Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

«Ko tad vēl stāvat? Vai jau šodien sāksit svētu dienu svētīt? Par dančiem vien jums tikai runas iznāk, par dan­čiem vien. Uz pasaulīgiem priekiem vien sirds nesas. Vai par baznīcu pavisam nedomājat? Rīt mācītājs būs mūsu Jaunkalniešu baznīcā. Kad es biju jauna, tad pirmām kārtām visi, vai jauns vai vecs, gājām baznīcā un par vi­sādām apgrēcībām un līksmošanām pa krogiem ir ne do­māt nedomājām.»

«Nu, māt! Nestāsti tik lielas lietas! Esmu dzirdējis, ka tu jaunībā bijusi liela dejotāja. Reiz Baznīckrogā pat tā lēkusi galopu un tik sparīgi piespērusi uz grīdas, ka pus­zābakiem papēdis nokritis un aizripojis pāri visai kroga istabai. Nelaiķa tēvs to tikai ar mokām sameklējis un šā tā piestiprinājis pagaidām pie zābaka. To pašu vakaru esot abi ar viņu norunājuši par precēšanos.»

Kaut gan dēla atgādinājums bija vecajai tīri pa prā­tam, tomēr viņa to nevarēja ierādīt. Tamdēļ nopukojās piespiesti piktā balsī, kurai tomēr skanēja cauri kaut kas silts, miermīlīgs:

«Tu man tas gudrais! Tu tas viszinis! Vai tu visu re­dzēji, ka zini tā izstāstīt par manu puszābaka papēdi? Skat, skat, kas par prātvēderu! — Nu jā! Dejoja manā jaunībā arī un ne sliktāk kā jūs tagad. Vēl jūs varētu pie mums toreiz paskoloties, kā diet. Bet tas bija, kad kād­reiz iznāca īsti tāda reize. Par baznīcu gan vairāk domā­jām nekā jūs. Pasaule tagad daudz vairāk uz ļaunu nekā toreiz. Uz ļaunu vien, uz ļaunu vien!…»

«Mēs, māt, arī neesam pret baznīcas iešanu. Māriņa jau tiešām varētu aiziet rīt uz baznīcu paklausīties mūsu mā­cītāja sprediķi. Lai viņa paspētu visur pabūt, es varu iejūgt zirgu un aizvest viņu līdz baznīcai.»

«Ko tu vēl neiedomāsies? Ne par šo, ne par to zirgu no­dzenāt! Vai tad kāju pašiem nav? Uz deju droši vien tās cilāsies pašas, bet, lūk, uz baznīcu — tad tūlīt jābrauc.»

«Es neko, es- » Māriņa pūlējās taisnoties, bet viņa

netika pie vārda, jo vecā ņēma dēlu priekšā:

«Ko tu par Māriņu triec? Ko tu zini, kas viņai prātā, kas nē? Varbūt viņai kā pilsētniecei nemaz nepatīk braukt kopā ar tādu lauku biezputras ēdāju kā tu?»

«Ak nē! Ko nu es? Kā pilsētniece- »

«Bet, māt, es tikai- »

«Tu tikai un tikai, bet šodien tikai pie darba iet netai­sies. Vai patiešām abi divi gribat nozagt Dievam darba dienu? Sitā tu kā likts mājas paspēlēsi. Pagalam būs ne­laiķa sūri grūti lietie sviedri.»

Kad abi grēcīgie sliņķi so|oja uz lauka pusi, skaidri va­rēja redzēt no viņu priecīgiem ģīmjiem, ka sirdsapziņa tos sevišķi nemoka. Puisis bija apmierināts par sarunu, jo viņam tik ļoti patika, ka Māriņa vēl paliek kādu laiciņu Jaunlāčos. Tā taču viņa, nabadzīte, dabū atkal pastaigā­ties pa tēvutēvu mājām, un viņš kā lāga cilvēks varēja viņai šādu prieku tikai novēlēt. To noliegt meitenei būtu bijis par daudz cietsirdīgi, un viņš ne tuvu negribēja būt tik ļauns. Tamdēļ tik dabīga bija viņa iestāšanās par Mā­riņas palikšanu Jaunlāčos; tamdēļ viņš arī tā priecājās,] ka sarunas ar māti tik labi beigušās.

Arī Māriņa bija apmierināta. Kā arī ne? Te taču bija viņas dzimtene. Ar katru soli tā it kā no jauna atrada kādu mīļu, dažreiz jau pusaizmirstu vietiņu, atminējās kādu agrākās dzīves sīkumiņu, kurš bija tīri izzudis 110 atmiņas. Katra stunda, ko viņa pavadīja šeit, lika izjust bērnības atspoguļojumu. Lauku darbi viņai tā neveicās, kā pati būtu vēlējusies, jo uz laukiem viņa tos nebija strā­dājusi, bet paaugusies pilsētas mūros viņa pat ne ieelpot nedabūja druvu svaiguma. Tomēr ar labu gribu var daudz ko panākt, un šoreiz griba bija labu labā. Kad Māriņai šis tas pavisam sāka neve-ikties, saimnieks Jānis arvienu gai­dīja tuvumā un, uz ātru roku palīdzēdams, nostādīja lietu atkal uz drošiem pamatiem, tā ka Māriņa varēja turpināt darbu blakus citiem. Saimnieks arī citādi rīkoties nemaz nevarēja. Tad viņš nebūtu nemaz saimnieks, kura acij viss jāredz, kura rokai viss jānokārto. Un šodien viņam gribē­jās parādīties kā īsti labam saimniekam. Tamdēļ viņš šad tad rīkojās gandrīz it kā par vairāk, tā ka kalpa sieva pat nozīmīgi smaidīja, kad saimnieks kādu visiem pazīstamu paņēmienu ņēmās tik plaši izskaidrot, ka ir klausīties ap- niķa. Bet kas to saimniekam varēja liegt? Kas tur ļauns, ja viņš'gribēja palepoties Rīgas viešņas priekšā? Vai tad lepošanās ar darba prašanu un veiksmi nebūtu vairāk sa­protama kā daža laba citāda izrādīšanās otra dzimuma

priekšā?

Jaunlāču saimniekam vajadzēja rūpēties arī, lai viešņa justos labi viņa mājās, lai viņa nepārpūlētos. Radās no­pietnu iemeslu, cik grib, lai viņš palīdzētu Māriņai, lai gadītos arvienu tuvumā vajadzības brīdī gan ar svarīgu aizrādījumu, gan ar uzmundrinošu smaidu. Uz pēdējo viešņa atbildēja ar to pašu. Pēc darba steigā paretam ap­mainīta priecīga vārda viņa tik jautri smējās, ka saimnie­kam, neskatoties uz visu lielā pienākuma nopietno apziņu un svarīgo lomu darbos, gribot negribot bija jāsmejas līdz.

Jā! Tā bija jauka diena Jaunlāčos. Ne velti saulīte visu dienu mirdzēt mirdzēja pie debess loka. Bet nekas nav mūžīgs, viss beidzas šai pasaulē. Arī jaukā diena beidzās, un pienāca vakars. Māriņa, nogurusi no neparastā darba, drīz aizmiga šķūnīša smaržīgā sienā, kur viņai bija ierā­dīta guļas vieta. Jaunavas miegs bija tik ciešs, ka to pat sapņi netraucēja: nerādījās Māriņai ne jaunais, viesmīlī­gais saimnieks, ne Rīgas mūri, ne tēva māju druvas.

Pavisam citādi jutās Jaunlācis. Kā par brīnumu, miegs to bija piemirsis apmeklēt. Viņš valstījās no vieniem sā­niem uz otriem, bet aizmigt nevarēja. Te piepeši tam iešā­vās galvā, ka Māriņai guļot varēja uzbrukt lielais mājas suns, ja viņa būtu aizmirsusi cieši pievērt šķūnīša durvis. No iekšpuses tās arī nemaz nebija tik viegli aizveramas. Suns vēl nebija pieradis pie viešņas, varēja ieiet pa pus­virus vaļā atstāto durvju spraugu, sākt riet, varbūt pat sakost Māriņu. Suns katrā ziņā spēja meiču pārbaidīt. Un tas viss varēja notikt viņa mājās ar viešņu. Nē! To viņš, Jaunlāču saimnieks, nedrīkstēja pielaist. Viņš ātri piecē­lās un, steidzīgi izgājis ārā, devās uz šķūnīša durvju pusi. Jo tuvāk puisis nāca šķūniša durvīm, jo lēnāki palika soļi. Tur gulēja smalka rīdziniece. Nevarēja traucēt viņas mieru. No otras puses ņemot, viņam ļoti gribējās, ka Mā­riņa atmostos un teiktu tam kādu vārdiņu.

Viesmīlīgā saimnieka bailes par viešņu izrādījās pilnīgi veltas, jo šķūnīša durvis pat bija par daudz cieši aiztai­sītas. Jaunlācis nevarēja sataustīt ne šķirbiņu, cik rūpīgi viņš arī to darīja. Arī suns neizrādījās nemaz tik nikns, kā to domās bija apvainojis saimnieks. Pakans pienāca mierīgi Saimniekam klāt un, redzēdams, ka tas pamatīgi aptausta šķūnīša durvis, arī pats ņēmās tās apostīt, bet drīz abi pārliecinājās, ka viss kārtībā. Pakans pat, it kā apstiprinādams šo atradumu, laipni pavēdināja ar asti. Par kaut kādu uzbrukumu saimnieka viešņai suns pat ne­domāja. Otrpus durvīm, šķūnīša iekšpusē, arī nekas ne­bija dzirdams. Tamdēļ Jaunlācis, izpildījis saimnieka pie­nākumu, devās atpakaļ uz istabu un likās gultā.

Vēl kādu laiciņu viņš vārtījās pa savu gultu. Viņš pār­domāja daudz, bet vissvarīgākais gan bija lēmums rīt pēc brokastīm iejūgt zirgu un pašam aizvest Māriņu uz baz­nīcu. Citādi viņa nepaspēs rītdien paveikt savas iešanas. Māte pret viņa braukšanu neko daudz nepaspēs teikt. Viņš vienkārši iejūgs zirgu. Viņa kurnēs gan, bez šaubām, kur­nēs un rūks, bet kas par to? Lai parūc! Braukšana tāpat vien iznāks. Pēc šī svarīgā lēmuma Jaunlācis ieslīga ciešā miegā.