāt taisos. Lielkungs, saku, atnācu izkratīt sirdi. Man tik smagi, tik smagi. Kur pa­saulīte šādā ceļā nokļūs? Kas no visa var iznākt? — Kas tad esot? — Kā? Vai lielkungs pats neredz, ka dzīve iet uz pēdējo postu? Agrāk, kad vēl biju saimnieks, viss ritēja kā pa taukiem. Zemnieki strādāja, pūlējās, lēja svied­rus — ne tā kā tagadējie dienaszagļi, bet godīgi, kār­tīgi —, un katrs lielkungs gādāja par ļaudīm kā mīļš tēvs par bērniem. Mūsu pašu nelaiķa grāps, lielkunga tēvs, ar gudru ziņu savaldīja ļaudis un vadīja viņu ceļus uz go­dīgu dzīvi šinī pasaulē un uz mūžīgo dzīvošanu pēc nāves. Tad bija dzīve. Tad bija vērts, ka tu esi nācis pasaules gaismu ieraudzīt. Bet tagad? Nudien, lielkungs, sirds sāp. Tagad dzīve nav spļāviena vērts. Kas man? Manas dienas skaitītas. Es savu mūžu šā tā nodzīvošu, bet žēl to jau­nāko. Teiksim, mūsu pašu Kalniešos. Kas te par nepatei­cību! Saimnieki sāk iet pret savu lielkungu, taisās tiesā­ties. Kas to būtu ticējis manās jaunības dienās? Labi vēl, ka lielkungam mīksta sirds un viņš žēlīgi atlaiž no ren- tēm. Lielkungs …»

«Kā tev, Jukum, nav kauna? Līst pie grāfa, aprunāt pagastu, lai tikai izlūgtos rubulīti.»

«Cst! Lēnāk pār tiltu. Es vēl vairāk sarunāju, bet lai paliek. Ko tev stāstīt? Jau Bībelē teikts, ka cūkām pērles nevajagot mest priekšā. Man kauna neesot? Mārtiņ, drau- ģel, no kā lai es vēl kaunos, es, vecs pagasta nabags? Uz vienu lietu tik es skatos: visu vajaga darīt tā, ka ne­vienam neiznāk ļaunums. Es gribu tikt debesu valstībā un tikšu drošāk nekā tu un dažs labs pimberu krājējs. Vai nezini, ko svētie raksti saka par zūdīšanos?»

«Bet tu dari visiem ļaunu, aprunādams un celdams pie grāpa neslavā Kalniešu saimniekus.»

«Nieki, drauģeli Nevajaga tūliņ sist bungas un vēl tik skaļi, kad ne ods vēl nav piedzimis. Kādu ļaunumu pie grāpa es jums varu nodarīt ar savām gaudu ziņģēm? Vai viņš bez tām slavēs rentes pazemināšanu? Vai viņš jums paldies teiks? Vai viņš nezina, kas un ko šai lietā izdarī­jis? Es tikai pastāstu to, ko viņš pats domā, un viņš par to man iedod rubulīti. Ļaujas, ka es viņam šo to izlūdzu. Kas tur par briesmoņa darbu? Pat grāpam tur nav zaudē­juma, jo viņa grasīti es aiznesu uz krodziņu un krodz- nieks atkal atpakaļ grāpam pašam par renti. Tā rubulītis nokļūst grāpa makā atpakaļ. Ko tu pret to vari iebilst, Mārtiņ? Redzi, tev mute ciet, jo lieta skaidra, un es arī skaidrs un balts kā nepiedzimis bērns. Man tev jāpaziņo, ka es pat labu darbu esmu izdarījis, ļoti labu darbu. Ne­rausti vis plecus. Tas ir tikpat nevainojams kā čigāna zirgs pie mainīšanas zirgu tirgū. Vai nav labs darbs palī­dzēt cilvēkiem renti maksāt? Vai tev nepatiktu, ja renti atvieglotu? Abi pagasti ceļ tevi vai debesīs, ka tu esot sa­vārījis biezputru ar māju kontraktiem un ka būs mazākas rentes. Tevi lielī un cienī, bet, ja es to gribu darīt, tad tu taisi traci un sauc manus darbus par kauna lietu. Katrs cenšas, cik spēciņš atļauj. Es, pagasta nabags, nespēju izdarīt tādas lielas lietas kā tu, bagātais Lielklintaiņu saimnieks. Pietiek, ja es kādu drupatiņu laba padaru, ka es kādam nabaga vīram kaut par grasīti atvieglināju renti. Un vai krodzniekam nav jāmaksā rente grāpam? Vai es, nodzerdams, godīgi nodzerdams sūri grūti ar gal­vas rēķiniem nopelnītu rubuliti, neatvieglināju nabaga vī­ram rentes grūtības?»