Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Kamēr saimnieki dairījās, atnāca pavasaris. Nomira ve­cais grāfs un tika lepni, kā pienākas, apbedīts ģimenes kapos. Tādā gadījumā muiža uzcienāja nepateicīgos un dumpīgos zemniekus, kas arī ar godbijību nolieca galvas bijušā varenā dzimtkunga zārka priekšā, atminēdamies tikai nelaiķa labos darbus un aizmirsdami visu pārējo.

Pāris mēnešu vēlāk jaunais Kalniešu grāfs, būdams Jelgavā, izrunājās ar savu advokātu par § 16. māju izpirk­šanas līgumos. Advokāts ņēma lietu nopietni un cieši ieteica jautājumu nokārtot ar saimniekiem. Viņa padoms bija pierunāt saimniekus labprātīgi papildināt līgumus ar piezīmi, ka § 16. tulkojams tā, kā muiža to domājusi un vēloties saprast. Vajadzības gadījumā lai barvežiem kaut ko atmetot, tad lieta iešot vienkāršāk. Lietas nokārtošanai lai iebraucot Jelgavā grāfa muižkungs, no kura veiklības daudz kas atkarāšoties. Advokāts solījās lietu pamatīgi pārdomāt un dot vajadzīgās instrukcijas muižkungam. Lai grāfa kungs pats nemaz neielaižoties debatēs ar nepatei­cīgiem, bezkaunīgiem zemniekiem, bet lai atstājot visu lietu viņa un muižkunga zināšanā.

Muižkungs Vāgers pavadīja Jelgavā divas dienas, un, kad pārbrauca mājās, lieta viņam bija skaidra. Viņš bija sagatavots pret visveiklākiem zemnieku ķērieniem.

Kādu sestdienu vasaras sākumā Lielklintainiete smēja vien. Māja bija uzposta, sētsvidus noslaucīts, pat pīrāgi izcepti. Virtuvē oda pēc svaigas maizes un sivēna cepeša. Ir Pakans bija laimīgā garastāvoklī, laizījās vien un kus­tināja apakšlūpu, kā likās, pat smaidīt taisījās. Viņam bija no daža kā tīri garda šis tas atkritis: gan kauls, gan tauku piciņš, gan atlieku izlaizīšana. Tamdēļ nemaz ne­gribējās skriet un pariet braucējus, kas pašlaik iegriezās sētsvidū.

No riešanas tiešām nekas neiznāca, jo atbraucējs bija saimnieks pats, kurš atveda no stacijas Jūliņu un viņai ciemā līdzatbraukušo Māriņu. Jūliņu riet nevarēja, jo Pa­kans viņu atminējās ļoti labi. Arī uz līdzatbraucēju māju cilvēku vidū nepavisam nevarēja riet. Saimnieka dēls Kār­lis, kas bija ieradies uz suņu dienām tēva mājās jau ne­dēju agrāk, tagad iznāca pretim atbraucējiem.

Istabas durvīs parādījās saimniece māmuļa. Sekoja ap­kampšanās ar abām atbraucējām, jo karsta ar pašas audzēto meiteni

Tā bija jautra diena Lielklintaiņos. Kā tas lai būtu ci­tādi? Abi bērni atradās pie vecākiem. Un kas par bērnieml Māte noskatījās te uz vienu, te uz otru, un gribot negribot nācās pašai smiet vien. Smējās arī citi, tā ka viss vakars pagāja vienos priekos un jautrībā.

Tikpat jautri visiem bija ap sirdi otrā rītā. Tā kā bija svētdiena, aizgāja uz baznīcu, kur sastapa Jaunlāci. Pēdē­jais atminējās, ka sen gribējis apciemot Lielklintaini, lai pamatīgi izrunātos par malkas un būvkoku dabūšanu no muižas meža. Viņam arī pie Kārļa katrā ziņā jāaizejot izjautāt par pilsētas dzīvi. Tamdēj Jaunlācis ar svarīgiem iemesliem tūlīt no baznīcas devās Lielklintaiņiem līdzi.

Par malku un bajķiem gan todien ne vārda nedzirdēja runājam. Turpretim smiets un čalots tika uz nebēdu. Tikai uz brītiņu līksmošanās troksnis Lielklintaiņos apkiusa. Pie dārza stūra pieripoja divjūgs ar kučieri uz bukas. Iz­kāpa pats lepnais muižkungs Vāgers un devās istabā pie Lielklintaiņa. Jaunieši, kas bija līdz tam plosījušies pa dārzu, apklusa un gaidīja, kad cienījamais atbraucējs at­stās mājas. Tik cienījama persona jau ilgi neuzkavēsies Lielklintaiņos. Tomēr pagāja minūte pēc minūtes, bet muižkungs nerādījās. Jauniešiem apnika gaidīt un ap­spiest jautrību. Viņi devās tālāk nost no istabas, projām uz lauku, pļavām, kur varēja brīvi smiet, netraucējot ne­viena muižkunga sarunas.

Pa tam Vāgers apspriedās ar Klintaini. Pēdējais bija pārsteigts par muižkunga ierašanos. Vēl vairāk viņš izbrī­nījās, kad muižkungs sāka runāt. Vārdi bija tik saldi, tik neparasti no lielā kunga, ka tiešām nācās plecus raustīt.

Muižkungs esot braucis garām un novērojis, cik labi kaimiņš Lielklintainis saimniekojot. Iegribējies patriekties ar tādu krietnu zemkopi. Un tā tas gāja tālāk kā medus ūdens strāva, tā ka Klintainim no uzslavām sāka pa druskai galva reibt. Pēdīgi muižkungs atminējās, ka vi­ņam esot arī maza darīšana ar Lielklintaini. Šodien viņš neesot uz to gatavojies, bet, tā kā iznācis iegriezties, tad varot pie gadījuma pārrunāt. Lūk, muiža esot nodomājusi atlaist Lielklintainim visu nenomaksāto mājas izpirkšanas naudu, izņemot to, kas jāmaksājot bankai.

Lielklintainim, to dzirdot, sirds vai pa muti kāpa laukā. Vai tikai viņš nesapņoja? Nē! Kad viņš mēģināja kniebt sev, tad sāpēja neganti, jo pārsteigumā bija iekniebis par stipru. Kad muižai vairs nebūtu jāmaksā par mājām ne­kas un atliktu tikai bankas parāds, tad taču Lielklintainis bija, tad viņš bija … Jā, pat uz reizi nevarēja aptvert, kas tad viss bija un kas varēja būt.

Novērojis iespaidu, muižkungs atkārtoja:

«Jā! Mēs esam nolēmuši atlaist jums visu muižai vēl nenomaksāto izpirkšanas daļu par Lielklintaiņiem. Tad jums atliktos tikai bankas maksājumi. Saprotams, par to mēs no jums arī prasām kādu nieku, kas jums viegli iz­pildāms.»

«Ja tik tas stāvēs manos spēkos, cienīgs muižkungs. Es arvienu pūlos iztikt muižai un grāfa kungam pa prātam.»

«Na, to pēdējā laikā nevar teikt! Bet turēsimies pie lie­tas. Mēs jums atlaidīsim renti, kā jau teicu, bet jums par to jāparaksta pie pagasta tiesas papildu pants izpirkša­nas līgumam, kur būtu teikts, ka jūs kontrakta § 16. sa­protat tā, ka noteikšana šai paragrāfā minētām malkas un bajķu ciršanām pieder un aizvien ir piederējusi muižai, ka grāfa lielkungs var rīkoties pēc saviem ieskatiem pie Lielklintaiņiem vajadzīgā koku un malkas daudzuma no­teikšanas, un ka mēs ar grāfa lielkungu arī līdz šim esam pareizi pildījuši kontrakta § 16. Tas arī būs tīrā patiesība, jo tā esot domāts pie līguma slēgšanas, kaut arī ne tik skaidri izlikts uz papīra. Kā īsti papildinājums rakstāms, vārdu pa vārdam esmu uzmetis, bet papīrītis palicis mā­jās, jo nedomāju šodien ar jums satikties. Domas ir tādas, kā es jums atstāstīju. Vai esat ar mieru parakstīt tādu kontrakta papildinājumu?»

Tagad Lielklintainis saprata visu lietu, mazākais, do­māja, ka saprot. Tad tik daudz muižai bija vērts § 16. Tik daudz Lielklintainis nebija cerējis. Un cik labi! Bez kādas tiesas, bez advokāta! Cik abi pagasti būs laimīgi un sa­jūsmināti. Muižas rente uz rāviena nost. Malku un baļķus gan sadabūs katrs pats savām vajadzībām. Tur nebija ko šaubīties, un tamdēļ Klintainis priecīgi atbildēja:

«Jā! Esmu ar mieru! Saprotams, ka esmu ar mieru! Es domāju, neviens saimnieks abos Kalniešu pagastos neat­teiksies no šādiem noteikumiem.»

Muižkungs tikai pasmīnēja un teica:

«Es jau domāju, ka tāds prātīgs vīrs pieņems priekšli­kumu. Kas attiecas uz pārējiem, tad tur lietiņas ir pavi­sam citādas. Muižai gan no viņiem nav nekāda glābiņa: nāk un prasa malku, baļķus, sūta pieprasījumus rakstiski, draud sūdzēties. Tomēr neviens ir nedomā piedāvāt viņiem ko tādu kā jums. Jums jāapsolās slēpt to, ka esat dabū­juši rentes atlaidumu par paraksta došanu kontrakta pa­pildinājumam. Tas būtu nokārtots starp mums, un to ren­tes maksas atkrišanu varat izskaidrot, kā gribat, vai nu tā, ka esat visu uz reizi caur banku vai pats nomaksājuši, vai citādi. Kad ar citiem viss būs muižai nokārtots, tad jau varēsit arī neko neslēpt. Tātad par rentes atlaišanu šimbrīžam citiem ne vārda. Pagastam tikai jāzina, ka jūs parakstījuši manis aprādīto kontrakta papildinājumu. Bez tam jums jāapsolās šinī lietā vairs nemaisīties iekšā. Gal­venais, tomēr saimniekiem jābūt pārliecinātiem, ka jūs esat nonākuši pie atziņas, ka uz § 16. pamata jums nekādu prasību pret muižu nav. Tad mēs ar viņiem tiksim viegli galā. Saprotams, par viņu piekrišanu papildinājumam nāksies vienam otram šo to atmest, bet katrs būs laimīgs par krikumiem. Tātad jūs esat ar mieru?»