Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

No otras puses ņemot, katrs saprata, ka atdot visiem abu Kalniešu pagastu pusotra simta saimniekiem kaut arī tikai par pēdējiem desmit gadiem pienācīgo, līgumā pare­dzēto malku un darīt to uz priekšu gadu no gada, bez tam i vēl apgādāt ar būvmateriālu divus prāvus pagastus, — ] ka tas Kalniešu grāfam nozīmēja postīt mežus, kuri Vec- kalniešos sastāvēja tikai no nelieliem gabaliem, labāk sa­kot, no birztalām, un Jaunkalniešos arī nebija pārliecīgi lieli. Kaut gan mežu naudas vērtība un ienesīgums toreiz vēl nebija tik ievērojami, tomēr Kalniešu grāfs bez me­liem pavisam nebija iedomājams. Kur lai viņš ietu medīt? Un īsta to laiku Latvijas vācu muižnieka nodarbošanās bija medības. Tātad grāfs maksās naudā, un tas varēja ienest labu grasi, krietnu atvieglinājumu rentes līdzinā­šanai. Sevišķi uz to nācās cerēt, ka būvkokus varēja pra­sīt pēc vajadzības, tātad, ja grāfs nemaksāja, celi vai katru gadu katrā pļavā pa pāris šķūņiem, nemaz nerunājot par citām, lielākām ēkām. Un visam tam muižai jādod koki. Tad briežiem miteklis drīz var būt beigts un pienāk- sies aizceļot uz svešiem mežiem. Visi saprata, ka lieta bija, tā sakot, labi daudz pulvera vērts. Bet kas lai iet pie grāfa? Spriedelēja, runāja, plātīja rokas, bet lieta ne­kustējās ne no vietas, kamēr jaunkalnieši atrada izeju. Lielklintainis lietu esot iekustinājis, Lielklintainim tā arī jāvedot līdz galam. Viņš esot pagasta vecākais. Un kam gan par pagastu jārūpējas, ja ne vecākajam? Vai par velti esot vēlējuši? Sis vispārības lēmums drīz sasniedza Klin­taiņa ausis. Viņš tomēr vilcinājās ar iešanu. Grāfs pēdē­jos gados vārga un slimoja ar kādu iekšķīgu kaiti, kam­dēļ bija viegli uztraucams. Ej nu kā kaujams lopiņš lab­prātīgi pie asmens! Jā, tur nebija ko jokot. Un Kiintainis vilcinājās.

Visi viņam sāka atgādināt, ka tam jāiet pie grafa. Draugi, labi paziņas, jā, pat katrs, kas sastapa, jau otrā teikumā mudināja viņu iet pie grāfa. Kad viņš tomēr vel negāja, pagastā sākās kurnēšana. Kas tas par pagasta ve­cāko? Tam vispārības labums nebija pie sirds pieaudzis. Tomēr vēlēšanās toruden Lielklintaini ievēlēja trešo reizi no vietas par pagasta vecāko un gandrīz vienbalsīgi. Visi cerēja un vēlējās, lai Lielklintainis ietu pie grāfa, un tam­dēļ viņam vajadzēja būt pagasta vecākam.

Muiža varēja taisni brīnīties, cik labi toruden saimnieki maksāja izpirkšanas naudu. Visiem bija zināmi advokāta vārdi, ka rentes nemaksāšana var noderēt par iemeslu arī muižai nepildīt līguma pienākumus. Togad nolīdzināja renti viskūtrākie maksātāji un pie tam noteiktā laikā.

Laiks vilkās uz priekšu. Kalnieši gandrīz bija beiguši uztraukties par māju izpirkšanas līgumiem. Jautājums bija paspējis pārvērsties par ikdienišķību. Tomēr viss pa­lika vēl pa vecam, jo Lielklintainis nekādus tālākus soļus nebija spēris.

Kādu rītu tīrasiņu vācietis, augsti cienījamais muižas mežkungs Drikkē, aizsūtīja pie Lielklintaiņa savu apakš­nieku, tīrasiņu latvieti mežsargu Driķi, ar sevišķu uzde­vumu — brīdināt pagasta vecāko ļoti nopietnā lietā.

Lielklintaiņiem bija uzaudzināts jauns suns māju ap­sargāšanai. Viņa dižciltībai nekādu sevišķu vērību nepie­grieza. Suns bija prāvs, ne pārlieku neglīts un labs rē­jējs. Ko vēl vairāk? Ikdienišķīgs lopu suns. Laikam tomēr kāds no viņa patālākiem senčiem bija bijis medību suns, jo Lielklintaiņu Pakans juta nepārvaramu tieksmi patren­kāt kādu zaķēnu pa ganību krūmājiem. Viņam palīdzēja otrs, vecākais māju suns Duksis. Vai abiem medniekiem kādreiz izdevās tikt pie laupījuma, nav noskaidrots.

Driķis paziņoja Klintainim, lai valdot savus suņus. Tā liekot pats lielkungs. Suņi trenkājot pa Pīļu dobēm liel­kunga zaķus, un to darīt neesot brīv. Atbildība kritīšot uz Klintaini pašu, bet suņi tikšot nošauti, līdzko vēl dzīšot zaķus. Driķis pēc tam bez kādas vajadzības, pēc para­duma, paskaidroja, ka pats mežkungs Drikkē esot viņam, vienkāršam Driķim, rada — tā patāli gan, jau ceturtā augumā. Tikai Driķis par to ne pīkstēt nedrīkstot, jo ci­tādi bargais priekšnieks pārskaistos zili melns par savu apakšnieku. Lielklintainis saprata, ka suņiem nevar ļaut kunga zaķus dzenāt, un tamdēļ pielika abiem klambarus kaklā pie pagara striķīša, tā ka lai koks sistos sunim, ātri skrejot, pret kājām un traucētu skriešanu. Sākumā klam­barus sēja no rītiem un noņēma vakaros. Bet suņi bija gudri un gāja medībās pirms cilvēku celšanās. Kad no rīta piesēja klambarus, Pakans ar Dūksi jau bija savas suņu sirdis iepriecinājuši ar medībām un pašreiz varēja tikai krietni izgulēties. To darīt klambari nemaz netrau­cēja.

Neatlika nekas cits kā atstāt klambarus arī pa nakti ne­noņemtus. Tā kādu laiku noturēja suņus mājās, bet drīz šie gudrinieki iemācījās sagriezt klambarus pie skriešanas tā, ka viens gals bija izstiepts uz priekšu, bet otrs atradās starp priekškājām. Tad varēja skriet — ne jau labi, ne jau ar cerībām panākt kādu medījumu, bet tikai tā, ka bija iespējams medības noturēt.

Tā tas gāja dažas dienas. Vienu rītu suņu nebija mā­jās gandrīz līdz brokastlaikam. Beidzot ieradās Pakans viens pats, bet uzkrītoši savāds: slējās klāt cilvēkiem, smilkstēja, laizīja rokas, paskrēja gabaliņu uz Pīļu dobju pusi, tad skrēja atkal uz māju pusi un tā desmitām reižu. Drīz visi saprata, jo uz ceļa parādījās Duksis, kurš lēni vilkās uz māju pusi un bieži atgūlās atpūsties. Pakans klusi smilkstēja, luncinājās ap Dūksi, laizīja to un izrā­dīja, cik dziļi viņš jūt līdz nelaimīgajam medību biedram. Nabaga Duksis tikko, tikko ievilkās ar savu klambaru sētsvidū, kur apgūlās, jo lidz istabai viņš nespēja tikt.

Mājinieki salasījās ap Dūksi un tūliņ ievēroja, ka tas viss bija vienās asinīs. Suns bija sašauts, stipri sašauts. Pat klambars bija sarkans no asinīm. Dūksim noņēma koku, bet viņš tālāk nespēja paiet, un sievietes to ienesa nēšus pūnītē, kur apguldīja sienā. Visi nožēloja un nāca aņmeklet nelaimē kritušo. Cits nesa kaulus, cits pienu, cits putru, bet suns nekā neēda, tikai laizīja ļaudīm rokas.

Visi atminējās suņa labos darbus. Saimniece stāstīja, ka Duksis paradis trenkāt vistas no labības — prātīgi, ne­vienai nekozdams. Kalpone atcerējās, cik labs palīgs Duk­sis esot ganos, cik labi viņš govis atgriežot. Puisis lieci­nāja, ka Duksis nelaidis žīdu neparko istabā iekšā, kamēr

kāds mājinieks neatsaucis to nost. īsi sakot, Duksis pats nekad nebūtu apzinājies, ka viņš tik labs, kā todien par viņu izstāstīja. Ar visu mīļu kopšanu nabaga kustonis sa­vārga tikai līdz nākošam rītam, kad nosprāga.

Kas tad bija Dukša slepkava? Tas noskaidrojās vēl to pašu dienu. Pie Lielklintaiņa, kad šis, izpildot pagasta vecākā pienākumus, atradās pagasta namā, ieradās otrs mežsargs. Viņš bija sūtīts pateikt, ka Drikkē sašāvis Dūksi un ka lielkungs liekot brīdināt Lielklintaini. Ja tā suņi vēl turpināšot Lielklintaiņu ganibās tramdit muižas zaķus, tos tāpat sašaušot kā Dūksi. Lielkungs apsūdzēšot suņu īpašnieku par medību likumu pārkāpšanu, jo zaķi piederot muižai.

Ari Lielklintainis domāja, ka muižai taisnība, jo tāds stāvoklis toreiz bija parasts un likās dabīgs. Mežsargs sa­ņēma apsolījumu, ka suņi tiks savaldīti.

Ar to sūtņa darīšanas bija pabeigtas, bet mežsargs ne­varēja atturēties no pazobošanās.

«Klau, Klintaini! Vai taisnība, ka tu gribot izputināt vi­sus lielkunga mežus, atņemt nabaga briežiem un stirnām mājokli un laupīt mums, mežsargiem, amatu un maizi?»