Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Viss līgums runāja tikai par zemnieku māju iepircēja pienākumiem pret muižu: noteica pirkšanas summu, mak­sāšanas laiku, atņēma zemniekam uz iepirktās zemes me­dību un zvejas tiesības, atstājot tās «cienīgam grāfa kun­gam» uz visiem laikiem līdz «mūžu mūžiem», aizliedza ierīkot tirdzniecības un rūpniecības pasākumus pirktajās mājās, sevišķi pieminot krogu atvēršanu un sudmalu cel­šanu, uzlika zemniekiem pircējiem visas klaušas, sevišķi ceļu uzturēšanas darbus, pat pa muižas zemi utt., utt. Dažreiz lieta nogāja līdz mūsu dienās vairs neizprota­miem sīkumiem. Vienīgais pants, kas uzlika arī muižai pienākumus, bija § 16., bet tas patiesībā bija cēlies tikai tamdēļ, lai atsvabinātu muižu no rūpēm par iepārdoto zemnieku māju ēkām. Kamēr šīs mājas bija muižas īpa­šums, pēdējā apgādāja to apsaimniekotājus ar kurināmo un rūpējās, lai vajadzīgās ēkas būtu daudzmaz kārtībā. Ar § 16. muiža bija gribējusi galīgi atsvabināties no tam­līdzīgiem pienākumiem, pie kam bija licies pats par sevi saprotams, ka saimnieki drusku malkas un nepieciešamo būvmateriālu arī uz priekšu saņems no vienīgā pieejamā avota — no muižas meža. Tas arī bija domāts tikai līdz galīgai izpirkšanas naudas samaksai. Tālāk par ēkām lai Dievs gādā. Bez tam bija domāts, ka līguma izvedēja dzīvē arvienu būs muiža. Kalniešu pagasti bija vieni no pirmajiem Latvijā, kur pārdeva mājas par dzimtu. Pārdo­šanas līguma izgatavošanas laikā muiža pat saprast ne­spēja, ka kādreiz varētu būt arī citāda, toreiz neparasta kārtība, ka kādreiz nāktu laiki, kad viņa nebūs vairs vie­nīgā noteicēja sava pagasta robežās par saimniekiem, kad pēdējie arī iedrošināsies ņemt kaut kādu, pat vismazāko līdzdalību pirkšanas līguma iztulkošanā.

Tiešām, tā tas bija gājis daudzus gadus ar § 16. pie­mērošanu dzīvei. Sākumā malku gan muiža deva dažam labam, pat daudziem saimniekiem, saprotams, pēc pašas ieskata, pat arī «līdz 2 kubikasīm gadā». Kuriem sāka ga­nībās vai kādā citā nederīgā un nomaļākā zemes stūrītī pieaugt baltie alkšņi vai citi kādi koki, vai pat tikai lie­lāki krūmi, tiem vienam pēc otra muiža neļāva cirst malku savā mežā. Tie varēja malku ņemt no paša gruntēs. Ja kāds nespēja savā daļā sadabūt pietiekoši kurināmā vai negribēja izcirst jaunus kociņus pašaudzējamā birztalā,; tāds varēja muižas mežā dabūt malku pirkt, cik vien vē­lējās. Cena par tik mazvērtīgu mantu, kāda bija toreiz malka, vispār nebija liela, tomēr taisnībai par godu jā­saka, ka Kalniešos tā nekādi nevarēja skaitīties par aug­stu pat tanīs laikos, jo grāfs gribēja atturēties no netais- nībām pret zemniekiem un nekādi viņus neplēst. Viņš tikai bija sava laikmeta bērns un, pārdodams par dzimtu zem­niekiem mājas, arvienu bij sapratis, ka viņš dos malku «līdz 2 kubikasīm gadā» tikai vajadzības gadījumos, un pašreiz jau sen acīmredzot (katrā ziņā muižas acīm) ne­vienam abu Kalniešu pagastu saimniekam vairs brīvas muižas malkas nevajadzēja. Tamdēļ jau vairāk kā desmit pēdējos gados brīvmalka nemaz netika izsniegta uz māju pirkšanas līguma § 16. pamata.

Ar būvmateriāliem lieta likās vēl vienkāršāka. Pirms māju iepirkšanas par dzimtu muiža katrreiz izlēma, vai projektējamā celtne derīga vai ne. No attiecīgā muižas slēdziena nāca aizliegums vai atļauja cirst vajadzīgos ko­kus. Sādu vajadzības izlemšanas tiesību muiža domāja paturēt arī uz priekšu un visus patecējušos gadus arī bija turējusi savās rokās piešķiršanas tiesības. Sekas bija tās, ka vienai otrai jaunceļamai ēkai muiža tiešām deva par brīvu kokus vai arī tikai daļu koku, pēdējā gadījumā iz­lemdama, ka ēku varētu celt mazāku, nekā to saimnieks bija iekārojis. Tomēr kokus deva tikai, kad vecā ēka bija galīgi nelietojama un vai nu draudēja sagāzties, vai arī bija tiešām iebrukuši. Bija arī pa retam izņēmumam, kad mežkungs nāca kādam saimniekam žēlīgāk pretim šāda vai tāda iemesla dēļ. Grāfs pats maz iedziļinājās sīkumos, kaut gan gribēja būt arvienu taisns — pēc paša ieskatiem.

Grāfa taisnības apziņa bija par iemeslu, ka ugunsgrēka gadījumos kokus nodegušo ēku atjaunošanai muiža ar­vienu deva saimniekiem par brīvu. Tāda bija grāfa cietā griba, un muižas gariem, lieliem un maziem, to nācās stingri ievērot.

Citādi būvkokus saimnieki varēja pirkt no muižas, cik vēlējās, un pie tam par mērenu cenu. Tā tika pildīts māju pirkšanas § 16. Pie tādas kārtības visi bija pieraduši, un jau no laika gala visi atzina to par pareizu. Māju izpirk­šanas līgumos vispār zināma nenoteiktība un neskaidrība, kā arī § 16. saturs izskaidrojami ar to, ka Kalniešu saim­nieki mājas dabūja iepirkt agrāk par citiem, kad tamlīdzīgi līgumi vēl nebija tik parasti. Vēlāk viņi jau bija pamatī­gāk izstrādāti un daudz gludāki, kaut gan vienā otrā pa­gastā, apstākļiem grozoties un dzīvei progresējot, daža iaba vieta, kas līguma slēgšanas brīdī likās nepieciešama un skaidra kā diena, ar laiku palika vai nu nenozīmīga, vai tīri nejēdzīga un pat dažreiz nāca par ļaunu stiprākai pusei, t. i., muižai. Sevišķi tas sakāms par visādiem va­lūtas paskaidrojumiem par krievu papīra un sudraba rubli, kas sacēla savā laikā pāris lielas prāvas Zemgalē starp pagastiem un muižām.

Arī Kalniešu § 16. bija skaidri tulkojams tā, ka līgumā minētā malka un baļķi saimniekiem jāsaņem no muižas visā pilnīgumā. Turpretim Kalniešu māju iepirkšanas die­nās visi uzskatīja par pareizu līguma pildīšanu muižas rīkošanos malkas un baļķu izsniegšanas jautājumos. Pat Lielklintainis savā jaunībā nebūtu nācis uz tādām do­mām, līdz kādām viņš bija nokļuvis pašreiz. Apstākļi pē­dējos pāris desmit gados bija stipri grozījušies. Attīstījās jauni uzskati. Izveidojās jauna dzīve. Dzima latviešu zem­turu kārta, kas sāka gūt izglītību, kaut arī sākumā pa lie­lākai daļai stipri ierobežotu. Jaunā kārta lika nopietnus pamatus latviešu tautas pašapziņai un radīja tautības sa­jūtu.

Laikam kāda jaunas dzīves plūsma bija ierosinājusi Lielklintaiņa smadzenēs svarīgo domu. Ilgi viņš šaubījās, daudz un bieži gudroja, bet slēdziens aizvien palika viens un tas pats: muižai jādod katram saimniekam gadā 2 ku- bikasis malkas un visi vajadzīgie koki ēku celšanai un la­bošanai. Arī advokāts Rīgā bija apstiprinājis Klintaiņa slēdzienus par pareiziem un devis padomu, lai katrs Kal­niešu saimnieks prasot savu daļu saskaņā ar § 16.

Ja muiža nedotu kokus un malku, lai nododot lielu vi­ņam, advokātam. Viņš pietiesāšot. Renti lai maksājot kār­tīgi, jo nemaksāšana varbūt varot tikt iztulkota par līguma laušanu no zemnieku puses. Tikai pirms prāvoša­nās jāprasot ar labu no muižas līguma pildīšana, pie tam jāprasot arī malka par iepriekšējiem gadiem — ja ne graudā, tad naudā. Sie advokāta slēdzieni nāca zināmi visiem Kalniešu saimniekiem. Visur gudroja, sprieda, pār­lasīja desmitām, reižu izpirkšanas līgumus. Pat pārspīlēja lietu, jo sāka izplatīties baumas, ka Kalniešu grāfs par līguma nepildīšanu kritīšot diezin kādos bargu bargos so-! dos. Lielklintainim to bija teicis varens Rīgas «apikāts». Dažs pat no Klintaiņa mutes bija dzirdējis, ka «apikāts» teicis: «Bez Sibīrijas jūsu grāfs cauri netiks. Nododiet tikai man prāvu izvest līdz pašam ķeizaram.»

Sākumā lieta visiem rādījās ļoti vienkārša, bet pama­zām lielās dūšas sāka plakt. Jautājums grozījās ap to, ka vajadzēja iet pie grāfa un prasīt līguma pildīšanu. Bet kurš to lai dara? Katrs saprata, ka grāfs pieprasītāju tu­rēs uz visiem laikiem par lielāko ienaidnieku. Un iedzīvo­ties tādā ienaidniekā kā grāfs nebija nekāds joks. Kas to lai sazin, kā galu galā ar § 16. stāv tās lietas? Var vēl būt, ka tur tomēr nekas neiznāk, bet pie grāfa pieprasītājs būs samaitājies uz laiku laikiem. Jā, tā nebija joka lieta!