Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Vēl vakara tumsā, kad dēls pašlaik izvadīja viesus, Jaunlāciene ar prieku atminējās aizbraucējus. Tās tikai bija meitenes. Jā! Māriņa gan viņas Jānim derētu daudz labāk kā ienīstā, niķīgā Otīlija, kas bija tik slinka un tai­sīja stiķus. Lūk, pērnvasar ganos izlikusies slima, palai­dusi lopus labībā un sabaidījusi ar savu nozušanu māji­niekus, tā ka visi Robežnieku ļaudis dabūjuši izmeklēties. Tikai žagaru vajadzētu. Nekas, ka jau tik liela. Pēriens būtu īstās drapes, labs, pamatīgs pēriens. Gan vēlāk pati teiktu vēl paldies par labu mācību. Paliktu prātīgāka. Bet tagad?… Cik stiķu nestāsta par Robežnieku Otīliju! Kā

tā ar māti apietas! Kā slinkumu lāpa! Kā- Nu,

kas visu lai uzreiz atmin! Un tāda grib būt viņas vedekla. Nemūžam! To viņa nepieļaus! Lai tur vai lūst, bet viņa Jānim nepieļaus precēt Otīliju. Tikai Jānis kā ieēdies Otī­lija. Nu, pēc izskata jau ir arī branga meita. Piens un asinis. Rīgā bijusi. Uzvedas, ka nu! Kas par brīnumu, ka Jānim patik. Bet par precēšanos ar Otīliju lai ir nerunā. Māte saprot, kas ir dēla nelaime, un drizāk abiem acis izskrāpēs nekā pieļaus precēties. Māriņa' gan būtu labāka vedekla. Visādā ziņā noderīgāka Jānim, ja tikai nebūtu tās vienas vainas: meita pavisam bez pūra, pavisam na­baga. Tāda Jānim nederēja. Viņas dēlam jāprec saimnieku kārtas sieva, bet Māriņai tēvs pagasta nabags. Tpū! Tur nebija ko domāt par precēšanos. Un tā trešā! Lielklintaiņu Jūliņa? Nu, tai būtu ir pūrs, ir saimnieku kārta, ir tikums un iznešanās, bet tā vēl gandrīz bērns. Tai vēl slapjš aiz ausīm. Tai vēl pāris gadu jāpagaida. Turpretim viņas Jā­nim vajadzētu tūlīt saimnieces. Tavu piķi! Kaut puisis nebūtu tā iekodies tanī dullajā Otīlijā.

Tonakt Robežnieku Otīlija negulēja. Viņu mocīja greiz­sirdība. Nevarēdama sagaidīt norunātā vietā un laikā savu Jāni, Otīlija sāka iet tam pretim, kamēr beidzot at­radās mežmalā pie Jaunlāčiem. No turienes pa daļai va­rēja pārredzēt māju sētsvidu un dārzu. Un kas tas? Tur skraidīja jaunas sievietes. Starp dārza zaļumiem pavīdēja sieviešu lakatiņi. Pag! Viens, divi. Tie mundri kustējās šurp un turp. Un lūk! Paskat vien! Jānis ap tām lakstojās. Vēl teica, ka nezinot, kad tikšoties ar Māriņu, bet citas tur nebija kā tās pašas pagājušās svētdienas puišu ķērē­jas. Tā tad arī Māriņa. Nē, no Jāņa Otīlija nebija sagai­dījusi tādu vilšanu un melošanu. Nekad nē! Viņu būs sa­maitājusi tā Rīgas mamzele. Tai nepietiek Rīgas puišu, vajaga grozīt galvas lauku zēniem. Otīlijas Jānim. Ak! Otīlija ar zobiem saēstu palaidnieci!

Kad līdz mežam atlidoja kāds priecīgāks sauciens vai smiekli, Otīlija sarāvās. Viņa tikko valdījās, lai nedotos tūliņ pie sava neuzticīgā Jāņa un nesaceltu tur tādu traci, ka viņas izredzētam uz visiem laikiem pārietu griba tā rīkoties kā šodien. Pagāja garas, mokošas stundas. Otīlija mežmalā soļoja daudz, daudz lēnāk. Brīžiem asaras viņai spiedās acīs. Viņa sāka nopietni pārlikt, vai patiešām ne­doties uz Jaunlāčiem izjaukt tai tur visus kumēdiņus. Des­mitām reižu viņa taisījās to izdarīt, bet desmitām reižu grozīja lēmumu. Prāts arvienu ņēma virsroku. Ko viņa būtu Jaunlāčos uzsākusi? Ko viņa tur varēja panākt? To­mēr grūti nācās savaldīt gribu, kas mudināt mudināja doties cīņā par savu laimi.

Tikai vēlu vakarā, noskatījusies, kā Jaunlāču ciemiņi aizbrauc, Otīlija gurdiem soļiem devās uz māju un, attei­kusies no mātes piesolītām vakariņām, likās pie miera. Tomēr miegs nenāca. Ilgi viņa nomodā prātoja, kas tālāk darāms.

No Jāņa viņa neatteiksies. Nē! Otīlija neatdos savu mīļo kaut kādai pagasta ubaga meitai. Nē, nē! Uzvara būs vi­ņas, bagātā Robežnieku saimnieka meitas, pusē. Bez šau­bām, Jānis tikai niķojas, ne vairāk. Bet šādas blēņas reizi par visām reizēm jāizdzen viņam no galvas. No tādiem niekiem viņš ir jāatradina, un to viņa pratīs izdarīt. Ta­gad jāizturas pret Jāni auksti. Otīlija spēs būt arī tāda, lai arī kā Jāni milētu. Viņa tam teiks acīs, tieši aizrādis, cik nepienācīga ir tāda izturēšanās, pabaidīs ar sakaru pārtraukšanu. Gan viņam paliks žēl Otīlijas, gan viņš iz­jutīs, ko var zaudēt. Jā! Viņa pamocīs savu Jāni. Tad Otīlija piedos, un viss būs atkal tik jauki, tik jauki.

So nodomu enerģiskā sieviete tiešām izveda. Viņa ne­meklēja vairs satikšanos ar Jāni, kaut gan slāpa vai nost pēc izredzētā balss skaņas, pēc viņa roku paijājuma, pēc viņa acu skatiena. Pēc laiciņa Jānis pats iekārtoja satik­šanos, kas iznāca it kā nejauša, kaut gan sevišķus šķēr­šļus ce]ā tai ne viena, ne otra puse nelika.

Māriņa bija aizbraukusi uz Rīgu tūlīt otrā dienā pēc viesošanos Jaunlāčos. Viņas tēls rādījās mīļi stāvam Jā­nim priekšā. Sad tad it kā dzirdējās skaļie, jautrie smiekli. Bet pati viņa bija un palika projām. Jaunlācis atminējās Otīliju. Ko tā dara? Jā, viņš to atkal bija piemirsis, bet šoreiz taču viņam sabrauca ciemiņi. Kurš saimnieks va­rēja viesus atstāt vienus un skriet uz mežu satikties ar Otīliju? Bet šī būs pikta un bārsies. Nu, nekas, gan sa­labs. Nav pirmā reize. Otīlija ir un paliek lāga meitene. Būs reiz viņam mīļa sieviņa. Tikai māte pretojas. Nu, gan jau, gan. Nāks laiks, nāks padoms.

Kā arī jauneklis bija gatavojies uz bargu saņemšanu, nekā līdzīga viņš nebija gaidījis. Otīlija tikko viņam pa­sniedza roku. Vai Jānis nedzīvojot tagad Rīgā? Ko viņš uz laukiem darot? Gan Jānis sāka iebilst, kas tā par nie­košanos. Saprazdams, no kuras puses vējš pūš, viņš tūlīt ņēmās skaidrot, kamdēļ nevarējis zināmā svētdienā būt pie Otīlijas, ka viņam pilnīgi negaidot sabraukuši viesi.

Ak tā? Viesi sabraukuši negaidot? Lai Jānis to iestās­tot kādai citai, vientiesīgākai. Tad tāds viņš esot! Skriet pakal katriem lindrakiem. Droši vien, ja čigānu Mārcis uzvilktu brunčus, ir tam Jānis drāztu pakaļ. Savu līgavu, kas viņam uzticama, vilt un krāpt! Samelot savai Otīlijai visu stāstījumu no sākuma līdz galam. Nē! To viņa neva­rot ciest un necietīšot. Vai puišu mazums pasaulē? Un vi­ņai, Otīlijai, ņēmēju būs diezgan. Viņai Jaunlāču Jāņa ne­maz nevajadzēja.

Tā las gāja ilgāku laiku. Vārdi bira kā graudi no ku- ļammašīnas. Gan Jaunlācis pūlējās iebilst starpā pa tais­nošanās vārdam, bet viss velti. Mīkstinošie fakti netika ņemti vērā, un Otīlija beidzot noteica: «Ja tu man tāds brūtgāns, tad man nevajaga. Iztikšu bez tevis. Ardievu!»

Gan jauneklis gāja līdzās savai aizsoļojošai sirds kara­lienei, gan raudzīja satvert viņas roku. Nekas nelīdzēja. Otīlija gaiņājās ar roku no Jāņa it kā no nepatīkama, uz­bāzīga dundura un ātri izsoļoja no meža Robežnieku mež­malā. Jānis nevēlējās rādīties Robežnieku ļaudīm un pa­lika mežā stāvot. Viņš bija galīgā nesaprašanā, ko darīt. Pastāvējis uz vietas kādu brīdi, viņš devās lēniem soļiem iz mājām. Zēl viņam bija zaudēt Otīliju, bet tur laikam vairs nekas nebija darāms.

Tanī pašā laikā Otīlija raudāja Robežniekos. Ak, kā vi­ņai gribējās būt pie Jāņa! Kā viņa paijātu viņam matus, paskurinātu aiz ūsām, smukajām ūsiņām, kas Otīlijai tā patika. Bet viņa bija viena, un asaras nebija valdāmas. Tad iešāvās prātā, ka Jānis bija sekojis līdz mežmalai un mīļi bija taisnojies. Cik nelaimīgs viņš likās! Nē! Jānis vēl mīlēja Otīliju! Vēl būs viss labi. Jānis tikai krietni jā­pārmāca. Viņas rīkošanās ir gluži pareiza. Tā Otīlija sa­sniegs mērķi.