Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Te man ienāca laba doma galvā. Sak, Jukum, ja tu pratīsi pietaisīties grāpa lielmātei, tu dzīvosi kā nieris pa taukiem! Pret mācītāju karot vairs nav lielas gudrības, jo, zini, daudz bija jau sākuši baznīcu apmeklēt. Vai es būtu labāk karojis un plēsies vai nē, tāpat tai lietai vairs neko nevarēja līdzēt. Tamdēļ sataisīju raudulīgu ģīmi, sāku skaļi šņukstēt un vaimanādams saukt:

«Lielmāt, lielmāti Apžēlojies un piedod man! Es vairs nespēju panest savu apgrēcību pret tevi, kad tu tik laba un žēlīga. Pat mūs, pagasta nabadziņus, neaizmirsti ar žēlastību un dāvanām. Mani sirdsapziņa tamdēļ moka. Vai, vai! Kā ar kurpnieka īlenu dur sirdī un kā ar vis­asāko ādģēra nazi velk pret ribām no iekšpuses tā raz un pēc brīža atkal raz. Ak vai! Manu nebaltu dieniņu! Vai! Es beigšos, ja tu par mani neiežēlosies un nepiedosi!»

Sī no sākuma tā kā sabijās. Laikam biju par daudz ska|i sācis brēkt un vaimanāt. Bet tad lika kučierim pa­gaidīt un ņēmās mani izvaicāt, kas man īsti kaišot un ko šī lai piedodot. Es vēl labu brīdi kunkstēju, lai šī redz, ka te nav nekādi nieki, nekāda izrunāšanās, bet nopietna padarīšana. Beidzot, ar lielām mokām izmezdams pa vār-3 dam kā pa retai lietus pilei, izstāstīju, ka es esmu tas iļ pats grēcinieks, kurš to pārbaidīja slavenā oša zāģēšanas lietā. Teicu, ka līdz šim to ošu lietu nemaz nenožēloju, bet tagad, kur redzu, cik lielmāte laba, mani sāk mocīt sirds­apziņa un es nevaru citādi, kā izlūgties no viņas pilnu piedošanu. Tas bija lielmātei kā sīrups ar medu, jo kat­ram smalkam cilvēkam patīk atgriezt pazudušu grēcinieku uz taisnības ceļiem un lielmāte šoreiz skaidri redzēja, ka viņai darīšana ar nomaldījušos, bet tīri nevainīgu jēriņu. Tamdēļ izrunājās ar mani ļoti žēlīgi, mierināja mani, pat asaras gribēja man izslaucīt no acīm. Tikai es neļāvos,, jo otras, brālīt, vairs neizspiedīsi. Tās pašas pirmās tik'ļ ar lielām mokām sadabūju acīs. Arī piedeva man žēlīgi viņa visu oša lietu un būtu piedevusi, pat ja es nozāģētu ne vienu vien, bet veselu simtu ošu. Beidzot ieprasījās, vai es baznīcu apmeklējot, kad jaunais mācītājs noturot diev­vārdus.

Es tūliņ apķēros, kas jārunā. Sak, ietu jau ietu, lielmā- tiņ, tik labprāt ietu. Sirds tā vien velk uz baznīcas pusi, un dvēsele ilgot ilgojas pēc jaunā mācītāja saldās man­nas vārdiem, bet kauns iet uz baznīcu, rādīties mīļam.J Dieviņam basām kājām, ar vecu cepuri un caurām drā­nām. Cik dažu labu svētdienu, sak, jau paejos līdz pus­ceļam uz baznīcas pusi, bet tad nospriežu; «Nē! Tāds tu Debesu Tēvam nevari līst acīs!» Un ar kaunu velkos uz mājām atpakaļ, kaut arī sirds vai lūst aiz žēluma un kā­res dzirdēt mācītāja saldo šļupstēšanu.

Lielmāte palika vēl laipnāka, iedeva veselus trīs rubu- ļus. Lai apgādājot visu, ko man vajagot, un baznīcu lai neaizmirstot. Apsolījos, ka neparko neaizmirsīšu. Kas tad es būtu par kristīgu cilvēku, ja aizmirstu dievnamu? Ar­vienu esmu to prātā turējis, pat ja lielmātes trijnieka ne­būtu rokās.

Tā, meit, es no oša lietas sev kādu grasi izsitu. Muļķis pat baznīcā varot dabūt pērienu, bet man liekas, ka gudrs pat no cirvja kāta var izspiest zupu, ja tikai viņu pienā­cīgi atveldzē, samērcē un izsutina. Ne tad nu vēl es, Ju­kums Kiintainis, neprastu izmantot tādu jauku štuku kā

oša zāģēšanu. Zēl tikai, ka savā mūžā neesmu kādu tūk­stoti tādu ošu apzāģējis. Tad droši vien es nopirktu tev, meit, paša grāpa pili. Bet tagad neko darīīl Sāku palikt par vecu tik grūtam darbam. Kājas ari slimas…

Tikai ar to tā lieta vēl nebeidzās. Nedomā, ka tas osis tik trīs rubļus velk. Nē, tas bija smags koks. Es liels krā­jējs neesmu, un nauda man neturas kā kādam skopulim Pēc laika nospriedu, ka labi iesāktu lietu nevar atstāt pus­ceļā. Tamdēļ bija jāiet, vai gribēju vai nē, uz muižu izlūgt piedošanu arī no grāpa paša. Bet tur, meit, negāja tik viegli kā ar lielmāti. Grāps mani saņēma stipri, stipri bargi. Nu, esmu es arī viņam kodis līdz kaulam ne vienu reizi vien. Es esot liels dzērājs un visādā ziņā palaidnieks un nekam nederot. Gan raudzīju izlavīties, gan skaidroju, ka nepūlos krāt mantas, ko ēd rūsa un kodes, un ka bai­dos palikt bagāts, jo svētos rakstos teikts, ka bagā'iem grūtāk ir tikt debesu valstībā kā kamielim caur adatas aci. Nekas nelīdzēja. Grāps palika pat bargāks. Te, par laimi, viņš ierunājās, ka es esot Jaunlāčus arī nodzēris. Es domāju: ja tur nekas neiznāks, lai neiznāk, bet es, ma­zākais, tev, kundziņ, pateikšu visu taisnību acīs kā pēc grāmatas. Rāvu arī vaļā. Lūk, lielkungs, nodzēru gan Jaunlāčus. Tas tiesa! Palaidu bērnus klejot pa pasauli Bet kas tur vainīgs? Lielā rente un pie lielās rentes muiž­kunga dusmas un bardzība par mana tēva gudru iztei­cienu, ka pie makšķerēšanas vienā galā tārps, otrā — die­naszaglis paša muižkunga izskatā. Izstāstīju grāpam sīki visu makšķerēšanas lietu. Redzu, šis paliek tā kā lēnāks, pat sāk smieties. Paliku drošāks un spēru vaļā, ka muiž­kungs viens nebūtu varējis neko izdarīt, ja lielāki kungi nepiekristu, un ka tamdēļ bez muižkunga pie manām ne­laimēm un likstām ir arī vēl citi vainīgi. Lai saprot pats! Vai tad man jāraujas teikt taisnību.

Grāps atkal palika dusmīgs. Tīri pārbijos, kā sāka bo­līt acis. Kamdēļ es spriežot, ka Jaunlāču rente par lielu? Tās esot manas iedomas. Bet tad es teicu: «Sak, kamdēļ tad lielkungs tagadējam Jaunlācim mājas pārdevis daudz lētāk kā man? Kamdēļ pat tagad, kad no mājām var ieņemt daudz vairāk kā senākos gados, Jaunlāčus neviens nevarēja ņemt par to renti, kāda man bija uzkrauta?»

Grāps klausījās, klausījās, tad pasauca sulaini un lika ataicināt pie sevis muižkungu, ar kuru šo to strupi no- šlenderēja pa vāciski. Tad muižkungs atnesa kādu pus duci grāmatu, gan lielu, gan arī mazāku. Abi šķirstīja un lasīja. Grāps arī burkšķēja pa vārdam. Saprast gan nesa­pratu, ko īsti teica, bet varēju nojaust, ka lielkungam tā lieta nepatika.

Beidzot aizsūtīja muižkungu ar visām grāmatām pro­jām un pret mani palika kā izsmērēts. Sis redzot, ka man esot notikusi drusku pārestība, un tamdēļ viņš mani uz priekšu neaizmirsīšot. Iedeva rubuli un atlaida. Gribēja tūliņ uz vietas atdot mājas atpakaļ, bet Jaunlāci esot pār­doti un citu māju neesot pie rokas. Lai pagaidot. Es no­teicu, ka es māju nekāroju, jo bērni man lepnās vietās Rīgā, uz lauku mājām no tiem vairs neviens nenāks ar renti kauties un pats es par vecu un slimu rauties pa mā­jām. Bet šis par varu, lai ņemot kaut daļu no lopu mui­žiņas. Ēkas uzcelt vis palīdzēšot. Tikai ar lielām mokām tiku vaļā. Sak, gan, gan paspēsim ar māju ierīkošanu. Kur šīs aizmuks? Tepat zemes virsū būs.

Lai nu kā ar mājām, bet no tā laika šo to dabonu no muižas gan naudā, gan graudā. Tikai aizvien par sevi jā­atgādina. Drīz pēc tam gāju uz muižu pateikties par liel­kunga gādību un žēlīga prāta turēšanu uz Kalniešu drau­dzes dvēselēm, ieceļot mums ķinīzeru mācītāju. Teicu, ka bez lielkunga rūpēšanās mēs visi iesprauktos ellē un ka, tikai pateicoties viņam, viss pie mums stāv, kā pienākas, uz cietām pudamentēm.»

«Bet tēv, kā tu varēji? Visi bija pret nederīga mācītāja iecelšanu, bet tu vienīgais eji ar viņu uz vienu roku pret pašu ļaudīm.»

«Paklausies, ko tāds-muļķa meitēns vēl nesarunās! Es pats par visiem vairāk karoju par mūsu svēto Lutera ticību un visus pierunāju neiet baznīcā. Arī pašu cienīg­tēvu nostrostīju, ka lai- mugura kūp no maniem vārdiem. Bet, kad visi sāk iet baznīcā, kad visi apmierinājušies ar ķinīzeru mācītāju, lai es viens vēl spārdos? Nē, meit. Tik muļķis es neesmu. Es protu arī no ķinīzera izsist cenu, vai viņš pats to grib vai nē. Tā arī šoreiz grāpa lielkun­gam neganti patika runa par viņa gādību. Par prieku vi­ņam es pat vairāk reizes atkārtoju, ka mēs, zemnieku cil­vēki, paši nezinām, kas mums der, kas nē, un ka bez žē­līgu kungu gādības mēs aizietu bojā. Kamdēļ lai es tā nesaku, kad tas man nekā nemaksā un nevienam ļauna nenodara, jo pats grāpa lielkungs arī nemaz nemana makā robu no tā, ko viņš man atmet kā algu par patīka­mam runām. Toreiz dabūju trijnieku. Un tā vēl dažu labu reizi. Šorīt grāpiene apciemoja nabagu māju un izdalīja dāvanas, lai nomazgātu savu dvēseli baltu un tiru kā ba­lodīti debesu valstībā. Citi neko daudz nedabūja, bet man kā vecam draugam atlēca vesels rubulis. Lai aizejot uz muižu, dabūšot uzvalku un mēteli. Iešu arī. Es zinu, ka lielkungs tagad bez manis nevar iztikt, nevar ne soli pa­spert. Kurš viņu tik smuki prot lielīt kā es? Un lielmāti var pakārt, ir tad viņa domās, ka ir mani atgriezusi uz taisnības ceļiem un izglābusi manu nabaga dvēseli no elles ugunīm un no paša nelabā … Tā, meitiņ, iet tavam slimajam tēvam. Pat lielkungs prot viņu godāt un cienīt. Ja es tikai gribētu, tad man kāda muižkunga vieta būtu tūliņ vaļā, bet man uz tādām lietām prāts nenesas. Kam­dēļ lai es eju sevi par niekiem vārdzināt? Vai šitā nav labāk? Guli un ēdi, pie tam saņēmi no lielkunga kā no veca drauga rubuļus par oša zāģēšanu un par citiem la­biem darbiem.»