Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

«Kas to saka?»

«Visa pasaule par to runā! Bet tā tu gan nedari. Apžē­lojies jel, mazākais, par briežiem. Kur tie ar saviem ma­ziņajiem lai liekas, ja tu rausi gar zemi visus Kalniešu

mežus?»

Gardi smiedamies par savu joku, mežsargs aizgāja.

Klintainim nepatika izzobošana, bet galvenais bija tas, ka muižā acīmredzot visi zināja viņa nodomus. Lieta bija par daudz plaši zināma, lai nerastos kāds, kas ciema ku­kuli nepienestu kungam, vēl pat ar izpušķojumiem. Bet, ja muižā zināja, tad nebija iemesla vilcināties ar galīgu izrunāšanos. Kiintainis sen bija nolēmis, ka jāiet uz muižu runāt ar grāfu par svarīgo § 16. māju izpirkšanas līgumos un ka viņš, Kiintainis, ies. Tikai viņš vilcinājās. Nebija patīkama lieta. Tas bija grūts gājiens, smaga sa­runa ar pašu grāfu. Tagad nebija ko vilcināties, un Kiin­tainis to pašu dienu ieradās muižā.

Grāfs viņu pieņēma labvēlīgi, pat laipni, cik var būt laipns grūti slims cilvēks, kam visa dzīve sabojāta ar fizis­kām ciešanām. Kiintainis izstāstīja savu lietu. Grāfs sā­kumā nesaprata. Tad Kiintainis atkārtoja, ka viņš vēlētos no cienīgā lielkunga saņemt par brīvu Lielklintaiņu mā­jām piekritīgo malku par šo un agrākiem gadiem, kā arī

būvkokus bez maksas viena šķūņa un kalpu istabas cel­šanai, jo dzīvojamā ēka izrādoties par mazu.

Grāfs neko nebija dzirdējis par § 16. jauno tulkojumu. Laikam tuvinieki gribēja sargāt slimnieku no nepatikša­nām. Grāfs nodomāja, ka Klintainis zaudējis prātu, un tamdēļ pat nožēloja iedomāto nelaimīgo un mīksti atbil­dēja:

«Mīļo KHntain, tev laikam kāda skrūve galvā paspru­kusi vaļā. Par maksu tu vari dabūt ir malku, ir baļķus, tikai tev jāgriežas pie mežkunga. Tas to nokārtos.»

«Nē, cienīgs lielkungs! Man galvā viss vēl kārtībā. Es tikai prasu visu to uz kontrakta pamata.»

«Kas par kontraktu?»

Lielklintainis izvilka no kabatas izpirkšanas līgumu un pasniedza to grāfam, uzšķirdams un aizrādīdams uz § 16.

Grāfs noskaitās zili melns un kliedza:

«Kas tev tur par kontraktiem! Vai nezini kārtības par mājmalku un baļķiem? Ko tu uzbāzies ar muļķībām?»

«Bet, cienīgs lielkungs, § 16.- »

«Un kaut viņš būtu § 6616.! Pie velna ar visu kontraktu! Se!»

Grāfs saplēsa trijos gabalos Lielklintaiņu mājas izpirk­šanas līgumu un papīra gabalus ar sparu nosvieda pie ap­jukušā saimnieka kājām. Grāfs ne acumirkli neiedomājās par līguma laušanu vai dokumenta iznīcināšanu — tas bija vienkāršs dusmu darbs.

Grāfa dusmu saucienus izdzirda blakus telpās. Ienāca jaunais grāfs. Viņam bija pienestas ziņas par Lielklintaiņa darbību sakarā ar § 16. Jaunais grāfs bija visos sīkumos informēts par Klintaiņa nodomiem pret Kalniešu mežiem un uz vietas saprata, ko tēvs domā, teikdams:

«Lūk, tur tas muļķis iedomājies cirst sev mūsu mežus, cik viņam tīk un kas tīk.»

«Mans māju līgums,» pusbalsī stomījās Lielklintainis, lasīdams no grīdas saplēstos papīra gabalus. Jaunais grāfs griezās pie viņa:

«Ņemiet līgumu, kāds viņš ir. Kaut arī tas saplēsts, tas neko nekaiš, jo grāfi Sterni nekad neatsakās no pienā­kumu pildīšanas. Viņu dotā vārda pietiek. Arī mans tēvs nenoliegs nevienu burtiņu no Lielklintaiņu izpirkšanas kontrakta, pat ja tas būtu pavisam iznīcināts un nozudis no zemes virsus.»

«Es zinu, kas ir līgts un kas jāpilda. Labi būtu, ja katrs saimnieks tikpat labi zinātu, kas viņam jāpilda.»

Vecais grāfs bija daudzmaz apmierinājies un nekliedza vairs tik skali. Tiešām, viņš zināja, ko bija domājis, līgumu slēdzot, zināja, ko 16. pantā vajadzēja izteikt. Viņš turēja zem pašcieņas ielaisties kaut kāda līguma panta iztulkošanā, jo šis pants bija skaidrs viņam, grāfam Sternam. Vecais kungs bija pieradis, ka viņa griba visur valdīja, ka pret to neuzstājās. Un pašreiz viņa zemnieks sāks aizrādīt, kā viņam pildāms līgums, it kā viņš, grāfs Sterns, nebūtu kārtīgi pildījis kādu pantu, pie tam tādu, par kura izvešanu dzīvē jau no paša sākuma bija noteikta stingrākā kārtība.

Klintainim nekas neatlika, kā aiziet ar izpirkšanas līguma atliekām kabatā. Ilgi vēl to dienu abi grāfi, tēvs un dēls, pukojās par zemnieku nepateicību. Droši vien bija vainīgi jaunlatvieši. Tā toreiz sauca nedaudzos latviešu pilsētas inteliģentus, kas turējās par latviešiem un rau­dzīja modināt citos nacionālu apziņu. Viņus no cittau­tiešu puses uzskatīja par kaitīgiem aģitatoriem un paklau­sīgo, labiņo, prātīgo zemnieku galvu sajaucējiem. Tādu prātīgu zemnieku kā Lielklintaini šie ļaunie jaunlatvieši bija samaitājuši un samuļķojuši. Ne velti kaitīgs gars bija ieviesies latviešu laikrakstos. Ja krievu valdība nespers ātrus un stingrus soļus, tad bezprātnieki galīgi sabojās zemniekus. Saprotams, pašiem zemniekiem būs visslik­tāk, — jo kā tie lai dzīvo bez kungu aizbildniecības? Bojā vien aizies. Gan paši vēlāk apķersies, bet tad var būt par vēlu. Tikai krievu valdībai pašai nav ne piliena saprāta. Sistēmu savos darbos viņa nepavisam neprot ieturēt. Ko šodien dara, to rīt atceļ, parīt atkal palaiž vaļā jaunu muļ­ķību. Jā! Tā tās lietas ilgi nevar iet! Muižniecībai — īsta­jai vācu muižniecība?, nevis apšaubāmai pusaziātiskai krievu valdošai šķirai — būtu jāņem groži savās rokās. Jau tagad pie ķeizara ggJma ir daudz vācu muižnieku — varasvīru, kuriem jārīkojas pa visu lielo valstī. Tiem arī jāgādā, lai Latvijā īstie troņa balsti, vietējā vācu muižnie­cība, iegūtu viņiem pienācīgo varu un iespaidu zemes pār­valdīšanā.

Jā, šie nepateicīgie zemnieki! Tā sprieda visi apkārtējie baroni, kas drīz dabūja dzirdēt vēl dažādi izpušķotās zi­ņas par Klintaiņa nekaunīgo uzstāšanos. Kad nākošā pa­vasarī slimība pieveica grāfu Sternu, muižnieku aprindās nebija šaubu, ka rfelaiķis miris tamdēļ, ka viņu par daudz sāpinājusi zemnieku nepateicība, par kuriem labais dzimt­kungs tā rūpējies, pat zemnieku mājas pārdodams par dzimtu agrāk kā citur. Nebija noliedzams, ka nelaiķis grāfs bija gribējis būt pret zemniekiem taisns pēc saviem ieskatiem, kaut ari noteikts un stingrs, lai neizlutinātu muļķa neprašu pūli. Varbūt nelaiķis bija pret saviem zem­niekiem taisnāks un labāks par dažu labu citu vācu muiž­nieku.

Vēsts par Klintaiņa sarunu ar grāfu drīz aplidoja abus pagastus. Ko nu? Spriedelēja šā un tā, bet neviens neko nezināja izgudrot. Tikai visi vienojās, ka Jaunkalniešu pagasta vecākais pats vislabāk zinās, ko darīt, un arī iz­darīs visu kārtīgi un labi tā, ka pagasta intereses necie­tīs. Lielklintaiņa popularitāte auga augdama. Pat tie, kas nesen bija kurnējuši par viņa vilcināšanos iet pie grāfa, tagad to aizmirsa, cēla atkal vai debesīs, pat sprieda, ka vilcināšanās notikusi ar gudru ziņu. Pat veckalnieši visas savas cerības lika uz kaimiņu pagasta vecāko, uz Liel- klintaini. Dažs labs sprieda:

«Ko mūsu Veckalniešu pagasta vecis! Tas no kārbas groza neiztaisīs! Jāgaida, ko Jaunkalniešu Kiintainis iz­darīs. Tam ir galva!»

Patiesībā Kiintainis nezināja, ko tālāk darīt. Vienīgais, ko viņš noprata, bija, ka jāgriežas atkal pie Rīgas advo­kāta, bet uz Rīgu braukt iznāca tikai ap Ziemassvētkiem.

Advokāts pateica, ka viņš uzņemas izvest Kalniešu saimnieku prāvas pret grāfu, bet aizrādīja, cik tas mak­sās un cik no galvas jāiemaksā viņam tūliņ pie prāvas uzsākšanas. Kukulis, kas šoreiz bija trekna zoss, netika ieskaitīts iemaksā.

Atkal sākās Kalniešos pārrunas. Katrs labprāt gribēja ko saņemt, bet ne maksāt. Kāds jods sazin to «apikātu»? Vai viņš nopietni par lietu domā? Varbūt paņems naudu un nekā neizdarīs? Un ko tad?