Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Tiešām, otrā dienā viss noritēja, kā Jaunlācis bija pare­dzējis. Brokastis bija iznākušas pavēlāk. Citi vēl bija pie galda, kad saimnieks jau rīkojās pa sētsvidu un iejūdza zirgu, tam iepriekš labi nogludinājis spalvu un notīrījis visu pajūgu līdz ar loku no putekļiem, dubļiem un citiem netīrumiem. Tad sekoja visi citi paredzētās programmas numuri: māte rūca un kurnēja par veltu zirga dzīšanu tur, kur-varot kājām izstaigāt uz labāko, ejot taisni pa lauku celiņiem, bet dēls ar viešņu tomēr devās uz baznīcu brauk­šus. Abi baznīcēni bija ļoti labā omā, trieca, gražojās un smēja, ka skanēja vien. Citādi tas arī nemaz nevarēja būt, jo diena bija tik saulaina un pie tam svētrīts.

Pēc dievkalpojuma Jaunlācis gribēja aizvest viešņu lidz netālai pagasta nabagu mājai, bet Māriņa to nepavisam nevēlējās, jo viņai ļoti negribējās, ka jauneklis to redzētu tādā vietā kā nabagu mājā un pie tam vēl apmeklējot tur pašas tēvu. Nē! Nē! To nevarēja pielaist. Tiešām, viņa pa­stāvēja uz savu. Esot tik tuvu. Ko tur velti zirgu dzenā­šot! Jāņa māte arī esot pret tādām nevajadzīgām braukā­šanām.

Velti Jaunlācis aizrādīja, ka zirgam kājas nenotrūkšot no brauciena un, ja jau reiz izbraukts no mājām, tad tāds mazs līkumiņš esot tīrā spička. Nekas nelīdzēja, viņi šķī­rās, bet tikai līdz vakaram, jo tika norunāts, ka abi iera­dīsies uz dejošanu Baznīckrogā.

Pagasta nabagu māja atradās drusciņ nomaļāk no liel­ceļa — birztalas malā, smilšainā uzkalniņā. Kad Māriņa tur ieradās, viņa tēvu atrada tikko atmodušos pēc pāris stundu ilgas svētdienas dusas saulgozi. Jukums bija tikko izgorljies, izstaipījis locekļus pēc atdusas, parīvējis slimās kājas un piecēlies sēdus, lai ietaisītu kādu dūmu. Viņš tikai tad pacēla acis un ieraudzīja Māriņu, kad ši stāvēja viņam tīri' blakus. Sākumā Jukums pat nepazina meitu, bet tad žirgti piecēlās kājās un iesaucās:

«Ak, tu tā esi, Māriņl Skat, kāda liela, smuidra izau­gusi! Gandrīz nevar pazīt. Kas to būtu domājis, ka no tāda knēveļa var izaugt šitāds meitietis? Tīrā Rigas prei- lene. Tas ir labi, ka atnāci pie manis ciemā. Nu, kā jums iet pa Rīgu?»

Māriņa jutās neveikli. Viņa ātri izstāstīja īsos vārdos par sevi un brāļiem, tad apklusa. Arī tēvs neteica nekā. Pēc klusuma Māriņa savu reizi ievaicājās, kā tēvam ejot. Sis pašapzinīgi pašmaukstināja lūpām un noteica: «Kas tad man! Dzīvoju pa savu pili kā pats grāps.» Meitai atkal nebija ko teikt. Tad viņa izstāstīja tēvam savu un brāļa nodomu ņemt nabagu pils iemītnieku pie sevis uz Rīgu. Jukums vērīgi klausījās, grozīdams rokās ciema kukuli, ko meita tam tikko bija atnesusi, — pāris paciņas tabakas.

Kad meita bija nobeigusi, Jukums bridi nerunāja ne vārda. Tad viņš paklakšķināja mēli un noteica:

«Nē, Māriņl Tas cepetis ir gan garžīgi izcepts, bet es neiešu raut viņa kumosus no mutes ārā jums, paša bēr­niem. Nē, Māriņ! Paldies jums par labo sirdi, bet es pa­likšu tepat. Kas man te kaiš? Dzīvoju kā pats grāps, un pašreiz ir grāps, ir grāpiene man labākie draugi. Lai Die­viņš jums, meitiņ, palīdz. Man Viņš tepat palīdzēs mūžu noblandīties.»

Gan Māriņa ņēmās tēvu pārliecināt, bet šis purināja galvu un beidzot, atmetis ar roku, nepacietīgi noteica: «Nu! Vēl jau mani nevarat vest pie Rīgas gaļas po­diem. Ko tad pirms laika muti dzesināt? Nāks laiks, nāks padoms. Varbūt tad es būšu ticis par muižkungu kādā no grāpa muižām. Tamdēļ uz mani jūs nevarat nemaz rēķināt. Es, Jukums Kiintainis, te stāvu un krītu, bet jūs, savus bērnus, es negribu apgrūtināt.»

Atkal nebija ko runāt. Nabagu mājas atmosfēra abiem stindzināja prieku un laupīja runātniguinu. Gadiem Mā­riņa bija priecājusies redzēt tēvu un iztriekties ar viņu pēc sirds patikšanas, bet tagad jutās tik neērti, ka sāka domāt par atvadīšanos. Cits arī tiešām vairs neatlika, ko darīt. Māriņa izvilka 5 rubļu gabalu no apdiluša maciņa un sniedza to tēvam kā pabalstu no sevis un jaunākā brāļa. Tas bija abu no sīkiem atkritumiem kopā savākts krājums, ko krājēji sen bija nolēmuši tēvam. Jukums Klin­tainis saņēma naudas papīru ar diviem pirkstiem, vērīgi to pagrozīja, pacēla pret sauli, noglaudīja uz otras rokas delnas un pasniedza atpakaļ meitai. Viņš bija aizkusti­nāts. Laikam pirmo reizi mūžā viņam gandrīz pietrūka vārdu, piemērotu pašreizējam gadījumam. Tomēr drizi viņš atģidās un sāka bezbēdīgi balamutēt:

«Se, meitiņ, tava nauda atpakaļ! Es varbūt esmu bagā­tāks kā tu. Tu to nemaz nevari iedomāties. Tavam tēvam ir naudas kā bajāram, un pie tam tā nāk no paša grāpa un no viņa lielmātes. Tā nav nekāda prasta naudiņa! Se tavs papīrelis. Nu, ņem, ņem! Es tāpat to nepaturēšu. Se!»

Un viņš ar varu iespieda Māriņai piecnieku rokā. Meita šaubīgi skatījās tēvā un neticīgi iebilda:

«Tu gan, tēt, atkal dzen jokus. Kas tev var būt par naudu? Kāda tev var but draudzība ar grāfieni?»

«Paskat vien! Tu vairs netici savain tēvam! Kad es, Ju­kums Klintainis, ko saku, tad tas ir kā kokā iecirsts. Re! Kas tas?»

Māriņa negribēja acīm ticēt, jo tēvs tiešām izvilka no vestes kabatas saburzītu papīra rubli un, pacēlis to aug­stu gaisā, lepni rādīja meitai, turēdams aiz stūra.

«Re, re, meitiņ. Sis rubulis šorīt atpūtās grāpa lielmā­tes naudasmakā, un, lūk, tagad viņš ir šeit, tava tēva rokā, un es ar viņu daru, ko sirds vēlas. Sis te nav vienī­gais. Tādi pie manis ieceļo bieži.»

«Bet, tēv, kā tad tu… kā tad … tu pie viņa tiki?»

«Ellē! Zadzis neesmu. Tavam tēvam, meitēn, ir galva, kas nav vēja vien pilna, bet daudz šitādu papīrīšu vērts. Ja tu gribi, es pastāstīšu. Aizvilksimies līdz soliņam birzs malā. Tur varena sēdēšana.»

Un lielīdamies, dažreiz manāmi pār mēru izceldams sa­vus varoņa darbus, Jukums izstāstīja savas draudzības stāstu ar grāfa ģimeni.

«Re, meitiņ, tas sākās vēl tad, kad rāvāmies pret cie­nīgtēvu un neparko negājām uz baznīcu klausīties, ko

viņš tur sarnurkš pa ķinīzeriski. Cienīgtēvs tad bija kā izsmērēts, mīksts un laipns. Reiz atbrauca šurp uz na­bagu māju bez kādas aicināšanas. Es toreiz ar viņu izru­nājos tā nopietnāk par draudzes lietām un pateicu, ka viņš nesmuki ielīdis mūsu baznīcā un ka tas mācītājam ne­klājas. Viņš no sākuma gan negribēja atzīties un neparko man nepiekrita, bet es protu ķert uz punktiem. Gan šis svaidās ar asti pa labi, gan pa kreisi, tomēr beidzot ar asarām acīs atzinās, ka taisnība esot manā pusē, bet lai žēlojot šo un ejot uz baznīcu. Bet es saku: «Neparko! Ja citi neiet, es arī nekust!» Tā vīrs aizbrauca, nenieka nepa- nācis. Neba uz muļķa bija uzkritis.

Pēc kāda laika, tā pēc mēnešiem diviem, grāpa lielmāte arī klāt nabagu mājā izdalīt nabagiem dāvanas. Viņa grib dzīvot, kā Bībelē likts. Zini, kā teikts svētos rakstos: «Ko jūs vienam no maniem vismazākiem brāļiem darīsit, to jūs darīsit man …» Tad nu šī arī grib mums būt par māsu. Laba māsa! Kad grib iekļūt debesvalstībā, tad mēs lai palīdzam, tad mēs labi brāļi un māsas. Bet, līdz tiks iekšā, mums vairs ne virsū neskatīsies. Var būt, ka viņa toreiz bija atbraukusi pastiprināt cienīgtēva lietu un ne par savu dvēseli vien gādāt. Sak, palūgs mūs, lai turam mācītāja kanti. Lai nu kā, bet es no sākuma viņai gaiši pateicu, ka tā lieta ar cienīgtēvu neiet, ka viņš gan man labs paziņa un citādi brangs cilvēks, bet par mācītāju mūsu draudzei nepavisam neder. Tā pārrunājām vēl šo to,, un šī jau brauks projām. Bija katram no mums iedā­vinājusi kādu nieku. Man pāris paciņu tabakas un 20 ka­peikas naudā. Jau iesēdās kalešā un liek kučierim braukt.