Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

35

Jaunā ziņa kā īlens bija iedūrusies puisim sirdī. Jaunlā­cis tikai tagad saprata skaidri, ko viņam nozīmēja zaudēt Māriņu. Otīlija? Nēl To viņš negrib pat redzēt vairs, ne­vēlas klausīties viņas mūžīgos pārmetumus. Pat uz satik­šanos ar Otīliju viņš vairs neies. Senāk viņa tam patika — ne pārlieku. Kamdēļ lai jauns skuķis nepatiktu jaunam puisim? Bet nekad viņa nav bijusi tik mīļa kā Māriņa. To Jaunlācis tagad skaidri juta. Viņš nesaprata, kā bija va­rējis pēdējā laikā iet uz satikšanos ar Otīliju. Tagad tam beigas. Viņš vairs neies. Bet' Māriņa? Tā būs viņam pa­galam. Nākošo nedēļu Robežnieku Roberts brauks to bil­dināt.

Jaunlācis zaudēja ir miegu, ir ēstgribu, ir prieku uz darbu, ir spēju strādāt. Viņš dažreiz nedzirdēja, ko māte vaicāja. Tā novēroja dēlu un nevarēja neredzēt lielo pār­maiņu viņā. Viņa ar prieku bija novērojusi, ka pēdējā laikā dēla satikšanās ar Otīliju palika retākas. Pavisam tās izbeigt nestāvēja viņas varā, bet acīmredzot uz beigām lieta gāja. Mātes acs to skaidri redzēja. Un tagad? Viņa tomēr bija vīlusies. Nu dēlam kas nopietns bija prātā. Nu­dien, būs norunājuši iet ar Otīliju pie mācītāja rādīties. Citādi nebūs. Jārauga izjaukt. Pag! Aizbrauks svētdien uz baznīcu un aprunāsies ar Lielklintaini. Tas ir pērmin­deris un prāta vīrs.

Domāts, darīts, bet prieka Jaunlāciene ieguva maz. Liel­klintainis teica, ka dēls esot pilngadīgs un drīkstot precēt, ko sirds kārojot. Māte nekā nevarot noliegt. Te nu bija! Pag, vēl viens līdzeklis. Vajadzēja dēlu apprecināt ar citu kādu. Bet tas jādara uz ātru roku. Māriņa, likās, viņam diezgan brangi patīkot. Tikai tā tukša kā baznīcas žurka! Bet labs meitēns, strādīgs, čakls meitēns, piemīlīgs un prot vecākus cilvēkus godāt, kā pienākas. Un galvenais — ja Jānis viņu ņem, tad Otīlijai garš deguns. Kas arī par dzīvi būs vecajai Jaunlācienei, ja pa māju grozīsies Otī­lija. Tā jau tagad pilnu muti teica, lai viņa rūgstot un rūcot aizkrāsnē. Ko Otīlija dziedās, kad viņa tiešām būs apprecējusi Jāni? To nevarēja pieļaut, un vecā Jaunlāču saimniece to nepieļaus. Bet Māriņa? Ak, cik tā būtu la­biņa! Vecā domās, pašai nemanot, sāka saukat Māriņu par mīļo vedekliņu.

Ne māte vien mocījās ar smagām domām. Dēlam ne­gāja vieglāk. Kur viņš gāja, ko viņš darīja, Māriņas mīļā galviņa smaidīja viņam priekšā un vilināt vilināja. Tā atnāca pirmdiena.

Jaunlācis zināja, ka nākošās dienas rītā Robežnieku Roberts izbrauks uz Rīgu. Jānis domāja un domāja, līdz izdomāja.

Kad māte sauca pusdienā, Jaunlācis zināja, ko darīs. Viņš no rīta brauks uz Rīgu pa dzelzceļu bildināt Māriņu. Tūliņ pēc pusdienām runās ar māti par šo nodomu. Šo­reiz viņš runās nopietni, ne kā agrākās reizes. Viņš nepie­kāpsies. Māte būs pret dēla precēšanos ar Māriņu. Viņa jau reiz izteicās, ka Māriņa tukšiniece un ka tās tēvs pa­gasta ubags. Lai kā, bet šoreiz viņš neparko nepiekāpsies. Šoreiz viņš zinās, ko teikt, ko runāt.

Tomēr pusdienas pagāja bez izrunāšanās. Jānis atlika to uz vakariņām. Kad vakarā Jaunlācis palika viens ar māti, izšķirošais brīdis bija klāt. Pāris reizes viņš nokā­sējās. Beidzot tomēr bija jāsāk.

«Māt, man nopietni jāparunā. Es tagad pa tiesai gribu precēties.» Paldies Dievam! Tas bija reiz izteikts. Nu at­pakaļ vairs nevar. Māte paskatījās uz viņu un rāva vaļā:

«Ak tad precēsies gan? To tu man neiedomājies. Es ne­ļaušu.»

«Bet, māt, tu pati cik reizes neesi mani mudinājusi.»

«Jā gan. Bet tad tev jāņem cita, ne šī pustrakā Otīlija. Es tev, puisi, saku: no tam nekas neiznāks. Es to nekad nepieļaušu. Ņem to pašu Māriņu. Tā tik ir meiča, kā cie­laviņa. Ja tu būtu prātīgs puisis, tad citas nemaz nemek­lētu. Labāku sievu tu nemaz nevari dabūt.» Jaunlācim aiz brīnumiem mute bija plaši ieplesta. Visu ko viņš bija sa­gaidījis, tikai ne to. Un nevilšus viņam paspruka vaļā iebildumi, kurus pats no mātes bija sagaidījis.

«Tikai viņai nekā nav pūrā.»

«A tā! Tev kādas muižnieces vēl vajadzēs. Māriņa ir strādīga un ar darbu vairāk palīdzēs nekā Otīlija ar savu pūru. Otīlija strādāt neies. Viņu pašu dabūsi vēl apkalpot. Mēs ar tēvu arī bijām tukšinieki, un re! Vai netikām uz priekšu? Tik strādāt vajaga, viss jums nāks.»

«Bet tu pati teici, ka Māriņas tēvs pagasta ubags. Es jau neko . ..»

«Ak neko? Tu tikai gribi Otīliju. Tā tevi ieēdinājusi. Nu, teicu jau ar. Bet tagad saku, kā ir. Vecais Jukums? Tas tev būtu jāņem šurpu Jaunlāčos. Ir palaidies uz nebēdu, bet es viņu izmunsturētu. Te lai man nedomā dzert. Arī pie darba pieradinātu. Viņš vecuma dienās tiktu pie sko­las. Tāds vecis vēl var pie mājām šo to paveikt. Aitas un cūkas pavisam nevar laist mežā līdz ar liellopiem. Lai Ju­kums gana sīkos lopus tepat ap mājām. Ar veci es tikšu galā. Un meita nemaz nav tēvā atsitusies. Tāda bija viņas nelaiķa māte: lēnas dabas, strādīga, klusa. Tur nav daudz ko runāt. Klausi mani un ņem Māriņu, bet Otīliju laid pār kārti.»

Tas Jānim nebija jāsaka divreiz. Viņam neiznāca pat laika pabrīnīties, ka māte pati tam sprediķoja ņemt Mā­riņu. Tiešām, arī vēlākās dienās, līdz pat nāvei veco Jaun- lācieni neviens nebūtu pārliecinājis, ka ne viņa piespiedusi dēlu precēt Māriņu. Tas bija un palika viņas nopelns.. Dēls pat nav sapratis sava labuma un bijis ar varu pie­spiežams.

Jaunlācis izstāstīja, ka Robežnieku Roberts šb pašu nakti brauks uz Rīgu precībās pie Māriņas un ka viņš, Jānis, var gan otram preciniekam aizsteigties priekšā, bet tikai pa dzelzceļu. Neesot sagatavots vezums, ko vest uz Rīgu. Tā­tad pa zemes ceļu izbraukt kaut tikai reizē ar kaimiņu Robertu nevarēšot. (Paldies Dievam, ka priekš nedaudz gadiem bija dzelzceļš nācis gatavs!)

«Ko tad daudz runāt? Brauc pa dzelzceļu. Sievas dēļ var drusku palocīties. Viņa Robertam solījusies vēl nav?»

«To gan nē! Bet nezin, kurš no mums tai labāk patiks.» Pie šīm domām Jānim saplaka sirds. Ja tiešām Māriņa ņem Robertu un viņu ne? Bet māte par dēlu bija pilnīgi droša. Vai Robežnieku Roberts varēja līdzināties viņas Jānim? Ko tur daudz triekt? Māriņai ir acis pierē. Gan viņa Jāni labāk ņems kā Robertu.

Ar visu mātes pārliecību ceļā Jaunlācis ar bailēm do­māja par caurkrišanu. Robežnieki bija lielākas un labākas mājas nekā Jaunlāči. Totiesu viņš, Jānis, bija jau saim­nieks, bet Robertam vēl varbūt ilgi jāgaida, kamēr tēvs atdos mājas.

Māriņa nemaz nezināja, ka todien divi precinieki ceļā pie viņas uz Rīgu. Pie viņas Jaunlāču Jānim nogāja ātri un gludi. Neviens no abiem neatcerējās, kā tas bija nācis, ka meičas galviņa pieglaudās puiša krūtīm. Māriņas brā­lis, pārnācis mājās vakarā, atrada abus saķērušos, sasar­kušus, mirdzošām acīm triecot par kāzām.

Otrā dienā Jaunlācim vajadzēja braukt uz mājām. Ne­varēja par niekiem kavēties Rīgā. Sējas laiks nāca virsū. Pavasara darbu pilnas rokas. Uz kāzām arī jāsāk gatavo­ties. Tamdēļ vēlu vakarā abi šķīrās, lai vēl no rīta satik­tos stacijā. Tikai jau priekš tam Jānis ieradās pie sirds­puķītes. Viņš vēl dienu palikšot Rīgā. Grūti esot šķirties no Māriņas. Patiesībā tā bija tikai izrunāšanās. Jānis, naktī gulēdams, iedomājās, ka bailīgi atstāt Māriņu vienu, vaigu vaigā ar Robertu. Tas bija veikls zēns. Un ja viņš pierunā Māriņu ar labu, ar lūgšanām, ar viltu? Nē, la­bāk palikt vēl vienu dienu Rīgā, nogaidīt, kamēr Roberts aizbrauc ar garu degunu.