Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Tomēr stāvoklis drīz palika nepanesams, neciešams. Tik iemīļotās satikšanās ar Jaunlāci izpalika. Jānis pats stai­gāja degunu nokāris. Par ko lai viņš priecātos? Māriņa bija tālu, un Otīlija, kaut arī tuvu, tomēr tik barga un dusmīga, ka pat nevēlējās viņu redzēt.

Otīliju grauza ilgas pēc jaunekļa. Viņa nespēja iztikt, Jāni neredzējusi, ar viņu nerunājusi. Kā enerģiska sieviete viņa meklēja un atrada izeju. Kādu svētdienu, ieraudzījusi Jāni pie baznīcas, viņa to uzrunāja, it kā nekas nebūtu noticis. No baznīcas abi kopā gāja uz mājām, trieca un katrs pie sevis priecājās, ka atkal miers mājā, ka atkal viss pa vecam.

33

Pēc muižkunga apmeklējuma Kiintainis nosprieda, ka jāgriežas atkal pie advokāta. Acīmredzot lieta ir prāvas vērts. Viņš sāka sarunāties ar citiem saimniekiem par lie­tas nodošanu advokātam. Sākumā no visa kalniešu skaita kādi pāris desmit izteica piekrišanu, bet, kad nācās ru­nāt par advokāta un tiesu izdevumu iemaksu, tad tikai deviņi, Lielklintaini līdzskaitot, bija gatavi uz izšķirīgo soli.

Lielklintainis aizbrauca uz Rigu, un tur viņu atkal sa­gaidīja pārsteigums. Nostāsti par Kalniešu zemnieku ne­pateicību bija plaši pazīstami ir Jelgavā, ir Rīgā. Vāciešu aprindas, kas toreiz bija Latvijas pilsētās noteicējas, visu pārspīlēja. Iznāca, it kā Kalniešos būtu gatavais jaunlat­viešu saorganizēts dumpis. Pat viena vācu avīze atstāstīja lietu sagrozītā veidā un pierādīja melnu- uz balta, cik ne­ģēlīga un kaitīga jaunlatviešu barvežu rīcība. Tā izejot uz privilēģiju aizskaršanu, kas iegūtas gadu simteņos ar upuriem un uzupurēšanos savienotiem darbiem. Klintaiņa advokāts nevēlējās iegūt dumpinieku pabalstītāja slavu un atteicās no lietas vešanas, kaut gan bija ar mieru sa­stādīt iesniegumus muižai un dot privāti vienu otru pa­domu.

Advokāts nevēlējās ar vāciešiem sanīsties un zaudēt viņu labvēlību. Viņš gan bija cēlies no latviešiem, bet ap­precējis vācieti. Viņa ģimenē runāja tikai vāciski. Viņa bērni pat neprata latviski. Viņa uzvārds bija drusku izla­bots uz vācu valodas skaņu pusi tā, kā varēja izklausīties vācu ausij piemīlīgāks, kaut gan nebija grūti no tā izlobīt latviešu celmu. Sī paša advokāta pēcnācēji bija dedzīgi vācu aizstāvji un viens dēladēls pat redzams Latvijas vācu darbinieks. Viņš uzstrādājās līdz Rīgas pilsētas val­des locekja sēdeklim, un, ja šim «štatrātam» kāds būtu iedomājies iegalvot, ka viņa sencis, kāds latviešu saim­nieka dēls, ienācis ar vīzēm Rīgā, iesācis tirgoties un iz­skolojis savu dēlu, štatrāta tēvatēvu, ka šis sencis ne vārda nav pratis vāciski, tad vācu līderis būtu neganti skaities. Viņš arī nemaz nezināja, ka viņa cilts otrā at­vase ar drusku latviskāku, nesakropļotu uzvārdu saimnie­koja glītās lauku zemnieku mājās un ka šī atvase ne sapnī neiedomājās sevi saistīt ar vācu tautību.

Galvenais padoms, ko advokāts deva Klintainim, bija — izlīgt ar muižu, raudzīt saņemt, ko var, saprotams, pēc iespējas vairāk, un neielaisties grūtās prāvās ar grāfu, kas spēja un būtu pratis ar advokātiem vilkt lietu līdz bezga­lībai toreizējās tiesās. Padoms varbūt nemaz nebija zemē metams, jo ari muiža bija ieinteresēta nelaimīgā līguma noteikuma izlabošanā.

Tīri sašļucis Klintainis pārbrauca no Rīgas. Drīz viņam nāca jauns pārsteigums. Pie pagasta valdes 4 saimnie­kiem apstiprināja līguma grozījumus tanī garā, kā muiž­kungs to bija licis Klintainim priekšā, tikai tur bija ari minēta atlīdzība par līguma grozīšanu. Muižkungs Vāgers pec neizdevības ar Lielklintaini griezās vispirms pie tiem saimniekiem, kuri bija vissliktākos apstākļos. Muiža drau­dēja viņus izlikt no mājām parādu dēļ, ja tie neies uz līguma papildināšanu muižai vēlamā garā. Par piekāp­šanos tika atlaista daļa parādu. Daudzi stīvējās, bet četri pakaulējušies piekrita. Pēc pirmā panākuma nākošie Vā- geram bija vieglāk sasniedzami, sevišķi pēc Klintaiņa ne­veiksmes Rīgā.

Vāgers ņēmās nosvīdis. Viņš gribēja grāfam parādīties visā saprātības spožumā, izpildot uzdevumu un tā attais­nojot cerības. Grāfs vēl solīja, ka neaizmirsīšot muiž­kungu, ja pēdējais nokārtošot visu, pasargājot grāfu pašu no liekām nepatikšanām. Dabūjis plašas pilnvaras, Vā­gers rīkojās pēc apstākļiem. Vienu saimnieku viņš spieda ar rentes parādiem, otram solīja bez papildu līgumā mi­nētiem labumiem vēl šo to paklusām, likdams saprast, ka šis saimnieks dabūs vairāk kā citi. Viena daļa iegāja slaz­dos. Līdz rudenim jau pāris desmit papildu līgumi bija noslēgti. Ar tālākiem vairs neveicās. Tad muižkungs sāka izrēķināt saimniekiem priekšā, ka viņi ar § 16. izlietošanu neko daudz nevar pelnīt.

«Labi!» viņš stāstīja. «Pieņemsim, muiža atdos jums malku ir par pagājušiem gadiem, ir par katru nākošo gadu. Kur jūs malku liksit? Kas to jums šeit pirks? Kat­ram būs pašam sava. Uz pilsētu vest par tālu. Un cik malka arī tur maksā? Noslēdzot papildu līgumu, jūs mal­kas vietā saņemsit no grāfa lielkunga atvieglošanu rentes lietās. Tātad malkas vietā, bez kuras jūs varat un varēsit izkulties cauri, jūs dabūsit skaidru naudu. Un būvkokus? Nopietnas vajadzības gadījumā muiža tos jums tāpat dos arvienu. Kam jums koki vajadzīgi? Vai labāk nav saņemt atvieglinājumus rentes naudas maksāšanā? Ja grāfa liel­kungs jums to nepiedāvātu, jums pašiem būtu taisni jā­lūdz. Iedomājieties tikai, ja grāfa lielkungs ar jums nekā­dos līgumos vairs neielaistos, bet vienā jaukā dienā pa­teiktu, lai mežkungs dod katram Kalniešu saimniekam būvkokus cirst, cik šis saimnieks vēlas. Kas tad iznāktu? Labi! Viens otrs saceltu pa vajadzīgai ēkai, bet tādam, kam tiešām būs vajadzība, arī pēc papildu līguma parak­stīšanas koki jau netiktu liegti. Ja neparakstīsit līguma papildinājumu, par rentes atvieglojumiem varat pasvilpot. Ja jūs sāktu celt par daudz ēku ar brīvkokiem, kas jums atlēktu par labumu? Pie lieku ēku celšanas iznāktu tikai lieks darbs un ari lieki izdevumi. Cik jūs katrs sacelsit ēku savās mājās? Katrai vistai jūs kūti netaisīsit, un suņi bez būdas labāk apsargā māju, jo, ārā guļot, tie modrī- gāki. Pārdot dabūtos kokus jūs nedrīkstat, jo ir teikts «pec vajadzības», tātad pēc ēku vajadzības mājās. Arī necelt nekā par dabūtiem kokiem jūs nedrīkstat, jo tad jau būsit ņēmuši kokus bez vajadzības, un tas runā tieši pretim līgumam. Grāfa lielkungs jūs varēs sūdzēt pie tiesas un saukt pie atbildības, kā arī prasīt zaudējumu atlīdzību par nekārtīgi paņemtiem un veltīgi sapūdētiem kokiem. Dabūsit vēl paši piemaksāt.»

Teiktā bija daļa patiesības, bet arī pārlieku daudz mēles lunkanības. Muižkungam tiešām mēle locījās veikli. Saim­nieki kasīja aiz ausīm, rēķināja pakaļ, cik viņi labuma var iegūt no malkas, cik no būvkokiem. Neiznāca daudz, jo koku materiāls toreiz bija lēts, sevišķi Kalniešos, kas at­radās patālāk no centriem un lielākām upēm. Dažam saim­niekam glaimoja draudzīgās sarunas ar pašu muižkungu. Tu esi vienkāršs zemnieka cilvēks, darba cilvēks, un tāds kungs tevi uzrunā tik laipni, atzīst tavas spējas un skaidri pasaka, ka tevi tura par prātīgu vīru. Ar kaut kādu tukš­galvi viņš neietu runāt ne vārda, bet vienkārši atmestu ar roku, lai dara katrs pats, kā vēlas. Prātīgam vīram muiž­kungs labprāt novēlot arī rentes atvieglinājumus. Esot no­skatījies, ka ar renti ejot grūti, tamdēļ izkaulējis grāfa lielkungam izdevīgus noteikumus.

Dažam Vāgers lika neizdevīgākus noteikumus priekšā, bet draudzīgi pačukstēja, lai nepiekrītot, bet prasot to un to vēl klāt. Sis raudzīšot no grāfa lielkunga izkaulēt, bet par pūlēm un labu draudzību lai arī šo neaizmirstot. Saimniece audzinot treknus tītarus. Kā lai tādai draudzī­bai ar lielu kungu stāvētu pretī? Un Vāgers guva panā­kumus.