Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Arī Kārlītim, kad tēvs bija aizbraucis, sametās grūti ap j sirdi. Vakarā, kad neviens neredzēja, viņš pat noraudāja, pāris asaru, jo tik atstāts nekad vēl nebija juties. Zēl bijaļ arī māju. Kas viss tur tagad nepalika bez viņa! Cik tur bija jauku vietiņu, jauku stūrīšu līdz ar jaunaudzināmo j šuneli Tipsi un kumeļu, kurš jau pa gabalu bubināja,, līdzko viņu pamanīja. Bet neko darīt! Jāmācās vien bija!] Un Kārlītis mācījās arī. Galva viņam bija viegla un gribai laba. Arī pienākuma apziņa spēlēja lielu lomu, jo tēvs bijaļ cieši noteicis, kāds svars un kāda nozīme pieliekama pil-ļ sētas skolai, kā arī aizrādījis, cik daudz šāda skološana' maksā. Tās nebija joku lietas, Kārlītis to Saprata. Viņš] līdz šim bija pieradis nešaubīgi ticēt visam, ko teica tēvs,!] un darīt visu, ko tas gribēja un lika. Zemnieku dzīvē tēvu] griba bērniem bija svēta lieta. Kārlītis mācījās, ka mati] vien kūpēja, un ar skolu viņam gāja labi uz priekšu. Nei gluži tāpat tās lietas sastāvēja ar pilsētas dzīvi vispā-j rīgi. Kārlītis ar saviem 15 gadiem bija vecāks un daudz-] lielāks par savas skolas citiem audzēkņiem. Pēdējie sastā-ļ vēja, ar nedaudz izņēmumiem, no mazpilsētas un lauku vāciešu vai puskoka lēcēju dēliem, kuri uz Kārlīti noska-j tījās kā uz prastu bauri. Viņi aizskāra šo bauri un izzo-; boja, kur un kā vien varēdami. Te citiem dūrās acīs Kār­līša par daudz smagie un rupji šūtie puszābaki, kuri kā īsti stiprs lauku kurpnieka darbs līdz tam Kārlītim bija -i likušies pārāk vareni. Te atkal zemnieku zēns neprata] kaut ko tik smalki izdarīt, kā būtu nācies, un baura no­saukums aizsniedza lieku reizi viņa ausis. Pat pelēkās, 1 mīkstās vadmalas uzvalks, kuru māmuļa bija tik rūpīgi, mīļam dēliņam noaudusi, lietojot tikai labāko, mīkstāko] un uz pamatīgāko pašas rokām izstrādāto vilnu, — pat]

šis uzvalks izpelnījās no zobgalīgiem zeņķiem nicinošas piezimes. Nokļuva arī dažu labu reizi līdz dūru lietošanai, kaut gan no tā izzobotāji vispārīgi sargājās, jo viens, pat divi varēja palikt apakšā cīņā pret bauri. Tikai ar kāda gandrīz pieauguša puikas palīdzību vai arī veselā barā skolas biedri iedrošinājās uzsākt spēkošanos ar Klintaiņu Kārlīti. Pēc spēku mērošanām zilumi bija drīz vienā, drīz otrā pusē, bet visbiežāk abās pusēs. Ne reizi vien Kārlī­tim nācās dūrēs noslaucīt asaras paslepšus, ka pretinieki to neredz, vai arī savaldīt raudas, lai pēdējie to neredzētu un velti nelīksmotos.

Tomēr šādas spēku mērošanas drīzi beidzās, jo Kārlītis pat pretinieku acīs augsti kāpa ar kādu varoņdarbu.

Lai pārmācītu bauri, smalkie skolas biedri sarunāja kādu labi gari izstiepušos apriņķa skolas audzēkni. Sis tuvākā svētdienā uzņēmās sarīkot izrādi, ieperot Klintaiņu Kārlīti. Pēdējais tika draudzīgi izvilināts pilsētiņas no­malē, kur to nelielā birztalā sagaidīja apriņķa skolas mil­zis un nekavējot stājās pie programmas izpildīšanas. Tikai iznāca kas negaidīts. Pārsteigtais Kārlītis laida darbā visu savu zemnieciskās muskulatūras sparu, saķēra uzbrucēju abām rokām un tā saspieda, ka izstīdzējušam jauneklim gandrīz elpa aizrāvās ciet, un viņš jutās laimīgs, kad Kārlītis palaida vaļā, citādi uzbrucējam ne pirkstiņa ne­aizskardams.

Sis notikums, no vienas puses, iedvesa skolas biedriem cienību pret Klintaiņu Kārlīti, bet, no otras puses, atņēma katram patiku iekļūt stiprā baura nagos. Uzbrukumi no šī laika mitējās.

Tie visi tomēr bija sīkumi. Galvenais bija, ka Kārlītis otrā pavasarī nolika eksāmenu un iekļuva apriņķa skolas apakšklasē. Prieki bija lieli, sevišķi vēl tamdēļ, ka stāvēja priekšā vasaras pavadīšana pie vecākiem uz laukiem. Ta­gad viņam uzsmaidīja visas iemīļotās nodarbošanās tēva mājās. Pat bišu spietošanu tagad Kārlītis ar prieku novē­ros, kaut gan agrāk to bija uzņēmies, tikai tēva gribas spiests. Cik jauki būs arī sienu grābt kopā ar citiem! Cik jauki būs mīdīt sienu šķūņos, kur bija tāds karstums, ka sviedri paši lītin lija pa malu malām! Un kumeļš? Un viss cits? Vai Dieviņ! Tas viss bija par daudz jauki. Arī tēvs un māte likās tik mīļi kā nekad. Visu to pārdomāja un pārdzīvoja Kārlītis, braukdams uz mājām pēc ietikša­nas apriņķa skolā.

Prieku pilnie laikmeti paiet ātri. Ari Klintaiņu Kārlītim viņa pirmās suņu dienas paskrēja garām tīri nemanot. Viņš nedabūja ne labi paskatīties, kad atkal bija jābrauc uz skolu. Tēvs, lepns uz savu jauno atvasi un tās panā­kumiem, aizveda Kārlīti rudenī uz pilsētu.

Atpakaļ braucot, Lielklintainis netālu no sava pagasta robežām panāca jaunu, brašu meitu — ceļa gājēju, kas ar nelielu nastiņu rokā mundri soļoja uz priekšu. Pēc torei­zējā lauku paraduma abi sasveicinājās, pateikdami viens otram labudienu. Lielklintainis gribēja laist tālāk, bet gā­jējas ģīmja pantos viņam rādījās kaut kas pazīstams. Viņš paskatījās ciešāk gājējai virsū. Nē, sveša gan! Tomēr pa­zīstama. Lai izšķirtu šo svarīgo jautājumu, Lielklintainis pievilka grožus, lai zirgs ietu lēnāk, un ieprasījās:

«Tā kā sveša, tā kā pazīstama? Nevar nemaz saprast.»

«Kas nu par svešu, Lielklintaiņu krusttēv! Tikai neat­ceraties manis.»

«Neatceros gan, kaut tava balss liekas tā kā dzirdēta.»

«Nu jā! Ir pulka gadu, kā es aizgāju uz Rīgu tēvam līdz. Es biju tīri mazs skuķēns toreiz. Tamdēļ manis ar nemaz nepazīstat. Es jau Klintaiņu Jukuma meita.»

«Ak tā, tā. Nu-jā, ka tā. Kurp tad iedama, Māriņ? Vai nevaru pavest kādu gabalu? Nāc sēsties ratos! Brauksim kopā. Vai tāls ceļš vēl priekšā?»

«Paldies par piedāvājumu. Labprāt pabraukšos. Kājas, no stacijas nākot, drusku nokusušas.»

«Bet kurp tad dosies? Pie tēva, vai?»

«Arī tēvu gribu apmeklēt, bet pa ceļam vispirms iegrie­zīšos Lāčos. Apstāšos pie kāda no bijušiem kaimiņiem un apskatīšos iztālēm Jaunlāčus. Tur man pagāja agrā bēr­nība. Tur daudz atmiņu, daudz mīļu vietiņu. Apstaigāšu bijušās tēva mājas, apmeklēšu pēc tam tēvu nabagu namā un tad došos atpakaļ uz Rīgu darbā. Nav arī daudz vaļas. Jāpelnī dienišķa maizīte.»

«Kur tad citi tavējie? Ko dara māte?»

«Māte nomira. Paglabājām Rīgas kapos. Tamdēļ ari sirds tāda sērīga. Gribas redzēt dzimteni.»

«Un brāļi? Ko tie dara? Būs jau lieli puiši?»

«Kā tad! Lieli gan. Jūs viņus nepazītu gluži tāpat, kā mani nepazināt. Viņi abi vietās. Jaunākais, Pēteris, raujas veikalā kā pārdevējs. Vecākais, Jānis, traktierī par piepa- līgu. Iet tā puslīdz.»

«Kādi tad šie abi divi iznākuši? Vai tādi paši labiņi kā tu?»

«Kā jūs zināt, vai es labiņa vai pavisam slikta?»

«To tūlīt, meit, var redzēt. Tu tāda piemīlīga, laipna, sirsnīga. Gluži tāda bija tava māmuliņa jaunības dienās. Es viņu labi pazinu. Bijām viena pagasta bērni.»

«Manai māmu|ai bija smags mūža vakars. Mēs, trīs ne­pieauguši bērni, uz rokām un tēvs, un tēvs, mājas…»

«Jā, tēvs sākot nebija slikts cilvēks, bet vēlāk nodevās dzeršanai un tagad nogājis līdz nabagu mājai. Rente viņu tur noveda un bēdas par parādiem.»

«Mēs ar jaunāko brāli Pēteri pārspriežam dažu labu reizi un, līdzko daudzmaz tiksim pie algas, ņemsim tēvu no nabagu mājas pie sevis. Vēl mēs nevaram. Es tikko sāku pelnīt. Un brālis vēl maz pelnī, bet pēc kāda gada tā lieta ies.»

«Tas gan labi no jums, bērni. Bet ko tavs otrs brālis saka?» w

«Jānis? Tas! Nu tas … nesaka … nekā.»