Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Šķiroties Otīlija atkal pārvērtās un stingri noteica;

«Tu man pielūko līdz svētdienai tikt galā ar māti, lai mēs abi svētdien ganos kļūtu pie skaidrības par visu. Ci­tādi nemaz acīs nerādies. Es ar tevi pat nerunāšu, ja tu atkal būsi gļēvs kā memmes dēliņš. Vai dzirdi? Varu da­būt labu labo. Man būtu brūtgānu vai desmit uz katra pirksta, ja es tikai pasvilptu.»

Otīlijai bija taisnība. Viņa bija izglītota un smalka, par smalku vienkāršam lauku puisim. Tā prātoja Jaunlācis, steigdamies uz māju pusi, lai atgūtu kaut ko no zaudētā darba laika. Tikai nezin kāpēc māte Otīliju tā neieredz un pastāvīgi par pūci vien dēvē. Tagad viņš galīgi izrunā­sies ar māti. Līdz parītdienai — svētdienai — jātiek galā. Citādi Otīlija dusmosies. Tomēr vientiesīgajam puisim ne­patika noteiktā, par daudz noteiktā meičas uzstāšanās un pašuzslava. Viņš pats to neatzinās, bet juta kaut ko, kas ne tuvu tā negāja pie sirds kā smalkās pilsētnieces mīlinā­šanās. «Kā kaķītis!» puisis nodomāja. «Kas tā par pūci? Ak, būtu gan man sievele!» Un tirpas pārskrēja puisim pār veselīgajiem locekjiem. Tikai atkal jauko domu sāka bojāt atmiņas par Otīlijas cieto balsi un dusmīgo skatu, kad viņa deva pavēles par kāzu nolikšanu un izrunāša­nos ar māti. Puisim gribējās taisnot līgaviņu, tamdēļ grieza domas uz Otīlijas labām īpašībām:

«Kad apprecēsies, tad vairs nebūs par ko dusmoties. Un slinka viņa nav, kā māte pastāvīgi spri,ež. Lūk, Otīlija pati grib iet ganos un vēl svētdien, kad varētu atpūsties.»

Tā prātodams, puisis pusskriešus izdrāzās mežmalā un pārsteigts apstājās. Kā arī ne? Tur sēdēja jauna meiča, pavisam sveša, bet skaista. Tavu glītumu! Un ģērbusies ļoti lepni, kaut pati nemaz nebija lepna, jo lūkojās uz at­nācēju platām acīm un pat srnajdīja. Jā, jā.

Pēc atvadīšanās no Lielklintaiņa Jukuma meita ātri no­soļoja dažas verstes līdz mežmalai, kur varēja pārskatīt Lāču ciema mājas. Meiča mežmalā apstājās aplūkot vie­tas, kuras viņai bija tik pazīstamas. Mežs te beidzās. Tā­lāk nebija vairs ne krietnas birztalas. Lūk! Sie pirmie, tuvākie bija Jaunlāči, kādreizējās tēva mājas. Tikai tagad tās bija daudz glītākas, vairāk uzkoptas.

Tur tālāk stāvēja Silalāči. Aiz tiem, jau labas verstes attālumā, uzkalniņā staltie Veclāči. Aiz šiem, koku pu­durī paslēpušies, nebija redzami Mazlāči. Tālumā tikko saredzami Liellāči, un aiz pēdējiem jau verstes 3 no tās vietas, kur meiča pašlaik stāvēja, bija Laukalāči kā pēdē­jie saredzami. Māriņa zināja, ka labu versti tālāk aiz uz­kalniņa bija paslēpušies Gala-, Lejas- un Kalnalāči, visi saspiedušies cieši kopā. Pie kuriem apmesties par nakti? Kuri laipnāk uzņems pilsētnieci, agrākā kaimiņa meitu? Izņemot Jaunlāčus, visi citi bija Māriņai pazīstami. Pie kuriem griezties? Tikai Jaunlāčos nēl Bet taisni tie bija visaicinošākie. Vēl līdz vakaram tālu. Atsēdīsies mežmalā, palūkosies uz bijušo tēva sētu un tad ies pie kaimiņiem lūgt naktsmāju. Te padzirdējās basu kāju steidzīgi soļi, un nākošā acumirklī skriešus piesteidzās pavisam svešs jauns puisis. Atnācējs bija par necerēto satikšanos vairāk pārsteigts kā sēdētāja. Viņš apstājās kā miets un platām acīm, atplestu muti nolūkojās jaunavā. Tad, daudzmaz at­guvies, viņš svarīgi noteica:

«Labdien!» — «Labdien!» Māriņa saņēma un smaidī­dama uzlūkoja apjukušo puisi. Sis, kā ko svarīgu izdarī­jis ar labdienas padošanu, sāka slaucīt sviedrus no pieres krekla piedurknē, jo svārku viņam nemaz nebija mugurā. Slaucīšana nemaz negribēja beigties, jo sviedri lija ne vien no ātrās iešanas, bet arī no grūtajām pūlēm, kādas puisim bija jāiztur, labdienu dodot. Viena sēdēja un smai­dīja, otrs slaucīja sviedrus un no steigšanās ātri elpoja caur pusvirus muti. Katrs skatījās uz otru un nerunāja ne vārda. Beidzot Jaunlācis izsaucās:

«Tu man pavisam sveša.»

«Tu man tāpat.» Un viņa smējās.

Jaunlācis beidzot bija ticis galā ar sviedru slaucīšanu un turpināja laimīgi uzsākto sarunu:

«Es te visus, visus pazīstu. Tikai tevi nē.»

«Es arī visus te pazīstu, tikai tevi nē!»

Viņi abi sāka smieties. Tas bija par daudz jocīgi!

«Bet es tepat dzīvoju. Lūk, še Jaunlāčos. Tās manas mājas.»

«Arī es tepat Jaunlāčos kādreiz dzīvoju. Tās arī reiz bija manas mājas, mana tēva mājas. Tu laikam esi jau­nais saimnieks mana tēva mā jās.»

«Jā! Tā gan. Tad tu esi Jukuma Klintaiņa meita.»

«Atminēji gan!»

«Bet kurp tad iedama? Tu dzīvojot Rīgā.»

Pēc tik labi izdevušās priekšā stādīšanās un tik labi ievadītas iepazīšanās Māriņa neturēja par vajadzīgu slap­stīties un izstāstīja savu gaitu mērķi. Uzklausījies puisis vienkārši iesaucās:

«Tad tu vari nākt pie mums.»

«Vai tu man dosi naktsmāju?»

«Kamdēļ nē? Nāc tikai līdzi. Telpu pietiks. Tagad laba gulēšana sabāztajā sienā, bet vai nebūsi par lepnu gulēt sienā?»

«Ak nē! Ko niekojies!»

Un abi devās uz Jaunlāčiem.

Vecā saimniece, izvadījusi pēc diendusas ļaudis pie darba un atradusi, ka dēla nav mājās, aiz dusmām vai plīsa. Šito slinkošanu! Sito palaidnību! Kad tēvs to zi­nātu, droši vien apgrieztos kapā uz otriem sāniem. Kur Jānis varēja palikt? Droši vien būs aizskrējis pie tās tur. Nu jā! Puisis pavisam prātu zaudējis. Ieēdinājusi tā pil­sētas mamzelc viņas dēlu. Tik labs un strādīgs bija ag­rāk. Bet tagad? Paskaties vien! Pašā vasarāja pļaušanas laikā un tik izdevīgā, saulainā un siltā dienā … Nu! Viņa rādīs puikam, kad tas pārnāks! Tā var no mājām izputēt. Dievs, esi žēlīgs! Izputēs arī, nudien izputēs, ja tā darīs! Un vecā saimniece pukodamās rīkojās darbos, bet nekas to dienu negāja no rokas. Ejot uz pagrabu, viņa nomina sunim asti un gandrīz paklupa. Pagrabā no rokām izslī­dēja maza bļodiņa un saplīsa. Trauciņš bija gan iesprā- dzis, bet tomēr vēl turējās. Un tāda mīļa un parasta bļo­diņa, ļoti, ļoti parocīga! Zēl gan! Bet ar to vēl likstas Jaunlāēos todien nebeidzās. Pieliekamā kambarī apgāzās skābputras spainītis, un tā saturs izlija. Nebija jau gan vairs iekšā daudz skābputras, bet tomēr žēl. Pašu labums gāja bojā. Nebija viņi tādi bagātnieki, ka varētu ar visu svaidīties. Visi notikumi skaidri rādīja, ka lietas negāja vairs uz labo pusi. Bet kas tad tas? Nudien, šodien bija traka diena, un puišelis arī zaudējis prātu, galīgi zaudē­jis. Lūk, viņš nāk mājās un ved Otīliju līdzi. Nu viņa rā­dīs abiem, kas ir slapstīties pa krūmiem divatā un slaistī­ties bez darba. Vai tad klājās tā kārties puisim kaklā? Aizvilināja zeņķi pa diendusu uz mežu, izņēmās tur pus dienas, un tad vēl nav kauna rādīties abiem kopā ļaužu acīs. Tpu, kauns! Viņas jaunības dienās …

Bet kas tad tas! Tā nemaz nav Robežnieku Otīlija. Jā nudien! Tas puika ir traks, pavisam traks! Diezin kur at­kal šo saķēris? Pavisam svešs meitietis. Ak tu dulburis, dulburis! Un pilsētniece gan, atkal pilsētniece! Vī Dieviņ! Šī būs smalkāka vēl kā Otīlija. Paskaties vien, kā ģērbu­sies. Tīri kā muižas preilenes.

«Nu tu, māsiņ, man ar asti putekļus necel! Mēs tādas raibas žagatas labi pazīstam.»

Tiešām, saņemšana nebija siltā. Māriņa bija pārsteigta no dusmu pilniem skatiem, ar kuriem kavaliera māte ap­sveica. Tomēr vecā saimniece valdījās, jo vajadzēja daudz­maz ievērot namamātes pienākumus un viesmīlības liku­mus. Vēl vairāk viņas sirdi mīkstināja tas, ka lepni ģērbtā