Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Galvenais tomēr bija, ka vezumi plaka un palika tukši. Lauku ražojumi bija izpārdoti uz tirgus līdz pēdējam ga­balam, līdz pēdējai mārciņai. Viss bija pārdots. Sviesta spainīši bija tukši, izņemot vienu nelielu Lielklintaiņa ra­tos. Ne jau tamdēļ, ka nebūtu pircēju. Tas bija nolemts advokātam par kukuli, jo kā tad tukšām rokām iesi pie kunga. Tukšs tas atradās Klintaiņa rokās, kad šis, prie­cīgi smaidīdams, aizvēra likumu pratēja durvis pēc izru­nāšanās, pie kam pamatīgi tika lasīts «Jaunkalniešu pa­gasta Lielklintaiņu zemnieku māju izpirkšanas līgums, no­slēgts starp muižas īpašnieku cienīgo grāfa kungu Sternu un minēto māju saimnieku Mārtiņu Klintaini».

Advokāta slēdzieni bija tādi, ka Klintainis smēja vien. Tagad tikai vajadzēja sarunāties saimniekiem un kopīgi hodot lietu advokātam. Klintainis bija pašapmierinats un lepns, jo lietu taču viņš sadomāja — un kādu lietu! Jaun- kalnieši acis vien iepletīs, kad padzirdēs, ko Mārtiņš Klin­tainis izprātojis. Bet Robežniekam viņš visu izstāstīs jau šovakar. Tikai pašreiz jāpasteidzas sapirkt visu, kamēr veikali vaļā. Iepirkt sāli, ziepes, petroleju un šādas tādas citas lietas Klintainis bija uzdevis kalpam. Jāpasteidzas ar pārējiem iepirkumiem, jo vai tad ir laiks gulēt Rīgā lieku dienu.

Klintainis ātri steidzās uz nodomāto veikalu, kad iz­dzirda saucienu:

«Klintaiņu krusttēv, kur tik steidzīgi?»

Jukuma Klintaiņa meita stāvēja viņa priekšā un smai­dīdama sniedza roku.

«Vai mani arī apmeklēsit?»

«Vai tad nu, meit, ir brīvs laiks? Jāraujas ar darīšanām. Jātaisās, ka tiek drīzāk mājās.»

«Nē, nē! Es negribu ne dzirdēt par neatnākšanu. Es, krusttēv, dusmošos.»

Un, lai kā Klintainis atrunājās, viņam beidzot bija jāap­sola, ka pievakarē kopā ar Jaunlāci apmeklēs Māriņu. Tamdēļ, saticis Jaunlāci, Klintainis to uzvedināja līdz. Iz­rādījās, ka šis pats bija domājis par apmeklējumu pie pa­gājušās vasaras viešņas un pat bija atstājis nepārdotu krietnu sviesta piku — kukulim.

Abi devās ceļā un nomaļā ieliņā, lielas, dziļas sētas pašā dibenā, atrada Māriņu mazā, nabadzīgā, bet tīri turētā un labi uzpostā dzīvoklītī no virtuves un vienas istabiņas, kur mitinājās Māriņa un viņas jaunākais brālis Pēteris. Ma­zais dzīvoklītis abu laucinieku neizlutinātajām acīm izska­tījās diezgan grezns. Tiešām, lētais galdiņš un vienkāršie krēsli bija glīti. Vienkāršie, baltie logu aizkaramie un daž­dažādās bildītes, kas dekorēja sienas, lauku ciemiņiem bija tīrais kundziskums. Sujammašīna piedeva istabai vēl savu tiesu mājīguma. Virtuvē sprausloja kāds vārāmais trauks ar ūdeni, bet uz galda gaidīja baltmaize, sviests un tējas glāzes. Pašai saimniecei arī bija mugurā vislabākais, kas atradās viņas rīcībā. Nebija nekādi zīdi un samti, bet tīri lēti drēbju gabaliņi. Tomēr, kārtīgi un glīti pielaikoti, tie atstāja uz ciemiņu acīm labu iespaidu.

«Beidzot arī jūs atnācāt. Tas labi. Man šodien jau bija viens ciemiņš no jūsējiem — Robežnieku Roberts.»

«Ko šis te meklēja?» nemanot paspruka izsauciens Jaun- lācim. šī ziņa viņam nepavisam nepatika. Tā viņam tā sabojāja garastāvokli, ka jauneklis tikko sadzirdēja Mā­riņas atbildi:

«Robežnieku Roberts pagājušo vasaru solījās mani ap­meklēt un tagad turēja solījumu bez atgādināšanas. Ne tā kā jūs, kuri laikam nemaz nebūtu pie manis rādījušies, ja es nesatiktu šodien uz ielas Lielklintaiņu krusttēvu.»

Jaunlācis ņēmās to apstrīdēt un aizrādīja uz atnesto ciema kukuli — sviesta gabalu — kā nodomātā apmeklē­juma pierādījumu. Tā sākās valodas, un tējas dzeršana noritēja jautri. Arī laiks aizgāja nemanot, sevišķi Jaunlā- cim, kurš bija tīri neapmierināts, ka Kiintainis skubināja uz promiešanu. Bet pēdējam stāvēja prātā saruna ar Ro­bežnieku par māju līguma lietu, un viņš palika ar katru minūti nepacietīgāks. Neko darīti Jaunlācim bija jāiet. Abi ciemiņi atvadījās no Māriņas un viņas brāļa, kas pēc vei­kala slēgšanas arī bija pārradies mājās, un devās projām, noņēmuši solījumu, ka Māriņa arī nākošo vasaru apcie­mos Jaunkalniešus. Viņa Robežnieku Robertam arī esot solījusies dejot nākošo vasaru. Atkal šis Roberts! Ka viņu deviņi vilki! Un Jaunlāča labais garastāvoklis no jauna bija vējā.

Ejot pa ielu, Kiintainis pēc laba brīža iebilda:

«Varens meitietis tā Māriņa! Tik smuka, gudra, izne­sīga, ka visā mūsu draudzē tādas nesameklēsi ne ar uguni. Tev, Jāni, viņa tīri labi noderētu par sievu.»

«Ko? Man?» uzrunātais izbrīnījies iesaucās.

«Nu jā, tev. Viņa būtu krietna un čakla saimniece un laba sieviņa. Tu viņu varētu ņemt.»

«Es? Es?…» Un jauneklis tā apjuka, ka līdz iebrau­camai vietai neatguvās, ko atbildēt. Kiintainis viņam nekā vairāk neprasīja, jo no puiša apjukuma sprieda, ka ir trā­pījis ar savu priekšlikumu naglai taisni uz galvas un ka tamdēļ nav ko tālāk uzbāzties.

Iebraucamā vietā tovakar Jaunlācis prātoja par Klin­taiņa aizrādījumu. Jā, smuka gan Māriņa bija un patikt arī patika, bet viņam jau iecerēta Otīlija. Ar to viss par kāzām sen nospriests. Tiesa, māte negribēja Otīliju par vedeklu, bet māte jau parūks pret katru. Viņa rūktu arī pret Māriņu. Viņš tomēr izvairās no kara ar māti, jo zina, ka tā labu vien novēl vienīgam dēlam. Māte paliek māte! Nāks laiks, nāks padoms. Arī Otīlija pēc dejas vakara krogā vairs neuzstājās tik strauji.

Kamēr Jaunlācis prātoja un citi braucēji sāka snaust, Klintainis ar Robežnieku veda nopietnas sarunas, kas ievilkās dziļi naktī. Tumsai iestājoties, Robežnieks bija sācis taisīties uz gulēšanu, jo pēc dienas gaitām Rīgā kauli ilgojās pēc atpūtas. Bet, kad viņš izdzirda, ko Klintainis atstāstīja par sarunu ar advokātu, vecajam pagasta tiesas priekšsēdētājam miegu atņēma kā ar roku. Viņš tūliņ šāva pār šņori un izskaidroja, ka Kalniešu grāfam nākšoties pie pārdotām mājām pircējiem vēl piemaksāt klāt.

Klintainis neņēma lietu tik traģiski, bet arī viņš cerēja uz lieliem panākumiem, un debates ievilkās garumā, tā ka pat sētas puisis nobrīnījās, kas lauku papiem uzskrējis, ka viņi neiet gulēt. Kad kaut ko dzertu, vēl varētu saprast, bet tā viss gāja bez prāta. Abi draugi kūpināja vienu pīpi pēc otras, paklusu kaut ko sprieda, un brīžam viens, brī­žam otrs bakstīja ar pirkstu līgumu, kurš staigāja des­mitām reižu no Klintaiņa pie Robežnieka un atpakaļ. Ti­kai kad tabakas maki bija tukši, kad pārējie Rīgas brau­cēji bija paspējuši nogulēt otros sānus un griezās atpa­kaļ uz pirmajiem, jo trešo cilvēkam mīļais Dieviņš nav piešķīris, karstie spriedēji likās uz auss. Robežnieks pat miegā pārsprieda kaut ko, jo tik skaļi iesaucās, ka vispā­rīgā krākšana uz brītiņu mitējās un Mežupis, pirms laika atmodies, izgāja barot savu zirgu.

Tiešām, Robežniekam pa sapņiem nemaz viegli negāja. Tam likās, ka pats grāfs to lūgtin lūdz, lai liekot šo mierā ar māju izpirkšanas līgumiem, lai ņemot labāk Jaunkal­niešu pili uz pleciem un stiepjot projām uz Robežniekiem. Gan noderēšot, šim pašam nevajagot. Tad nu Robežnieks pa miegiem mocījās ar pils pārnešanu. Eka bija mūra un liela, smaga. Tamdēļ nav brīnums, ka Robežnieks rītā at­modās ne vien neizguiējies, bet arī galīgi nosvīdis un no­mocījies ar pils nešanu, pie kam labais plecs bija neganti atspiests. Nevarēja saprast, vai tas nāca no nesamās pils smaguma vai no guļamās lāviņas asās malas, uz kuras Robežnieks bija gulējis. Steidzīgi pa agro rīta pustumsu jūgdams zirgu, Robežnieks vēl dudināja: