Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Tātad bija jābrauc uz Rīgu, bet vai tādu gaisa gabalu tūlīt skries bez citas vajadzības? Kaut būtu jāapspriežas ar advokātu par diezin cik svarīgu lietu, tomēr ceļojums bija jāierīko vienā reizē ar nākošo kārtējo braucienu uz Rīgu, kad būs jāved vezums lauku ražojumu pārdošanai.

Pagāja laiciņš. Bija auksta rudens diena. Pūta stindzi­nošs vējš, un no paša rīta pilināja lietutiņš. Tas ne uz minūti neapstājās un bija ļoti jūtams aukstajā, nemīlīgajā laikā linu vilcējiem no mārka. Lielklintainis pats strādāja pie mārka. Dažu brīdi viņu pārņēma drebuļi. Citādi ne­būtu nekas, bet kāsus palika par daudz spēcīgs. Kiintainis pēdējā laikā arvienu kāsēja. Tomēr tik sauss un nemitīgs kā šodien kāsus vēl nekad nebija bijis. Tas jau arī sapro­tama lieta, jo linu vilkšana no mārka pie tik nejēdzīga laika nevarēja iztikt bez krietnas drebināšanās.

Kiintainis varēja gan ierīkoties, ka pie mārka strādātu kāds kalps, un pats likties pie linu izvadāšanas. Tikai kas viņš būtu par saimnieku, ja neietu darbu priekšgalā? Un kāsus? Vai Mārtiņš Kiintainis bija mazais bērns, ka pie­grieztu vērību tādiem niekiem kā kāsēšanai? Pašķaudīs kādu laiku, un viss pāries. Šodien arī nevarēja daudz gud­rot par blakus lietām. Vajadzēja pasteigties ar liniem, jo rīt jākauj barokļi un jāgatavojas, lai parīt no pusnakts izbrauktu ar vezumiem uz Rīgu.

Kā parasti, arī šoreiz bija sarunāts braukt vairākiem saimniekiem reizē. Tā iznāca drošāk tik tālā ceļā. Arpa- gasta krogā pie pirmās zirgu barošanas vajadzēja satik­ties ar Robežnieku un Jaunlāci. Arī Mežupis brauks. Vaja­dzēja steigt darbu, un Lielklintainis strādāja, dodams gā­jējiem labu piemēru.

Nākošā rīta nokrēslā četrās Jaunkalniešu mājās sāka skanēt neganta kviekšana. Treknie barokļi izstiepās visā savā garumā un nekustējās.

Laiks bija iestājies jauku jaukais un solīja ceļavīriem labu braukšanu. Viss arī noritēja kā pēc notīm. Kaut gan nācās rauties ar sarīkošanos līdz vēlam vakaram, beidzot Lielklintaiņos divi lieli vezumi stāvēja piekrauti, gatav doties ce|ā ar visādiem lauku gardumiem. Pats saimnieks ar kalpu, kuram bija jābrauc ar otru vezumu, vēlā vakarā atkrita pāris stundiņas. Kas gan par gulēšanu, kad jā­dodas Rīgas ceļā. Un noteiktā laikā abi Lielklintaiņu ve­zumi, kuriem pievienojās vēl trešais no Mežupēm, zvalstī­damies pa dubļaino, nelīdzeno ceļu, sāka kustēties. No­runātā krogā viņi panāca trīs citus biedrus. Divus no Ro­bežniekiem un vienu no Jaunlāčiem, kurus vadīja abi saim­nieki un Robežnieka Roberts.

Tālāk līdz pat Rīgai viss gāja ļoti gludi, ja atstāj neie­vērotus ceļa negludenumus, grambas un dobes, kuras dažu labu reizi bija pārvaramas tikai pēc labas stīvēšanās. Ne­kādi laupītāji ir nedomāja uzbrukt tik lielai spēkavīru no­daļai kā mūsu braucēji. Vienīgā klizma iznāca, iebraucot pašā Rīgā. Pa priekšu brauca Lielklintainis. Pats pēdē­jais — vecais Robežnieks.

Jaunkalniešu vezumi brauca jau pa priekšpilsētu. No­kusušie zirdziņi gausi vilka uz priekšu smagos vezumus. Arī braucēji bija maz gulējuši un novārguši. Gurdi viņi sēdēja uz vezumiem, vadīdami zirdziņus uz iebraucamās vietas pusi. Piepeši Robežnieks sajuta, ka paliek dzīva pā­taga, ko viņš viegli turēja rokā, slīpi pārlicis pār plecu, tā ka auklas gals gandrīz aizsniedza ielas bruģi.-

Atskatījies Robežnieks ieraudzīja ielas puiku. Tas ar pā­tagu steidzās projām, ko nagi nesa, par prieku biedriem, kas par veiklo darbu skaļi smējās, salasījušies uz apkār­tējiem trotuāriem un tuvāko sētu vārtos.

«Trpūl Ak tu, pagāns no knauķal Vai atdosi pātagu?»

Zēns, paskrējis gabaliņu un juzdamies pilnīgā drošībā, apstājās un sauca:

«Se, onkulīt! Se! Paņem! Laba pātadziņa, tīri jauna! Se, onkulīt! Se!»

Tiešām, Robežnieks, iztrausies no ratiem, metās zēnam pakaļ. Tomēr viņu panākt nebija viegli. Zēns aizlidoja gabaliņu tālāk un pagriezies kairināja ar pātagu pakaļ- dzinēju.

«Se, onkulīt, še! Paņem! Smuka pātadziņa!»

«Ak tu! Pagaidi tikai, kad es tevi dabūšu rokās!»

«Nedusmojies, onkulīt! Se labāk pātadziņa! Nedus­mojies!»

Uz ielas apstājās gājēji novērot iznākumu. Dažs taisī­jās iet palīgā neveiklajam ķērājam. Vai nu zēns satrūkās no šādas varbūtības, vai tika no kāda cita iemesla pamu­dināts, tikai viņš pazuda kādā sētā, pie tam tā, ka Robež­nieks droši nezināja, kur īsti palicis bēglis. Gan viņš pa­vēra vienas sētas vārtiņus, gan otras, bet puika bija kā ūdenī iekritis. Tikai kāds lielāks zēns ņēmās Robežnie- x kam palīdzēt ar aizrādījumiem.

«Tur, krusttētiņ, tur! Tur tas resgalis iespruka. Tur droši dabūsi pātagu »

Robežnieks skaidri zināja, ka aiz uzrādītajiem vārtiem nav paslēpies ķeramais. Sirds aiz dusmām viņam gandrīz plīsa, bet, saprazdams, ka te neko nepanāks, viņš tikai nikni nospļāvās un devās atpakaļ pie vezuma un pie ci­tiem līdzbraucējiem, kas bija apturējuši zirgus un gaidīja biedru. Nopukojušies par Rigas zēnu palaidnībām, jaun- kalnieši brauca tālāk.

Tikko viņi bija pabraukuši garām pāris ielu stūriem, ieblakus vezumiem uz trotuāra parādījās tas pats zēns, kurš bija Robežniekam uzrādījis nepareizos vārtus. Rokā viņam bija nelaimīgā pātaga. Tīri draudzīgi izstiepis to uz Robežnieka pusi, viņš teica:

«Se, krusttētiņ! Es atnesu pātagu! Es atņēmu palaidņa zēnam. Se, ņem.»

Robežnieks šaubīdamies apturēja atkal savu zirgu un devās pie zēna pēc pātagas. Viņš bija tīri klāt pie kāta gala un izstiepa roku, kad zēns palēcās un aizskrēja, uz­sākdams no jauna kairināšanos ar pātagu, par prieku sa­viem līdzbiedriem.

Velti izdarbojies, Robežnieks otrreiz atgriezās pie vezu­miem, bet, ja viņš negāja pakaļ pātagai, tad pātaga se­koja viņam. Visādi izdarbojies un galīgi nokusis, Robež­nieks uzsauca dēlam: «Robert! Ej noķer to knauķi un atņem pātagu.» Sākās jandāliņš no jauna. Tikai šoreiz dēls bija stājies tēva pēdās. Vēl vairākas reizes Robežnieki, tēvs un dēls, izmēģināja atdabūt pātagu, bet velti. Beidzot abi nokusuši, sapīkuši un apnikuši nepiegrieza nekādas vērības pātagai. Velti izmēģinājās viens zēns, otrs, trešs. Viņi bāza pāta­gas kātu tīri vai rokās. Kad šie paņēmieni nelīdzēja, jautrā spēle zaudēja zēniem pievilcīgumu. Pātaga ielidoja Robežniekam ratos. Piedevām skanēja vēl zēnu saucieni: «Ņem nu, papiņ, pātagu!» «Tikai citu reizi ieloki labāk resnās kājas.» «Brauc, onkulīt, laimīgs ar saviem vepriem!»

Visas nepatikšanas drīz aizmirsās, braucējiem sasnie­dzot iebraucamo vietu. Vajadzēja nokārtoties, pārdomāt rītdienas gaitas un daudzmaz izgulēties, lai varētu veiklāk iztirgot ražojumus.

Otrā dienā uz tirgus no paša rīta bija skaidrs, ka brau­kums izdarīts laikā: cenas turējās augstas. Naudiņa nāca skanēdama. Rudens rente muižai lasījās strauji kopā. Gan pie sviesta pārdošanas iznāca sarūkšanās starp Robež­nieku un Mežupi, jo pēdējais atlaida puskapeiku uz mār-ļ ciņas lētāk kādai madāmiņai un tā pārdeva tai lielu spai­nīti, atņemdams pirmajam gandrīz drošu pircēju. Tomēr līdz nopietnam vārdu ķīviņam nenogāja, jo tūliņ pēc no-j tikuma nebija laika: vajadzēja tirgoties. Vēlāk niknums bija pārgājis, jo sviests bija pārdots, pie tam Robežnieks nekā nebija zaudējis, bet pat pelnījis, jo neko no cenas nenolaida.

Drusku zaudējums iznāca tikai Lielklintainim. Kāda pir­cēja lūdza aizdot koka spainīti nopirktā sviesta aiznešanai līdz dzīvoklinī, pie kam svēti solījās atnest atpakaļ. Kiin­tainis tā kā šaubījās, bet pirkums bija prāvs un draudēja spainīša dēļ izputēt. Pircēja likās ļoti godīga un smalka madāma. Tomēr spainītis aizgāja viņai līdzi uz neredzē­šanos. Tikai nevarēja sevišķi uztraukties, jo spainīšus pa ziemas vakariem sataisīs, cik vien vajadzēs, un madāma bija sviestu nopirkusi par veselu kapeiku mārciņā dārgāk, kā todien pastāvēja cenas. Tātad patiesībā arī spainītis bija pa daļai samaksāts. Bet «ej nu otrreiz uzticies tādām Rīgas madāmām».