Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Otīlijai karsts pārgāja pār kauliem. Ka tik šī viešņa nav sagrozījusi galvu Jānim? Vai šī nav īstā vainīgā pie Jāņa neierašanās ganos? Tomēr krogā Māriņa drīzi iepazinās ar Robertu, kuram acīmredzot meiča iepatikās, tā ka tas ar šo vien dejoja, atstādams aizmāršībā agrākās simpāti­jas. Tiešām, rīdziniece ar savu iznesību un veiklumu, kā arī ar jautriem smiekliem un atjautīgo valodu varēja viegli nostūrēt pie malas šīvakara sāncenses. Puiši ap viņu vien tinās. Viņa dejoja bez apstāšanās un galvenā tiesā ar Robertu, kas pūlējās jauno meitu neizlaist no ro­kām, kaut vai visu vakaru. Tā iznāca, ka Jaunlāču Jānis, par lielu apmierinājumu Otīlijai, nemaz nedabūja dejot ar viešņu. Sākumā viņš bija ļoti apmierināts, ka Māriņa prie­cājās un Otīlija vairs nepukojās. Tad sāka rasties skau­dība pret kaimiņu Robertu, kurš bija blakus Māriņai un ar kuru pēdējā tik jautri trieca. Un daiļa t>ijat viešņa, ļoti daiļa, tā ka Jānim gribējās būt tuvāk, bet Otīlija to vilka aizvien uz kroga otru galu. Pie pavājās apgaismošanas un putekļiem, kas visu aizsedza, Jānis nevarēja ne saska­tīt daiļo rīdzinieci. Tikai viņas smiekli bieži aizsniedza puiša ausis, jo Māriņa liksmojās no sirds. Jukums Klin­tainis, kurš krogā raudzīja tikt vaļā no sava rubļa, brī­žam ar prieku vēroja meitu un bubināja:

«Maktīgs meitietis mana Māriņa! Tūliņ var redzēt, ka Jukuma Klintaiņa meita. Tas skaidrs kā diena.»

Tīri neveikli un smagi sametās ap sirdi Jaunlāču Jā­nim, kad bija jāiet mājās. Laiks bija labi uz rīta pusi. Ro­berts soļoja ar Māriņu pa priekšu un triekdami smējās, ka skanēja vien. Otīlija gāja ar Jāni un tīši samazināja so­ļus, lai paliktu iepakaļ. Sākumā tas viņai arī izdevās, bet tad Jānim tā iesmeldzās sirds, ka Otīlijas pūles bija vel­tas, kaut ari viņa, saņēmusi Jāni aiz rokas, raudzīja tu­rēt atpakaļ. Jānis cilpoja lieliem soļiem tuvāk priekšgājē­jiem un, kā spēcīgs buksieris liellaivu, vilka izredzēto pus- šķībi līdzi. Tā visu ceļu līdz Jaunlāčiem abi pāri nostai­gāja cieši viens aiz otra.

Roberts ar Otīliju devās no Jaunlāčiem tālāk, bet Mā­riņa palika viena ar Jāni. Jānis nesaprata, kamdēļ tagad tam sametās vieglāk ap sirdi. Turpretim pavisam nemie­rīga sirds palika Otīlijai. Soļojot brālim iepakaļ uz Ro­bežniekiem, viņa dzīvi iedomājās, kā viņas Jānis bija pa­licis naktī aci pret aci savu māju sētsvidū ar šo Rīgas jaunkundzīti. Ko tad šī te atbraukusi? Varbūt tikai samek­lēt sev vīru. Un kad nu Jānis iekļūst šai nagos? Otīliju pārņēma tāds nemiers, ka viņa nepavisam nevarēja iemigt, neskatoties uz nogurumu. Arī otrā dienā viņa ap­mierinājās tikai, kad saņēma drošas ziņas, ka Māriņa jau atstājusi Jaunlāčus.

Arī Jaunlāču Jānis nevarēja torīt iemigt. Pāris reizes viņš cēlās augšā un apskatīja šķūnīša durvis, aiz kurām gulēja Māriņa. Bija reizes, kad Jānis bija gatavs attaisīt durtiņas un iet pie gulētājas. Bet arvienu viņš tad sabijās no savām domām. Ko Rīgas jaunkundze spriedīs par viņu, ja viņš to uzmodinās? Viņš varēja pazaudēt vēl visu cieņu Māriņas acis. Kamēr Jānis vēl tā šaubījās, uzausa diena. Pēc brokastīm Māriņa devās ar mazo pauniņu uz dzelz­ceļa staciju, iepriekš ielūgusi Jāni apmeklēt viņu Rīgā. Sis ielūgums gan tika sarūgtināts ar piezīmi, ka arī Robež­nieku Roberts solījies apmeklēt Māriņu.

Mārtiņš Kiintainis bija ļoti uztraukts. Dienu no dienas viņa uztraukums vēl pieauga. Sācies tas bija agrā pava­sarī, varbūt jau pagājušā ziemā. Tad gan viss vēl bija kā tāla nojausma, kas sevišķu nemieru nesaceļ. Jau mēnešiem Lielklintaiņu saimnieku neatstāja vienas un tās pašas do­mas. Viens no saimniekiem bija viņam parādījis māju iz­pirkšanas līgumu. Lielklintainis uzmeta rakstu rindiņām skatu, un pirmā nemiera dzirkstelīte bija uzšķīlusies. Tais­nība, Mārtiņam Klintainim pašam bija tāds māju izpirk­šanas līgums. Cik reizes viņš nebija tanī skatījies, to la­sījis un šķirstījis. Lielklintainis zināja arī raksta saturu, bet visu to bija uztvēris kā kaut ko negrozāmu, neapšau­bāmu, kā blakus lietu un kā piedevas pie izpirkšanas nau­das maksājumiem muižai. Nezin kamdēļ pagasta mājā toreiz uzzibšņoja citāda gaisma.

Pārnācis mājās, Kiintainis ieslīga darbos un kādu laiku bija aizmirsis šo lietu. Atminējās viņš to pēc dažām die­nām un tūlīt uzmeklēja savu izpirkšanas līgumu. Arī tā bija darbdiena, un ilgi prātot Kiintainis nevarēja, jo trūka laika. Pavisam citādi tas veicās tuvākā svētdienā, kad viņš pārnāca no baznīcas, kur bija pildījis pērmindera pie­nākumus. Viņš paņēma Lielklintaiņu izpirkšanas līgumu un nosēdēja pie tā līdz vakaram. Pat uz gulētiešanu sie­vai nācās pamudināt:

«Nāc jel, vīriņ, gulēti Nu būsi visu kontraktu šodien no galvas izmācījies.»

Tad sekoja pirmā nakts, kur Klintainim miegu laupīja domas. Vēlāk tādu nakšu bija daudz. Un, jo tālāk, jo vai­rāk. Kad pienāca rudens, Kiintainis tikai par šo lietu va­rēja domāt, cits tam ir galvā negāja. Nemiers auga un auga. Pārdomas neatstāja ne nakti, ne dienu, ne mājās, ne pagasta namā. Tās viņam uzmācās pat baznīcā, pildot pērmindera pienākumus. Grēks tas bija dievvārdu laikā domāt par pasaulīgām lietām, bet Klintainis tur neko ne­varēja izdarīt. Kā viņš arī dažreiz nopūlējās klausīties mā­cītāja vārdos, drīz tas bija ar domām pavisam citur un tikai pēc brīža apķērās, ka aizmirsis dvēseles lietas un piegriezies pasaulei.

Tā tas gāja dienu no dienas, un Klintainiete ar rūpēm sāka noraudzīties vīrā. Kādu vēlu rudens vakaru, kad sen vajadzēja būt gultā, Klintainis sēdēja pie liguma. Sieva vairāk reizes bija aicinājusi viņu gulēt. Beidzot Klintai­niete neizturēja, jo sirds, tā sakot, bija apskrējusies.

«Kas tev īsti ir, ka tu pēdējā laikā esi tik nemierīgs kā kurpnieka īlens? Šaudies šurp un turp. Pat naktīs negribi gulēt.»

Klintainis tikko bija izlasījis attiecīgo vietu pirkšanas līgumā un prātoja:

«Tā kā būtu un tā kā nebūtu. No vienas puses, lieta skaidra, bet, no otras, ka tikai tur nav kāds slepens āķis. Un ko muiža darīs? Ko grāps teiks?»

Sievas sauciens Klintaini iztraucēja. Viņš nevienam ne­bija ne vārda teicis. To vakaru viņš izstāstīja visu lietu sievai. Klintainiete rokas vien sasita. Sākumā viņa tikai atkārtoja:

«Esi tu man gudrs vīriņš! Esi tu man gudrs vīriņš! Ne velti tevi iecel visādos amatos!»

Tad viņa ievaicājās:

«Bet ko tu darīsi?»

«Es pats par to gudroju. Negribētos lielkungu sakaiti­nāt. Un ja tur nekas neiznāk? …»

«Kā lai nekas neiznāk? Kad melns stāv uz balta, kā tad nekas neiznāks? Sarunājies ar citiem saimniekiem, un pra- sait, kas jums pienākas. Vai grāps renti neprasa līdz pē­dējam grasim? Vai jums nav viņam jānoskaita timpas uz mata?»

«Es domāju labāk vēl pagaidīt un citiem nekā neteikt. Ļaudis sāks runāt, un droši vien arī muižā drīz zinās. Ja tad beigās nekas neiznāk, ļaudis smiesies par mani un skatīsies greizi uz Lielklintaiņiem. Es domāju, papriekšu parunāšos Rīgā ar advokātu, kurš veda prāvu par ganību ceļu pret Degumnieku un tik brangi saoderēja Mazklin- taini. Ja advokāts teiks, ka lieta nav apšaubāma, ir tad paspēšu parunāt ar kaimiņiem.»

«Tu arvienu labāk zini, ko darīt, ko nē. Cik tu esi man gudrs vīriņš, ļoti gudrs vīriņš!»

Tā arī tika tovakar nospriests Lielklintaiņu ģimenes par­lamentā: pirmām kārtām, ka Mārtiņš Kiintainis ir gudrs vīriņš, un otrām kārtām, ka viņš papriekšu parunās ar ad­vokātu Rīgā un tad tikai sāks rīkoties.