Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Tik enerģiska sieviete kā Otīlija nevarēja ilgi izturēt bez rīkošanās un vēl tik svarīgā lietā. Beidzot viņa bija atra­dusi, kas darāms, mazākais, tā viņai likās. Otīlija pati ies un runās ar veco Jaunlācieni. Tikai kā to Jānim iestāstīt?

Gadījums nāca paligā, un Jaunlācis pats bija tā ierosi­nātājs. Reiz viņš pašā Otīlijas pārmetumu sākumā gurdi iebilda:

«Ko man mācies virsū? Ej un runā pati ar māti.»

To tikai Otīlijai vajadzēja, un viņa iesaucās:

«Saprotams! Iešu arī. Ja tu man tik gļēvs esi, ko lai es citu daru?»

Jaunlācis nebija domājis, ka Otīlija nopietni ies pie mātes. Kad viņš redzēja Otīlijas nopietnību, tas sevī pa­smīnēja. Lai iet, lai! Iznāks kumēdiņi.

Otīlija nebija tā, kas kaut ko vilcināja. Viņa gribēja iet tūliņ uz Jaunlāčiem. Jānim gan tas rādījās par steidzīgu, bet lai iet. Redzēs, kas tur iznāks. Gludi lieta nevarēs no­risināties. Bet Jaunlācim tas nemaz neķērās pie sirds. Viņš bija gluži vienaldzīgs.

Ejot uz Jaunlāčiem, Otīlija atdzīvojās. Viņai uzausa ce­rības stars. Viņa bija vispusīgi pārdomājusi, ko teiks, bet, kad Jaunlāčos stāvēja aci pret aci ar Jāņa māti, saruna neiznāca vairs tik viegla un vienkārša, kā bija likusies.

Vecā Jaunlāciene acis vien ieplēta, kad ieraudzīja Otī­liju savā priekšā, blakus dēlam. Ciemiņš palika ciemiņš. Lai viešņa piesēžot. Sai gan darba esot pilnas rokas, slin­kot nevarot ne saimnieks pats, ne arī viņa. Jāstrādājot, cik spēki vēl atļaujot.

Otīlija uzsāka kauju ar atklātu uzbrukumu, laižot darbā smago artilēriju. Sī ar Jāni gribot precēties un atnākusi izlūgt mātes svētību.

«Ak tad tā gan? Lūk, tev mātes svētība! Se tev mātes svētība. Piga tev mana svētība!»

Un Jaunlāciene sasarkusi, saniknota bāza Otīlijai zem deguna labās rokas īksti.

Otīlija vairs tālāk neizturēja un drāza vaļā. Ko Jāņa māte iedomājoties? Kas te esot īstais saimnieks? Jānis vai viņa māte? Ko postot dēla dzīvi, stāvēdama tā laimei ceļā? Vajagot kaunu prast.

Jā, kaunu vajagot prast, vecā atcirta. No kura laika tad jaunas meitas ejot pēc puišiem precēt? Līdz šim arvienu sēdējušas mājās un kautri gaidījušas, kamēr pēc tām nā­kuši. Tagad puišiem tīrais negals, jo ne dienu, ne nakti neesot miera no bezkauņām, kas trakas uz precēšanos. Tā tas gāja pārmaiņus no vienas puses un no otras. Brīžiem no abām reizē.

Jānis klausījās un neteica ne vārda. Kas viņam tur daudz ko starpā maisīties?

Redzēdama, ka nekas pie Jaunlācienes nav izdarāms, Otīlija piedraudēja, ka iztikšot arī bez mātes. Jānis, pal­dies Dievam, jau pilngadīgs. Iešot tik abi pie mācītāja, un tādas dusmīgas vecenes varot saskābušas rūgt aiz­krāsnē. Neviens uz tām neklausīšoties. Tas bija par daudz Jaunlācienei. Viņa skriešus devās uz durvīm.

«Nudien, pēc tuteņal Tagad jāuzmanās!» nosprieda Jānis.

Bet viņš bija maldījies. Jaunlāciene atvēra plaši jo plaši durvis un, vienu roku iespiedusi sānos, ar otru rādīdama uz durvīm, sauca:

«Lūk, kur namdaris tev atstājis caurumu sienā. Arā, ārā! Es tev saku: ārā! Es tev parādīšu, kas te vēl ir saim­niece! Arā, ārā!»

Un viņa tā spārdījās ar abām kājām pret grīdu un tā kliedza, ka Otīlijai nekas neatlika, kā atstāt cīņas lauku. Sasarkusi, apkaunota, nodurtu galvu, viņa steidzīgi soļoja pāri Jaunlāču sētsvidum, lai ātrāk paglābtos no ziņkārīgo acīm, kas žūrēja pa saimes gala logiem. Jānis palaida precinieci, bet tikai līdz lielajiem vārtiem, kurus atcēlis un aizcēlis atvadījās, nomurminādams kaut ko par darbu. Otīlijai šinī brīdī bija viss vienalga.

Jaunlāciene vēl brēca, iznākusi sētsvidū, un, kā jau uz­varētāja, bija ieņēmusi varonīgu pozi, iespiedusi abas ro­kas sānos.

«Kārav! Kārav! Pī, pī!» viņa kliedza.

Kāravs izlīda no klētsapakšas un devās aprādītajā vir­zienā, bet satikās ar pašu saimnieku, kas nāca atpakaļ no viešņas izvadīšanas. Suns paluncināja Jānim ar asti un pūlējās nozust.

Nogurusi, nejūtīga Otīlija pārgāja mājās. Viņa saprata, ka iecerētā laime šķobās, bet nezināja, kā to saglābt, kā laist darbā savu no līdumnieku senčiem mantoto nelokāmo gribu. Un Otīlijas mērķis bija tik jauks, tik dārgs. Cik dzīve taptu pilna! Ko visu Otīlija darītu, lai iegūtu dziļi, karsti iemīļoto Jāni. Padoma nebija, un nespēka asaras plūda jaunavai no acīm.

Jāņa izturēšanās ari bija tāda, ka nekādi nevarēja iepriecināt Otīliju. Neteikt ne vārda, kad lieta grozās ap paša laimi! Vai Jānis vairs gribēja precēt viņu? Bet kā gan ne? Tad viņš nebūtu tai gājis līdzi uz jaunlāčiem.

Nabaga meiča nemaz nezināja, cik Jānis vienaldzīgi iztu­rējās pret viņas caurkrišanu.

Otīlija domāja un beidzot, likās, bija nākusi uz_ pareizā ceļa. Galvenā vainīgā pie Jāņa vēsuma bija Māriņa, to vajadzēja nogādāt pie malas. Viņa zināja, ka brālim Mā­riņa ir puslīdz pa prātam. Vajadzēja sakūdīt, lai tas ap­prec sāncensi. Tad Jānis nāks biežāk satikties, būs mīlī­gāks un ies bez Jaunlācienes ziņas pie mācītāja rādīties.

Kad Otīlija sāka izvaicāt brāli, vai šim patīkot Māriņa, Roberts izbrīnījās un strupi noteica, lai šā darīšanās ne­maisoties. Sis neliekoties ne zinis par māsas knakstīšanos ar Jaunlāci. Otīlija nelikās atbaidīties no pirmiem auk­stiem ziemeļu vējiem, Sī jau tāpat vien. Sī novēlot brālim Māriņu un visu citu labu. Māriņa esot krietna jaunava, un brālim ar viņu dzīvē saskanētu uz labāko. Sī Roberta vietā nevilktu garumā. Citādi kāds vēl aizsteigšoties priekšā. Varbūt varot Robertam palīdzēt. Māriņai neesot nekā pūrā. Tamdēļ tēvs ar māti sākumā pretošoties. Māte šo, Otīliju, klausot.

Roberts klausījās un, pašam nemanot, ielaidās pārsprie­šanā. Izrādījās, ka Māriņa viņam patika. Viņš tikai nezi­not, ko tā par viņu domājot, kaut gan izturoties laipna.

Otīlija iegalvoja, ka Māriņa būšot nācēja, ja tikai kāds priekšā neaizsteidzoties. Būtu tīri smieklīgi, ka tāds pliks skuķis neietu pie bagāto Robežnieku mantinieka, kas tik stalts un brašs.

Brālis no uzslavas pavisam atkusa. Par precēšanos vēl neesot domājis, bet prātā gan pa reizei šis tas iešaujoties. Būtu varbūt nopietnu sarunu ar Māriņu ievadījis, bet Otī­lijai taisnība, ka mātei un tēvam Māriņas pūra lieta ne­patikšot.

Otīlija pēc laiciņa atkal runāja ar brāli. Tā tas atkārto­jās tik ilgi, kamēr Roberts piekrita, lai šī runājot ar māti.

Otīlijai to nevajadzēja divreiz atkārtot, un pa Lieldienu laiku, kas bija pienākušas, viņa ņēmās apstrādāt māti Ro­berta uzdevumā. Robežniece ne visai piekrita precību pro­jektam, bet drīz pieskaņojās meitiņas domām, kā to bija paradusi darīt. Ar mātes palīdzību un tad pēc lielām pū­lēm izdevās tēvu pierunāt, tā ka aprīļa vidū Robežniekos bija nolemts, ka Roberts brauks uz Rīgu bildināt Māriņu. Par iznākumu neviens nešaubījās. Vajadzēja tikai saga­tavot Robertam braukšanai vezumu, jo vai tukšā kāds uz Rīgu mēros tik garu ceļu. Par laimi, bija puslīdz nobarots vepris. To pēc nedēļas varēja laist uz Rīgu. Pieliks vēl šo to klāt, un iznāks vezums. Noteica ari braukšanas dienu.

Otīlija bija jautra. Viss gāja, kā viņa vēlējās. Viņa ne­nocietās un pastāstīja Jānim par brāļa precībās brauk­šanu. Sis tik jautrs nemaz nepalika par jauno ziņu, pat runa aizrāvās, tā ka izlikās, it kā kad dundurs būtu ieskrējis pusvirus mutē. No satikšanās todien Otīlija uz mājām gāja ar jautru dziesmiņu, bet Jaunlācis turpretim degunu nokāris.