Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Nevar būt, ka Jānis no viņas atteiksies. Nē, nekad! Tas pamatīgi ieķēries. Viņš arī Otīlijai patīk, to nevar liegt. Un viss būs labi. Drīz viņš būs klāt. Jāuzdzied, lai Jānis dzird, kur meitēns gana lopus. Tā viņam būs vieglāk at­rast savu izredzēto. Dziesmiņa noskanēja un apklusa, bet Jānis nerādījās. Nu, viņš jau nevarēja vēl nākt. Brokastis taču bija jāpaēd mājās. Laiks pagāja. Saule kāpa augstāk, bet Jānis nerādījās. Svētdienas dienā brokastis būs aiz­kavējušās, būs vēlāk dotas. Gan Jānis atnāks. Tomēr dziesmiņas vairs neskanēja no meža pie Robežniekiem. Otīlija jau skaitās. Jānis nebija vairs lāčuks, bet tīrais lācis. Lai tikai piesargās! Gan Otīlija to sapurinās par nokavēšanos. Tik jauki varētu pavadīt pašreiz laiku di­vatā, un šis nerādās, nezin kur ielīdis. Gan viņš redzēs piparus. Otīlija tam teiks. Tas būs no sākuma, lai viņš jūt, kā ar smalku meitu jāapietas. Vēlāk Otīlija piedos Jānim, un abi mīlināsies līdz pusdienai. Pat pēcpusdienā viņa pati atkal dzīs lopus ganos, lai Jānis līdz vakaram varētu pie ļaudaviņas uzturēties un lai tādējādi abiem iz­nāktu tīrie laimes svētki visu dienu.

Saule kāpa augstāk un augstāk. Laiks manāmi tuvojās pusdienai. Jānis nerādījās. Otīlija brīžam dusmojās un ga­tavojās Jāni saplēst gabalos, brīžam jutās tik nelaimīga, tik vientuļa — atstāta un piekrāpta, ka asaras slacīja sū­nas un zāli zem vecās liepas klajumiņa malā, kur O'ilija bija izvēlējusies vietu sēdēšanai. Jā! Pat saulīte nelaimīgo meitu vairs tā nesildīja kā no rīta.

Pusdiena tuvojās neapšaubāmi, un Jānis nenāca un ne­nāca. Otīliju pārņēma nevaldāmas dusmas. Tad šitāds viņš bija. Lai piesargāsi Vai viņa tam pakaļ skries. Nepa­visam nē! Ņemšu citu! Vai puišu trūkums? Bet nē! Citi nav tādi kā Jānis. Jānis tik mīļš. Tikai kas viņam šodien atgadījies? Pag, vai tur nenāca viņš! Nē, tas bija vērsēns, kas aizklīdis drusku tālāk nost no pārējā ganāmā pulka. Diedelnieks tāds! Tam ir jāuzgāž krietni vien ar vicu. Vēr­sēns dabūja vairāk, kā bija pelnījis, jo pašu reizi viņš no­derēja par dusmu izgāšanas priekšmetu.

Robežnieku gane atsēdās atkal zem liepas, novēroja sauli un sāka dusmoties. Ka jupis parautu visu šito ganu būšanu! Viņa ir Robežnieka smalkā meita un iet svētdie­nās ganos. Būtu viņa brīva, tad aizietu līdz Jaunlāču mež­malai paskatīties, kas tur īsti notiek. Bet to viņa var tā­pat izdarīt! Kas tai daļas gar lopiem? Lai iet, kur katrs grib. Tomēr nē! Viņa neies vis uz Lāčiem. Viņa ne solīša nespers tā nejēgas dēļ, kas pats savu laimi neprot cienīt. Lopus viņa arī neganīs vairs. Lai tie iet, kur grib. Viņa nevienu minūti vairs neganīs! Tur jau vērsēns atkal stipri tālu aizgājis! Raibaļa no jauna zogas uz mājas pusi, uz druvām pie vasarāja gubiņām. Lai iet!

Otīlija nosēdās tuvāk pie resnās liepas, atspieda mu­guru pret koku un, nepiegriezdama vērības lopu gaitām, dusmīgi caur pieri skatījās apkārt. Tikai pa reizei viņa slaucīja asaras, kuras tagad ritēja vairāk aiz dusmām

nekā aiz žēlabām, jo vainīgais bija atrasts. Tā bija Otī- lijas māte. Ko šī sūtīja meitu ganos, pie tam tik smalku meitu? Un vēl svētdien, kad visi dzīvo mierīgi pa mājām!

Cik ilgi viņa tā bija nosēdējusi, Otīlija žēlabās un dus- ] mās nemaz nezinātu pateikt. Laiks bija aizgājis stulbā nekā nedarīšanā, dusmu pārņemtā ietiepībā. Te no mež­malas puses atskanēja mātes saucieni. Otīlija gribēja at- ] saukties, bet nē. Tagad māte Otīliju sauca, bet no rīta pielika pie lopiem, piespieda iet sasodītos ganos, kur Otī­lija tagad jutās tik bezgalīgi nelaimīga. Nekas! Lai māte ] paaurē. Klaigāšana uz laiciņu apklusa, tad sākās no jauna un tagad jau bija daudzbalsīga. Otīliju meklēja. Lai pa­meklē.

Meitu bija pārņēmušas tādas dusmas un ietiepība, ka viņa vēlējās pēc iespējas vairāk sariebt visiem, arī mek­lētājiem. Jau sākumā tēvs pagāja tuvu garām Otīlijas liepai, bet meita tā pieplaka pie zemes un piespiedās pie koka, ka meklētājs nemaz neieraudzīja. Kad kalpa acīgā meitene pamanīja Otīliju un visi mājinieki saradās ap viņu, māte raudādama metās tai ap kaklu, iesaukdamās;!

«Meitiņ, manu mī|o meitiņ! Kas tev noticis?»

Otīlija piecēlās kājās un pikti atcirta:

«Kas lai notiktu? Nekas!»

Visi izbrīnījušies saskatījās. Robežnieks dusmīgi nospļā­vās un teica:

«Ko tu āksties? Jāņem tikai klūga un jāuzskaita, tad nemuļķotu ļaudis.»

«Man vēders sāp!» Otīlija noteica un sāka iet uz māju pusi. Māte tecēja blakus un, pagriezusies pret vīru, to norāja:

«Nu tu, vecais, atkal ālējies! Vai nedzirdi, ka Otīlijai vēders sāp? Labi, ka vēl atradām pie dzīvības. Iesim, mei­tiņ, uz mājām, iesim! Neklausies nemaz, ko tēvs tur burkš!»

Par Otīlijas ganos iešanu pēcpusdienā nebija pat ru­nas. Viņa palika mājās un vārtījās pa gultu, bet tai drīzi vien apnika. Viņa sāka prātot, kā noskaidrot Jāņa neiera­šanās iemeslu. Vakarā bija dejošana Baznīckrogā. Tālu gan bija ko iet, bet pa ceļam, ejot garām Lāčiem, viņa varbūt vēl satiek Jāni. Ja arī ne, tad Baznīckrogā viņš droši ieradīsies. Viņš saņems pienācīgu algu, dabūs dzir­dēt, ko pelnījis. Jāuzmudina brālis, lai tas arī nāk līdzi.

Robežnieka dēls Roberts, noklausījies māsas vēlēšanos, sāka smieties un ievaicājās;

«Kā? Vai tev briesmīgās vēdera graizes pārgājušas, k» nebaidies diet?»

Māsa uzmeta viņam dusmīgu skatu un atstāja vēdera lietu ārpus debatēm. Tā kā Robertam pret dejošanu nebija iebildumu, tad citi šķēršļi tika drīz novērsti, un brālis ar māsu pievakarē tuvojās Baznīckrogam. Pašā kroga durvju priekšā viņi uzdūrās virsū Jaunlāču Jānim. Tā kā Rober­tam bija nojauta par māsas simpātijām, tad viņš pēc īsas apsveicināšanās iegāja krogā, atstādams pārējos ārpusē.

Ieraudzījis Otīliju, Jānis acis vien ieplēta, jo atminējās norunu ar jaunavu. Viņš nevarēja saprast, kā Otīlija pē­dējās dienās bija izgaisusi no atmiņas. Un tā bija viņa iz­redzētā, viņa nākošā sieva. Arī noruna bija aizmirsusies. Nu jāl Laikam tamdē|, ka viņam tik |oti nepatika ar māti plēsties Otīlijas dēļ. Un iet uz satikšanos, nemaz nepār­runājis ar māti precību lietu, — to Jaunlācis arī nevarēja. Bet kā viņš to visu bija aizmirsis? Visu laiku nācās domāt par viešņas Māriņas apgādāšanu. Lai kā, bet tagad būs drāziens, un bija arī. Līdzko Roberts iegāja krogā, Otīlija rāva vaļā. Nabaga Jānis ilgi netika pie vārda. Pa garā sprediķa laiku puisis apķērās, ko teikt.

«Ko lai es būtu darījis? Māte nepiekrīt kāzām, bet tu teici, lai nerādoties bez atļaujas.»

Vajadzības meli šoreiz nāca visiem par labu. Jānis iz­grozījās no klizmas. Otīlija sajuta patīkamu vēsmu sirdī, jo Jānis izrādījās par nevainīgu. Ko lai viņš būtu darījis? Māte saka «nēl», Otīlija atkal bez mātes «jā» neļauj acis rādīties. Iznāk, ka viņa pati tā vainīgā. Tomēr enerģiskā meita tik viegli neprata apmierināties, bet turpināja ap­bērt puisi ar pārmetumiem, kamēr pie kroga parādījās Māriņa.

«Kas šī tāda?» nodomāja Otīlija, apklusdama pustei­kumā.

«Ko nu? Kā tikt galā ar divām?» gudroja Jānis.

«Nāc dejot!» vedināja Otīlija un vilka viņu aiz rokas uz kroga durvju pusi, tālāk nost no sāncenses. Jaunlācis saprata, ka nevar pamest vienu savu viešņu, kuru bija at­aicinājis, un, pagriezis galvu atpakaļ, teica:

«Māriņ, nāc līdzi krogā … Tā mūsu māju viešņa, ag­rākā Jaunlāča meita.»