Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Runas atkal aptrūka. Jukuma sajūsma atslāba. Abi pa­klusēja brītiņu, tad Māriņa sāka atvadīties. No sākuma tēvs gribēja tai iet līdzi uz Lielklintaiņiem, bet atcerējās, ka viņam ir nauda un ka Baznīckrogā par naudu daudz ko var dabūt. Tamdēļ viņš grozīja apņemšanos, likdams tikai aiznest labasdienas un iepriecinošus solījumus par to, ka viņš drīzumā apmeklēs Lielklintaiņus, ja iznāks vaļas brīži.

Lielklintaiņos Māriņu uzņēma kā vecu paziņu pēc vi­siem viesmīlības likumiem: saimniece uzcienāja ar to, «ko Dievs devis», izrādīja saimniecību, izprasīja par Rīgas dzīvi un palaida, projām ejot, līdz olnīcas galam, pie kam Māriņa lūdza arī viņu apmeklēt Rīgā pie gadījuma un uzdeva savu adresi.

Bija jau krēsla, kad Māriņa ieradās pie Baznīcas kroga. Durvju priekšā pustumsā stāvēja pārītis — vīrietis un sie­viete. Pēdējā uztrauktā balsī bārās brīžam čukstoši, brī­žam aizmirsdamās pa teikumam izšāva skaļi jo skaļi. Mā­riņa tikai padzirdēja:

«- Tad tāds tu man esi!- Krāpnieks, jā, krāp­nieks! … Vai domā, ka man liela vajadzība pēc tevis? … Pats vēlāk nožēlosi, bet būs par vēlu… Nestāsti nie­kus … Meli, meli!.. .»

Puisis kaut ko iebilda pa vārdam pretim, bet tik klusi, ka Māriņa viņa teicienus nevarēja saprast. Viņa gribēja pasoļot pārītim garām, krogā, bet negribot apstājās, jo pazina sabārto krāpnieku par Jaunlāci. Tiešām, tas viņš bija. Jaunlācis bija nostājies pie kroga durvīm, lai sagai­dītu Māriņu, jo tas taču bija viņa pienākums viešņai no­līdzināt ceļu uz dejas zāli. Tā stāvot un gaidot vienu, ļauni vēji tam uzlaida kaklā otru, par kuras eksistenci puisis tiešām veselu dienu bija aizmirsis. Bet Robežnieku Otīlija nebija aizmirsusi un ņēma puisi apstrādāt par tīšiem un netīšiem grēkiem.

Tosvētdien Robežnieku Otīlija bija ļoti čakla. Kaut gan sestdien bija norunāts, ka viņa ies ganos, tomēr māte, saulītei lecot, vēl nedomāja celt meitiņu, negribēja trau­cēt tās saldo miegu. Sak, lai vēl paguļas. Zēl svētdien tik agri modināt nabaga meitiņu, kas taču tik mīļa, naska, jo pati labprāt piedāvājās iet ganos no paša rīta agruma. Bet varbūt rīta agrumā samiegojusies vairs nebūs tik prie­cīga ganos gājēja, varbūt uzmetīs lūpiņas, kad to modi­nās. Būtu jāļauj pagulēties smalkai, izglītotai meitiņai; tikai lopi jādzen laukā! Nu! Lai jau, lai! Vēl mazu brītiņu.

Te durvis uz istabiņu, kur gulēja Otīlija, atvērās, un ta­nīs parādījās pati gane, jau pilnīgi apģērbusies un saga­tavojusies šās dienas amata pienākumiem. Otīlija smai­dīja jautri un priecīgi. Miegs tai bija kā ar roku noņemts. Ieraudzījusi māti, viņa uzsauca, jautri iesmiedamās:

«Gutmorģen!»

Mātes sirds tīri vai izkusa. Viņas smalkā meitiņa bija mundra, cildena, kā daždien cielaviņa. Piecēlusies pati bez modināšanas un smej vien.

Arī māte smaidīja.

«Ko nu! Ko nu! Vai tad es, meitiņ, vāciski protu? Es neesmu tik mācīta kā tu, manu sirsniņ. Kad biju tavos gados, tad vēl neviens nedomāja saimnieku meitas sūtīt uz pilsētu skoloties. Cik tu šorīt čakliņa! Es palīdzēšu lo­pus izdzīt laukā …»

Tuvojās pusdiena. Robežniece, iedama no pagraba uz istabu, paskatījās uz sauli. Drīz būs jāsauc, lai gane dzen lopus pusdienā uz mājām. Bet kas tad tas? Tur divas go­vis bija iznākušas druvā. Viena, iebridusi nenopļautu auzu gabalā, ēda pilnām mutēm, otra rīkojās pie mistra gubi­ņas. Ak tu bezkauņas! Raibaļa arvienu prot ganiem no- zagties. Jāsteidzas izdzīt lopus no labības. Bet tur nāk arī vērsēns un vēl viena govs. Ak tu žēl Lielais vērsis arī mežmalā. Aiz viņa vēl kāds lops kustas.

«Otīlij, ē! Kur tad tu pati? Visi lopi kur kurais!»

Otīlija nerādījās. Robežniece atgrieza lopus, sadzina vienā barā un sāka saukt meitu, bet šī neatsaucās. Tikai pēdējā mežā aizkavējusies govs sāka maurot un iznāca klajumā. Otīlijas nebija. Robežniece sauca, cik balss līdzekļi atļāva, bet no meitas nebija ne vēsts. Kas ar viņu varēja būt noticis? Katrā ziņā kaut kas ļoti slikts, kāda nelaime, jo gane mājās vairs nespēja pārnākt.

Robežniecei auksti tirpuļi pārgāja no galvas līdz kā­jām. Mīļā meitiņa varbūt bija beigta. Paķērusi ceļā gadī- jušos kārts galu, saimniece saveķēja ar to sparīgi govis un steidzās teciņus viņām nopakaļ. Iegrūdusi lopus sēts­vidū, Robežniece aizelsusies ieskrēja istabā. Tur, gultā izstiepusies, vaļējām acīm vārtījās saimnieks un viņa dēls. Abi šā izmantoja svētdienas mieru pēc nedēļas darbiem.

Saimniece bija tā aizelsusies, ka nevarēja parunāt ne vārdiņa. Vīrieši pacēla galvas un izbrīnījušies paskatījās.

Saimnieks ievaicājās:

«Kas tev, siev? Ko tu skrien? Es domāju, tu izgāzīsi durvis ar visu stenderi.»

«Otīlija! Otīlija!»

Robežnieces balss bija tik traģiska, ka abi vīrieši pie­cēlās un nosēdās uz gultas malām. Saimniece pāris vār­diem izstāstīja lietas gaitu. Saimnieks atmeta ar roku un

nopukojās:

«Tpu! Es domāju, ka tiešām kāda nelaime. Otīlija lopus palaidusi labībā? … Būs ganos aizmigusi vai sākusi cie­moties ar kādu puisi. Kas tur cits varētu nogadīties?»

«Tu arī, vecais, esi pēc spoka. Tev nemaz nav rūpju par bērnu.»

«Ko tur lai rūpējas, kad nav ko rūpēties?»

«Nav ko rūpēties? Tā! Otīlija varbūt beigta, un šis man te …»

«Kāds jupis šo raus dienas laikā tepat mežmalā? Mei­tietis kā klucis! Lai tik jupis pats no viņas piesargās!»

Tomēr saimnieces uztraukums sāka pa druskām pielipt arī klausītājiem. Nosprieda iet Otīliju meklēt. Saimniece sasauca mājas ļaudis, lai meklēšana labāk veiktos. Barā visi — kalpi, kalpu sievas, neprecējies puisis, kalpone, pat kalpu bērni, kuri tikai spēja kājas kustināt, — devās uz mežu.

Robežniece pa brīžam vaimanāja un raudāja, jo viņa nemaz vairs necerēja redzēt mīļo meitiņu sveiku un ve^ selu. Te atskanēja kalpu meitenes priecīgs sauciens:

«Otīlija! Lūk, kur Otīlija!»

Drīzi visi meklētāji saradās pie saucējas. Tiešām, Otī­lija sēdēja klajumiņa malā, cieši atspiedusies pie vecas liepas, tā ka grūti bija ieraugāma, jo resnais koks aiz­slēpa no vairākām pusēm. Bet kas tad patiesibā ar Otiliju bija atgadījies?

No rīta, lopus dzīdama ganos, Otīlija gandrīz dejoja. Nonākusi mežā, Otīlija dziedāja dziesmu pēc dziesmas. Kā Otīlijai arī nepriecāties? Šodien to ganos apmeklēs mījais. Tas bija stalts puisis, kaut drusku neveikls. Ne­kas! Gan viņa to izskolos, kad būs apprecējušies. Un kā­zas nevarēja vairs būt aiz kalniem. Jānis būs ar māti iz­runājies par šo lietu. Vecene gan izturas pret Otīliju kā īsta ežu māte, bet tāda bija palaikam viņas daba. Kad Jāņa māte nerūca? Kas bija tāds eņģelis, uz kuru viņa nepukojās? Droši vien pat sapņos vecā kurn, ja ne par ko citu, tad varbūt par saulīti, ka tā nespīd naktī, un par mēnesi, ka tas dažreiz kā muļķis rādās dienas laikā, kad jau tāpat diezgan gaismas no saules spožuma vien. Otī­lija iesmējās par savām domām. Viņa šorīt smējās par visu, un tiešām visapkārt bija tik daudz jocīga, tik daudz liksmības pilna.

Lai vecā tagad rūc, cik grib. Gan pēc kāzām Otīlija viņu pratīs savaldīt. Lai vecene tad tup aizkrāsnē un tur mēli aiz zobiem. Bet kad tikai viņa pašlaik vēl nesagroza Jā­nim galvu un nenoliedz tam precēt Otīliju? Ko niekus! Kur tad šis dabūs pārāku sievu par tik smalku un brašu meiteni, kāda ir Otīlija. Viņa tiešām vēl daudz par labu priekš tāda lāčuka. Jā! Lāčuks vien Jānis ir. Tur nekā nevar darīt. Nu nekas! Kad tikai viņš būtu ar māti ticis galā. Kad tik vecā ragana šoreiz nav parādījusi par daudz asus nagus savam dēlam precēšanās jautājumā. Un Otī­lijai pašapziņa sāka sašļukt. Tomēr ne uz ilgu laiku.