Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

«Skaidra lieta! Vienkārša darīšana! Kā es pats to ag­rāk neiedomājos? Nu jā, nepiegriezu vērības. Tik pierasta lieta, ka nepiegriezu vērības.»

Siin Rīgas braucienam bija dažādas sekas. Par Māriņu tika runāts ceļā uz mājām. Robežnieku Roberts dabūja zi­nāt par apciemojumu, kurā Jaunlācis bija ņēmis dalību. Par to viņš stāstīja mājās. Tādā kārtā visu dabūja zināt Otīlija, kam šī lieta nepavisam nepatika, sevišķi tamdēļ, ka viņas izredzētais pret sirdspuķīti likās atsalis.

Otīlija nosprieda, ka jāņemas atkal nopietnāk ar precē­šanās jautājumu, un sāka mākties Jaunlācim no jauna virsū. Gan šis atrunājās, gan vairījās, bet enerģiskā meiča negribēja atkāpties no sava dzīves plāna. Sākās strīdi. Reizi pat Otīlija dusmīgi izskaidroja:

«Ja tu tā baidies no mātes, tad man pašai būs ar viņu jāizrunājas, Es izteikšu skaidri un gaiši visu lietu, un tu redzēsi, ka viņai būs mute ciet.»

Jaunlācis sāka smieties. Viņš gribētu to redzēt, ka mā­tei būtu mute ciet. Pat domas par to likās tik jocīgas, ka bija jāsmejas. Smiekli izklīdināja dusmu mākoņus, tā ka pārīša starpā iestājās todien atkal saticība. Attiecības starp abiem vispār pamazām uzlabojās. — Jo tālāk pa­gātnē aizgāja Rīgas brauciens, jo biežāk Jaunlācis satikās ar savu Otīliju, tā ka jaunā meitene jutās atkal apmie­rināta.

Nopietnas sekas Rīgas braucienam bija arī Lielklintai- ņiem. Saimnieks pa garo ceļu izdomāja jaunu plānu. Jā­ved meita uz Rīgu paskolot, lai paliktu tikpat veikla kā Jukuma Māriņa un lai iemācītos vācu valodu. Kiintainis redzēja, ka šīs valodas runātāji ieguva lielāku nozīmi sa­dzīvē, un tamdēļ gribēja arī meitai iegūt dzīvei noderīgu labumu. Māriņas iznesiba arī derētu, ļoti derētu Lielklin­taiņu meitai. Ciemodamies pie tējas galda, Kiintainis bija no Māriņas šo to izvaicājis un izzinājis, ka pastāvot saim­niecības skola, kur pie kādām vācu madāmiņām varot iemācīties ir šūšanu, ir citas noderīgas lietas. Tur viss ejot vāciski, tā ka visas iemācoties tīri viegli šo valodu. Vēl labāk esot, ja paņemot papildu stundas pie kāda skolo­tāja. Tās maksājot labu tiesu dārgāk, bet noderot. Pie ma­dāmiņām jāskolojoties divus gadus, un maksa neesot liela. Tikai tīra muļķe jau nevarot būt pie iestāšanās. Jūliņa tāda arī nemaz nebija, jo trīs ziemas un vasaras bija mā­cījusies pagasta skolā, tā ka pat vāciski ko zināja un va­rēja skaitīties par puslīdz izglītotu lauku skuķi. Pagasta skolotājs Jaunkalniešos bija krietns vīrs un savu skolu tiem laikiem turēja pienācīgā augstuma. Ja Jūliņa vēl di­vus gadus pabūtu Rīgā, no viņas iznāktu tīri prātīga un izvedīga meita. Tā, mazākais, sprieda viņas tēvs.

Arī finansiālā puse nevarēja radīt sevišķas grūtības. Pārtiku pievestu meitai no laukiem. Naudas maksājumi madāmiņām nebija tik prāvi, ka Lielklintainis pašreizējos apstākļos tos nevarētu atļauties.

Klintainis tūliņ otrā dienā pēc atgriešanās no Rīgas ņē­mās pārrunāt ar sievu par meitas skološanu un uzdūrās — uz sīvu pretestību.

Klintainiete domāja, ka meita Rīgā var aiziet bojā, ka Jūliņa tā diezgan skolās gājusi un vīrs šoreiz muļķības vien sadomājis. Gan Klintainis ņēmās pārliecināt, bet mā­tei bija žēl šķirties no meitiņas, un tamdēļ prātīgie vārdi aizgāja vējā. Jo Klintainis vairāk runāja, jo vairāk auga nesaskaņa laulāto draugu starpā.

Klintainiete bija pilnīgi aizmirsusi savu spriedumu, ko pati taisīja pirms vīra Rīgas braukšanas un kas skanēja, ka Klintainis ir visgudrākais vīriņš pasaulē. Pašlaik viņa reizi pēc reizes atkārtoja, ka Klintainis runā muļķības, un griezās pie meitas pēc palīdzības, pilnīgi pārliecināta, ka Jūliņa negribēs braukt uz Rīgu. Tāda šķiršanās Jūliņa! varēja būt sāpīga, un tamdēļ šinī jautājumā viņa likās dabīgā sabiedrotā Klintainietei pret vīru. Tamdēļ māte arī sauca meitu talkā:

.«Jūliņ, nāc šurp! Nāc paklausies, kāds stulbums tēvam uzskrējis! Viņš vai prātu zaudējis un lemj par tevi trakas lietas.»

Jūliņa bija tikko kā iesvētīta. Viņa bija pus meitene, pus jaunava. Izdzirdusi mātes saucienu, viņa nosarka līdz ausīm. Sirsniņa sāka tukšķināt kā labi smags vcserītis, jo kas gan varēja būt, ko prātīgais tēvs būtu par viņu izlē­mis un ko māte sauktu par trakām lietām. Vienīgi precē­šanās. Droši tēvs grib savu Jūliņu izprecināt, bet māte domā, ka vēl par jauniņu. Meita gluži tādās domās vis nebija. Precēšanās likās tik vilinoša. Bet kas tas varēja būt par puisi, ko tēvs izmeklējis? Droši kāds varens jau­neklis. Citādi tēvs Jūliņai to neievēlētu. Un mīļš viņš būs pret Jūliņu; bez šaubām, tas citādi nemaz nevar būt. Nu, viņa arī tādu krietnu, skaistu puisi iemīlēs no visas sirds. Ka tikai ātrāk dabūtu šo skatīt pašas acīm.

Kad māte uztrauktā balsī izstāstīja tēva patieso no­domu, Jūliņa jutās vīlusies. Tomēr arī šāds tēva lēmums bija pa prātam. Viņa vēlējās būt cienījamāka, kļūt par puišu lutekli. Un tāda droši būs, kad atgriezīsies no Rīgas mājās. Jā, viņa būs izglītota, iznesīga, gudra, daudz pie­redzējusi.

Māte palika kā uz mutes sista, kad Jūliņa piekrita tēva nodomam. Tagad karot bija velti, vajadzēja steigt gata­vot meitu Rīgas dzīvei. Klintainiete vēl atguvās iebilst, ka pilsētā Jūliņa var izlutināties un aizmirst darbu. Par šo iebildumu ir Jūliņa, ir Kiintainis pasmējās. Arī māte pati tam neticēja.

Kiintainis norakstīja vēstuli Māriņai par visu un lūdza izpalīdzēt Jūliņai pirmā laikā ar padomu, sevišķi pie iekārtošanās un iestāšanās skolā.

Māriņa drīz «atlaida grāmatu» un ar prieku apņēmās vajadzīgo nokārtot, pat sagaidīt stacijā nākošo rīdzinieci, ja tikai saņemtu paziņojumu, kad Jūliņa iebrauks. Tas pa­darīja lietu vienkāršu. Ceļā Jūliņu pavadīja mātes svētība un asaras. Klintainiete tagad palika viena mājās. Abi bērni bija projām. Grūti sametās dažu reizi ap sirdi. Tam­dēļ nobirdināja pa asarai. Bet tāda daždien ir dzīve šīs pasaules raudu ielejās. Jāpacieš vien ir. Un Klintainiete pacieta arī.

Svarīgas sekas Lielklintaiņa pēdējam Rīgas braucienam bija arī visiem abu Kalniešu pagastu saimniekiem.

Jau atceļā no Rīgas Mežupis un Jaunlācis tika iepazīs­tināti ar Klintaiņa atradumu izpirkšanas līgumā. Drīz jaunā vēsts izplatījās ar zibens ātrumu Jaunkalniešos, aizsniedza arī pat visattālākās Veckalniešu mājas. Sā­kumā ziņa bija domāta tikai saimniekiem, bet drīzi par to grāfa Sterna abos pagastos runāja ne tikai māju iepir­cēji, bet katrs dzīvs cilvēks.

Rudens vēji nikni auroja gar zemnieku māju pakšiem, un lietus sita pret rūtīm, bet dažs labs Kalniešu saimnieks stundām to visu pat ir nedzirdēja, iedziļinājies savu māju izpirkšanas līgumā. Vispārīga vērība bija piegriezta vie­nam šī līguma pantam, kurš skanēja:

«§ 16. Cienīgais grāfa kungs, kā Kalniešu īpašnieks, dod tam un tam, kā to un to zemnieku māju iepircējam, līdz šo pašu, šeit līgumā minēto māju galīgai izpirkšanas nau­das nomaksai šo pašu, šinī līgumā minēto māju vajadzī­bām maizes krāsns kurināmo malku līdz divām kubikasīm gadā, skaitot vienā asī pa 6 Reinlandes zemes pēdām, bet ne pa septiņām krievu zemes pēdām, tā ka kubikass jā­mēro 6 Reinlandes zemes pēdas garumā, platumā un aug­stumā, un ba|ķu kokus būvēšanai pēc vajadzības pienācīgā resnumā un pienācīgā daudzumā iz viņam, cienīgam grāfa kungam, piederīgiem Kalniešu mežiem, pie kam ciršana un izvešana jāizdara pašam šinī izpirkšanas kontraktā minēto zemnieku māju pircējam, kam arī pašam jāgādā par kārtīgu koku apstrādāšanu, jo pēc šī māju iepirkšanas kontrakta noslēgšanas muiža vairs neliksies zinot par ēku celšanas izvešanu šinī kontraktā minēto māju gruntē.»