Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

«Bet tā taču būs (aužu krāpšanai»

«Nekādā ziņā! Jūs tikai noklusēsit, nestāstīsit par sa­vām blakus attiecībām ar muižu. Patiesībā neviens nevar pieprasīt norēķinus par jūsu saimnieciskiem līgumiem ar muižu.»

«Nē, nēl Vai tas iespējams? Kā es varētu tā rīkoties? Tas neiet! Man jāapved ap stūri abu pagastu saimnieki. Pie tam es esmu pagasta vecākais, kam jāaizstāv viņu intereses. Un tas viss aiz pašlabuma. Man jājaujas no­pirkties? Nē, tik bezgodīgs es nevaru būt. Es, pērminde­ris, baznīcas kalps? Nekad! Vai kaut ko tamlīdzīgu var darīt?»

Visa Klintaiņa zemnieciski vienkāršā goda apziņa bija uztraukta. Rentes dzēšana bija kaut kas nedzirdēti jauks, bet būt negodīgam? To Mārtiņš Kiintainis neprata un ne­spēja. Kā vispār tā ko varēja iedomāt. Muižkungs izbrī­nījies nolūkojās pretimsēdētājā, nodomāja kaut ko par zemnieka stūrgalvīgo muļķību un caur zobiem nošņāca:

«Apdomājiet labi! Lieta grozās ap visu atlikušo no­maksu muižai.»

«Tur nav ko domāt. Dievs liek mani ar jūsu muti kār­dināt, bet es būšu stiprs.»

«Vai jūs gribat vairāk? Par to runāt man nav nekas uz­dots, bet varbūt es varētu ko vēl izkaulēt jūsu labā. Jums es labprāt mēģinātu, kaut arī par panākumiem šaubos. To­mēr jāsaka, ka mēs jums tā solām daudz. Tas ir daudz solīts!»

«Jā, tas ir ļoti daudz!»

«Tad piekrītiet priekšlikumam. Citādi būs pašam vēlāk žēl.»

«Nekādā ziņā! Kā jūs vispār varat iedomāties, ka esmu godu zaudējis. Vai es, Mārtiņš Kiintainis, neesmu visu mūžu godīgi dzīvojis? Nevienu neesmu krāpis un arī ta­gad nekrāpšu. Es bīstos Dievu un gribu būt taisnīgs nama turētājs, kā teikts svētos rakstos. Es godam pildīšu savus amatus.»

«Nu tad jūs nekā nedabūsit par savu tiepšanos. Dzir­diet, nekā nedabūsit! Ne plika graša! Arī šodien es ar jums tikai pajokoju. Vai jūs domājat, ka par kādām blēņu iedomām var kaut ko dot, ne nu vēl atlaist prāvu daļu no

Lielklintaiņu izmaksas. Jāsmejas! Jūs, kā liekas, manu joku uzņēmāt par patiesību. Jāsmejas! Ha, ha, hal Tie­šām jāsmejas! Bet nu ar Dievu.»

Ratos sēzdamies, muižkungs vēl norūca;

«Muļķis! Gatavais muļķis!»

Viņš aizbrauca galīgi sašutis. Advokāta izstrādātais projekts sabruka pie pirmā soļa. Viss likāš tik vienkārši. Muļķa zemnieki būtu kā aitas gājuši pakaļ savam barve­dim un būtu priecājušies, ka muiža vispār kaut ko atmet. Un tagad? Tas muļķis pats savu labumu neizprot, nemāk paņemt, ko gadījums liek viņam klēpī. Gatavais ēzelis!

Klintainis pārrunāja ar sievu. Arī tā nevarēja saprast, kā būtu bijis iespējams izdarīt tamlīdzīgu bezgodību. Abi go­dīguma vientiesībā gandrīz sāka ticēt muižkunga pēdējam apgalvojumam, it kā viņš būtu runājis, tikai jokus dzī­dams.

Pa to laiku jaunieši līksmojās. Jaunlācis jutās tik jautrs un apmierināts, ka tikko varēja sevi pārliecināt, ka jāiet uz mājām. Silta, maiga tumsa ietina dusošo dabu, kad jauneklis joņoja uz māju pusi. Steidzoties viņš ar visu sparu iegrūdās dziļākā dubļu pančkā.

Pat šāds piķis nevarēja laupīt Jaunlācim labo omu. Viņš izslaucīja acis, ar piedurkni daudzmaz notīrīja ģīmi, ar zāļu kušķi, ko turpat saplūca uz grāvja malas, noņēma no uzvalka biezākās dubļu pikas, pamatīgāku drānu tīrī­šanu atstādams rītdienai, un devās tālāk, smiedamies par dubļiem tik sausā laikā.

Tad viņam atmiņā nāca atvadīšanās mirkļi Lielklintai­ņos. Viņš bija vaicājis Māriņai, kad viņi atkal redzēšo­ties. Nu gan jau, gan Kā liktenis būšot lēmis! To neva­jagot tā uzreiz zināt dabūt, citādi vēl palikšot pirms laika vecs! Ja ne citādi, tad lai apmeklējot šo atkal Rīgā. Un Māriņa bija šķelmīgi smējusies.

Jā! Patīkama meiča viņa bija. Ar viņu bija omulīgāk pat kā ar Otīliju. Ja viņš nebūtu Otīliju sarunājis, tad gan ņemtu Māriņu, bet tagad jāturas pie sarunātās. Tā arī lāga meiča. Jāl Ļoti mīļa un laba meita. Jauneklis par vari ņēmās sev priekšā nostādīt Otīlijas labās īpašības un savu nākošo laimi ar viņu, bet, jo vairāk pūlējās par Otī­liju, jo Māriņa likās pievilcīgāka. Beidzot jaunekli pār­ņēma pašam neizprotamas žēlas, sametās tik bezgala sēri. Kad Jānis nonāca mājās, viņam gandrīz asaras saplūda acīs. Raudāt viņam, pieaugušam vīrietim?

Saka, ka īlenu kabatā nevarot paslēpt. Tas arvienu iz- duroties cauri un parādot sevi. Tā arī svarīgas ziņas iz­platās vēja ātrumā. Tu pats vēl neesi labi apskatījies, vai tev kabatā divi skābi vai saldi āboli, kad uz pirmām krustcelēm pretimnācējs lev pa gabalu uzsauc, ka tu ne­sot kabatā astoņus ābolus. Un viņš pat zina, vai tie ir pe- piņi, serinki vai dzeltenie rihari.

Nav ko brīnīties, ka Robežnieku Otīlija dabūja zināt par Jaunlāča ciemošanos ar Māriņu, kad pats vainīgais bija vēl Lielklintaiņos. Tiešām, īlenu laikam kabatā grūti pa­slēpt, un pie baznīcas taču atradās tik daudzi, arī Robež-j nieku sievas. Tik daudzi bija redzējuši, kā Jaunlācis trie- cis, kā smējies, cik priecīgs bijis, iedams uz Lielklintai­ņiem. Un gala slēdziens? Jaunlācis precēšot Māriņu. Sest-ļ dien iešot abi pie mācītāja, un svētdien uzsaukšot baznīcā.]

Otīlija aiz greizsirdības vai plīsa. Pirmoreiz tiekoties] viņa sacēla tādu traci, ka Jaunlācis nezināja, ko teikt, kā taisnoties. Gan viņš apgalvoja, ka vajadzējis būt Lielklin-ļ taiņos pat tad, ja no Māriņas tur nebūtu bijis ne vēsts.j Gan apgalvoja, ka mīlot Otīliju un precēšot to. Nekas ne-| līdzēja. Saniknotā meiča trakoja labas pusotras stundas.] Tad viņa nosprieda, ka pietiek pārmācīt nozjedzīgo izre-ļ dzēto, un palika mīļa pret to, izskaidrodama, ka piedodot šoreiz, bet arī noprasīja, vai neesot norunājuši satikties ar Māriņu. Puisis zvērēja pie visiem svētiem, ka ne. Nolikusi satikšanos tuvākā svētdienā pēc pusdienas, Otīlija atlaida Jaunlāci mājās. Tam nebija vairāk laika, jo draudēja mā-ļ tes pārmetumi par kavēšanos diezin kur, par slinkuma lā-] pīšanu un dienas zagšanu darba laikā.

Pienāca svētdiena. Jaunlācis pēc brokastīm grozījās pa mājām, nezinādams, kur likt laiku līdz pusdienai, kad bija jādodas uz satikšanos ar Otīliju. Pagāja stunda, otra. Saule ņēmās cepināt tā, ka pat suns ielīda paēnā un, gu­lēdams vaļējām acīm, tā bija apslincis, ka uzbāzīgām mu­šām pieļāva rāpot pa savu kažoku. īsi sakot, Jaunlāčos valdīja svētdienas miers un klusums.

Pēkšņi miers uz rāviena izbeidzās, jo atskanēja suņa riešana, zirga zviegšana, ļaužu triekšana un jautra ča­lošana.

Jaunlāčos iebrauca garie dēļu rati, uz kuriem sēdēja Lielklintaiņu Kārlis ar Jūliņu un Māriņu. Jaunlācis acu­mirklī aizmirsās un devās ciemiņiem pretim. Tagad viņš saprata Māriņas ķircinošo atbildi pagājušo svētdienu, kad viņš ievaicājās par nākošo satikšanos. Šīsdienas ciema brauciens jau tad bija Lielklintaiņos galīgi izlemts, tikai apmeklējamo gribēja pārsteigt. Un tiešām — Jaunlācis bija pārsteigts, priecīgi pārsteigts.

Smiekli un jautrība bija atnākuši uz Jaunlāčiem tādi, kādi gadiem tur nebija manīti. Jaunie Jaudis trieca, smē­jās, skraidīja, dziedāja, plosījās. Pie ķerstīšanās dārzā ar­vienu tā iznāca, ka Jaunlācis bija blakus Māriņai. Jautri gāja todien Jaunlāčos. Pat vecā saimniece, noskatīdamās jaunajos, pasmaidīja un nopukojās:

«Paskat, kas par trakuļiem! Kur tas redzēts? Tāda plo­sīšanās!» Jaunlāciene bija apmierināta ar viešņām, jo tās bija pratušas viņai noskūpstīt roku. Abas viešņas gāja pa­līgā izslaukt govis. Pati Jaunlāciene viņas mēģināja attu­rēt, aizrādīdama, ka var nosmērēties, bet Māriņai gribējās rīkoties kā iepriekšējā gadā. Jūliņa turēja viņai līdzi. Tā­pat abas palīdzēja nomazgāt pusdienas traukus. Tas viss labi patika Jaunlācienei, jo «tūliņ varēja redzēt, ka ir kār­tīgi sievieši, kaut arī ģērbušies kā rīdzinieces».