Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Līgumi kārtojās cits pēc cita. Saimnieki visumā bija apmierināti, jo rentes maksas manāmi saruka un katrs atlaists rublis atvieglināja nastu, kas gulēja uz mājām. Visi sirds dziļumos bija pateicīgi Lielklintainim, jo vie­nīgi viņu turēja par rentes maksas pazemināšanas izkaro- tāju. Pats viņš līgumu vēl nebija parakstījis un kaulējās, lai atlaistu visu rentes muižas daļu, ko muižkungs sā­kumā bija solījis. Pēdējais tikai raustīja plecus un piedā­vāja tikai desmito daļu, un tālākos izskaidrojumos ar Liel- klintaini nemaz neielaidās. Vispārīgi pret Lielklintaini pēc sava apciemojuma Vāgers izturējās ļoti sausi. Ko šis lai daudz runājot? Sis esot pajokojies, bet Lielklintainis ne­maz neprotot jokus. Tad labāk nerunāt nekā.

Līdz Ziemassvētkiem puse no Kalniešu saimniekiem bija parakstījuši papildu līgumus, iegūdami rentes samazinā­šanu, parādu atlaišanu vai citu kādu labumu. Dažs bija gribējis tūliņ saņemt vairāk, nebēdādams, kas būs nā­kotnē. Citam bija atlaista tuvāko gadu rente pavisam, bet pēc laika maksāšanas atjaunojās agrākos apmēros. Citam atkal bija uz ilgākiem gadiem atlaista tikai rentes daļa, bet prāva, citam atkal mazāka, bet par to uz visu pārpa­likušo laiku. Kā nu katrs bija pratis un spējis savu la­bumu izrēķināt un izkaulēt no Vāgera. Tomēr tādu rai­bumu bija vairāk tikai iesākumā. Vēlāk gandrīz visiem lieta grozījās ap muižas maksājumu ceturtās daļas atlai­šanu. Kad lieta ar papildu līgumiem sāka iet gludi, muiža ar citādiem noteikumiem pavisam neielaidās. Kas gribēja, varēja izlīgt un maksāt par ceturto daļu mazāk. Kas ne­gribēja, varēja nelīgt, nekā nesaņemt un maksāt nepaze- minātu renti muižai. Saprotams, visi gribēja maksāt mazāk.

Arī Lielklintainis gudroja, vai nebūtu labāk parakstīt papildu līgumu, bet vēl vilcinājās. Kas zin, vai neiznāks kas izdevīgāks?

Tāpat gudroja citi, kas vēl nebija parakstījuši. Tāpat gudroja arī Jaunlācis.

Viņam bija vēl citas gudrošanas un galva no nemiera gāja vai riņķī. Kā arī ne? Pēc miera noslēgšanas ar Otī­liju viss sākumā gāja gludi kā pa ziepēm. Tad Otīlija sāka noteikti un katru dienu nepacietīgāk prasīt, lai taču bei­dzot rīko kāzas. Kad Jaunlācis iebilda par māti, Otīlija skaitās un vaicāja izsmejoši, vai Jānis neesot piecus ga­dus vecs puišelis. Otīlija viņa vietā būtu sen lietu "nokār­tojusi, par prieku visiem. Māte galu galā būšot laimīga, kad dēls apprecēšoties. Jānim gribot negribot atkal nācās runāt ar māti par precēšanos. Vecā sacēla negantu trok­sni. Lai tad labāk šo tūlīt liekot dzīvu zārkā uri vedot aprakt blakus tēvam. Ko esot tanī Otīlijā iekodies kā dēle pirkstā. Šoreiz Jānis negribēja viegli piekāpties un ievai­cājās:

«Bet kas Otīlijai kaiš? Būs sieva labu labā un tev pa­klausīga meita.»

«Ak tā! Zinām, zinām, cik šī klausa pašas māti. Kā kā­rāks komandē pa Robežniekiem, bet strādāt nevīžo nepa­visam. Kas tu būsi par saimnieku, kad saimniece izvairī­sies no katra darba. Nu! Kamēr es būšu dzīva, es tevi apgādāšu, bet, ja manas acis aizveras, ko tu iesāksi?»

«Ko nu darīšu? Saimniekošu uz priekšu.»

«Tā! Vai pats putru vārīsi? Vai pats dārzus ravēsi? Caurām, nelāpītām biksēm staigāsi. Lūk, ko tu darīsi.»

«Kamdēļ tad tā? Otīlija būs mana sieva un sievas dar­bus izpildīs tāpat kā kura katra.»

«Sievas darbus? Arī gudra runāšana! Ko katrs sauc par sievas darbu? Tavas Otīlijas darbs būs vāļāties pa gultu un taisīt kumēdiņus kā tagad pa Robežniekiem. Viss pa­gasts smejas par viņas štukiem, tikai tu neesi nekā dzir­dējis. Tevi viņa būs ieēdinājusi. Kas pērn bija par ganos iešanu? Vēders sāp tavai Otīlijai, un visiem mājas ļau­dīm tūliņ jāskrej meklēt lellīti, bet lopi bradā tīrumus nost. Tev būs jātur vēl pāris meitu, kas tavu Otīliju ap­kalpo kā ķēniņieni. Pati viņa tev neko nepalīdzēs. Viņai būs bail, darbus darot, nosmērēt smalkās rociņas. Fui, si­vēns! Fui, cūkas barot! Bet es tev saku: tava Otīlija pati ir fui — un vairāk nekas.»

Tādā ķezā nabaga vientiesīgais Jānis vēl nebija bijis. Nu, tad labāk lai Otīlija pagaida.

Kad viņš par savu neveiksmi izstāstīja Otīlijai, tā sa­skaitās uz beidzamo. Nosauca Jāni par tīro zaķapastalu, viņa māti par vecu raganu un vispār sāka pret puisi iztu­rēties bargi. Viņa bija iedomājusies, ka vienīgi sevišķi stingra uzstāšanās var līdzēt tikt reiz pie Jāņa, un pēc tā vien viņa kāroja. Par Jāni viņa domāja celdamās rītos un guldamās vakaros.

Pamazām attiecības pārītim dienu no dienas palika vē­sākas ar visu Otīlijas dedzīgumu. Jānis retāk ieradās uz satikšanos, sāka pat izvairīties un, kad gāja, tad negri­bēdams. Kā tas lai citādi būtu? Tu, cilvēks, gribi mīlīgi parunāties, pavadīt jauki laiku ar savu sirdspuķīti, un no visa tā nenieka neiznāk, ja atskaita dažus starpbrīžus, kad Otīlija bija pa vecam mīļa un pieglaudīga. Tu kā noziedz­nieks daboni tikai drāzienu pēc drāziena. Kas par prieku simtām reižu dzirdēt, ka tu neesi kārtīgs vīrietis, bet tīrais zaķapastala, tīrais lellis, kas pat sievu neprot pār­vest mājās, kas vēl turas mātei pie lindrakiem.

Otīlija, viena palikusi, raudāja, mocījās, gudroja, kā atrast izeju un nogludināt ceļu uz mērķi, kas nebija vis nekāds nieks, bet pati laime. Viņa nezināja, ko darīt, tikai juta, ka pamati zem kājām šķobījās. Velti viņa mudināja

Jāni vēlreiz runāt ar māti vai iet bez tās ziņas un atļaujas pie mācitāja. Velti viņa bārās, strīdējās, lūdzās. Bez mā­tes? Nē, tas neejot, to nevarot darīt. Kas tad par dzīvi bū­šot mājās? Ar māti runāt tagad esot velti, jāpagaidot. Bet uz ko tad Otīlija lai gaidītu? Vecene mirt nemaz netaisī­jās, bija tik žirgta, ka vēl pat gadus 25 ar savu dusmīgo rūkšanu spēja aizbaidīt nāvi. Tad Otīlija sen būs sakal­tusi vecmeita. Ko Jānis ar viņu tādu vairs darīs?

Saticība pārīša starpā vēl vairāk pasliktinājās uz Zie­massvētkiem, kad Jānis izbraukāja ar barokļu vezumu Rīgu. Pie tādas reizes viņš nevarēja neaiznest ciema ku­kuli Māriņai un veselu vakaru nosēdēja pie tās. Pat pro­jām iet Jaunlācim negribējās, nemaz negribējās. Kad Mā­riņa uz viņu klusi nolūkojās mirdzošām, valgām acīm, Jā­nim metās pavisam savādi ap sirdi. Viņš pat nejuta, ka reiz bija saņēmis jaunavas roku abām savējām, un pats nezināja, cik ilgi tā bija turējis, kaut gan Māriņas brālis bija klāt un visu redzēja. Visu ceļu atpakaļ no Rīgas Jānis par Māriņu vien domāja. Mājās atbraucis, viņš tā ilgojās pēc meičas un tik labprāt būtu atkal mērojis garo ceļu uz Rīgu pat bez vezuma, tīri tukšā, bez kādas vajadzības. Otīlija to vairs nemaz nepievilka. Viņš vēl negribēja atzī­ties. Tikai iet satikties ar Otīliju Jaunlācis nemaz vairs ne­kāroja.

Visu vēl pasliktināja Otīlija pati. Ciezdama mīļotā cil­vēka dēļ un greizsirdības mocīta, viņa uzstājās ar jautā­jumiem, vai Jānis esot Rīgā Māriņu apmeklējis. Sis sā­kumā liedzās — neesot pat tās redzējis, bet vēlāk sarunā viņam paspruka — Māriņa teikusi, ka Otīlijas brālis Ro­berts to apmeklējis. Nu bija uguns pakulās. Iekritis ar Māriņas sarunu, Jaunlācis ir nedomāja taisnoties, bet pa­devīgi ļāva Otīlijas vārdu vētrai iet sev pāri. Puisis jutās atvieglots, kad satikšanās beidzās.

Nākošo reizi viss atkārtojās no jauna, un satikšanās kļuva vēl retākas. Tās būtu pavisam izbeigušās, ja Otīlija tam nestrādātu visiem spēkiem pretim. Tā pagāja Ziemas­svētki, pagāja janvāris. Otīlija mocījās un gudroja, kā sasniegt mērķi. Domās viņa paijāja, mīlēja, glāstīja savu Jāni, bet satiekoties ar viņu ķīvējās, strīdējās, bārās.