Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Lielklintainis sajuta, ka kāds viņam tiek piespiests cieši klāt. Viņš paskatījās un sarāva uzacis. Tāpat kā viņš no Jaužu bara izbīdīts, viņam blakus stāvēja nāvīgais ienaid­nieks — kaimiņš Mazklintainis, kurš bija tikko kā izdo­mājis ienaidniekam līdzīgu domu gaitu, un tagad sarāvās no ciešākas pieduršanās pie Lielklintaiņa sāniem. Drīz abi apmierinājās. Te viņi varēja stāvēt blakus. Tas neko ne­kaitēja ne viena, ne otra godam. Katram būtu patīkamāk stāvēt atstatāk no otra, bet ko darīt, ja jau nu reiz tas tā bija iznācis. Tamdēļ nevarēja atstāt poziciju cīņas laukā.

Apriņķa priekšnieks pārlūkoja kara lauku, palūkojās uz jaunajiem kaimiņiem un nosprieda, ka nav vērts piņķēties ar lielāku skaitu arestantu no zemnieku vidus. Pietika ar tiem diviem muļķiem. Tos vaļā laist nevarēja, jo vajadzēja iebaidīt šo aitu baru. Mierīgāk pašam būtu arī tos divus palaist, lai skrien. Varbūt tikai drusku iedukņāt? Tomēr varēja sākties pārmetumi viņam par mīkstčaulību. Nu, ne­kas! Lai tie divi patup kādu laiku krātiņā.

Kamēr viens palīgs veda uz aizmuguri abus sagūstītos pretiniekus, otrs ar zaldātu pabalstu tīrīja ceļu uz baznī­cas durvīm. Ar šauteņu resgaļiem drīz pūlim cauri atbrī­voja šauru celiņu, kam gar abām pusēm nostājās ar iero­čiem rokās zaldāti un policisti. Ieeja baznīcā- bija atbrī­vota. Prāvests veda nākošo mācītāju dievnamā iekšā. Jau­nais dvēseļu gans bija bāls un gāja galvu nokāris. Maz prieka viņam solīja šīsdienas uzvara. Kādas gan varēja būt sirsnības saites starp draudzi un viņas ganu pašrei­zējos apstākļos, kur gans ieradās krievu zaldātu apsar­dzībā, to krievu, kuri piederēja svešai ticībai. Vai tie nu nemaz nesaprata, kas te notika, vai arī juta līdz zemnie­kiem? Drūmas domas uzmācās jaunajam mācītājam, un viņš pie sevis nosolījās, ka būs labs gans šai draudzei, ka piedos viņai ienaidu pret sevi, ka izmācīsies ganāmo dvēse|u valodu.

Sākās jaunā mācītāja ievešanas dievkalpojums. Bez ap­riņķa priekšnieka un pāris citiem varasvīriem neviena paša cilvēka dievnamā nebija. Gan 110 baznīcas durvīm vienreiz, otrreiz uzaicināja nākt iekšā, bet neviens nepa­klausīja. Baznīca bija un palika tukša. Tomēr ceremonija noritēja parastajā kārtībā, Kalniešu draudze dabūja jaunu mācītāju, un lieta bija padarīta. Starp zaldātu un policistu rindām jaunievestais atkal atstāja dievnamu un kopā ar svešajiem mācītājiem devās uz mācītāja muižu, kuras dēj bija ļāvies vest sevi šinīs nepatikšanās. Mācītāja muižā par godu jaunajam cienīgtēvam grāfs bija iicis sarīkot lie­lisku mielastu, pie kura ņēma dalību ir pats, ir apriņķa priekšnieks, ir pāris citi augstākie varasvīri no tiem, ku­riem šodien bija iznācis rīkoties, lai jaunais cienīgtēvs tiktu savā krēslā un maizē.

Kad baznīcu aizslēdza, ļaužu drūzma izklīda. Nemiers valdīja visās sētās, bet sevišķi bēdīgi izskatījās pie abu arestēto tuviniekiem. Robežnieku saimniece un meita skaļi raudāja, rokas lauzīdamas. Gan arestētā dēls mierināja māti un māsu, bet arī pats viņš jutās nospiests, sagrauzts un saprata, ka ir par ko raudāt.

Raudāja arī Grāpiņiene ar bērniem Lielklintaiņos. Brī­žam viņa šņukstēja klusiņām, brīžam saķēra mazāko mei­tenīti, spieda sev pie krūtīm un skaļi ievaimanājās:

«Ko tu mani atstāji vienu pašu ar maziem bērniem? Ko es iesākšu? Kur likšu galvu? Vai manu nebaltu dieniņu! Vai!»

Velti mājinieki pūlējās mierināt apbēdinato sievu. Ari viņi neviens nezināja, kas īsti ar arestētiem notiks. Citi sprieda, ka tos kā dumpiniekus kara tiesa likšot nošaut. Citi bija tais domās, ka to kauliņi atdusēsies Sibīrijā, ka tie dzimtenes nekad vairs neredzēs. Vēl citi sprieda, ka apcietinātiem nāksies visu mūžu nosēdēt cietumā. Visi runātāji cits par citu labāk saprata lietu, bet skaidrības nebija nekādas. Un divas sievas, divas ģimenes raudāja.

Pēc laika gan atnāca ziņa, ka abiem arestētiem kā dum­pja un nemiera barvežiem piespriests cietums pa vienam gadam. Sods bija iznācis samērā mīksts, jo apriņķa priekš­nieks nebija uzdevis lielus grēkus barvežiem, kuri patie­sībā nebija nekādi barveži, jo tādu pavisam trūka šai mā­cītāja dumpī. Visu draudzi bija aizrāvusi elementāra tais­nības sajūta. Visi bija rīkojušies kā viens, bez iepriekšēja apdomāta plāna, bez nojausmas, kas tur iznāks.

Otrā vasarā abi arestētie pārradās mājās. Saimnieka prombūtne veselu gadu varēja maksāt tanīs laikos viņam māju zaudēšanu. Sevišķi, kur grāfs uz Robežnieku neva­rēja turēt labu prātu, jo droši vien iedomājās viņu par īstu dumpja barvedi. Par laimi, Robežnieks piederēja pie pagasta stiprākiem un turīgākiem saimniekiem. Čakls un nepiekusis darbā, saprātīgs un apķērīgs gaitās un aprē­ķinos — viņš neko nebija palicis muižai parādā. Ne velti viņu vairākkārt no vietas ievēlēja par pagasta tiesas priekšsēdētāju.

Arī Robežnieka dēls bija atsities tēvā. Viņš bija tikai gadus 17 vecs, bet jau pieradis pie darba un iemācījies rīkoties pa māju tiesas dienās bez tēva, kad pēdējais atra­dās darīšanās pagasta namā. šis jauneklis tad rāvās pa mājām, kamēr tēvs nosēdēja soda laiku cietumā. Māju stāvoklis gan pa liktenīgo gadu sabojājās, jo tik jauns saimniekotājs kā Robežnieka dēls nevarēja tā izrīkoties kā viņa daudz ko pieredzējušais tēvs. Tomēr mājas bija vēl noturamas. Un Robežnieks viņas arī noturēja. Vienīgais zaudējums bija tas, ka pagasta tiesas priekšsēdētāja gods tam uz visiem laikiem bija zudis, jo tādu, kurš sēdējis cie­tumā, nevarēja vēlēt pagasta amatos. Tāds nekad nebūtu dabūjis apstiprinājumu, kas bija nepieciešams pirms iestā­šanās ievēlētā amatā.

Lielklintaiņu Grāpiņa stāvoklis pēc atgriešanās no cie­tuma arī bija puslīdz apmierinošs. Kaut gan viņš neva­rēja vienā reizē sēdēt cietumā un pildīt kalpa gaitas, to­mēr Lielklintainis bija atstājis viņa ģimenei ir iesētos al­gas linus, ir kartupeļus, deva rudenī lopbarību un algas labību, par ko Grāpiņiene, strādādama kā kalpa sieva, gan nevarēja pilnam atlīdzēt. Bet vai Lielklintainis ies no cita nelaimes sev ko izkaulēt? Gan muiža varēja būt pikta uz saimnieku, kurš tā apgādāja paša lielkunga pretinieka sievu un bērnus. Tas iešāvās prātā arī Lielklintainim, bet viņš atzina, ka nevar citādi rīkoties, jo sirds dibenos sa­prata, ka pats bija ne mazāks, varbūt pat vēl lielāks dum­pinieks ka nelaimīgais Grāpiņš. Arī otrā pavasarī Liel­klintainis iesēja Grāpiņa linu tiesu un iedēstīja viņam sieka vietu kartupeļu. Kad cietumnieks pārradās mājās, viņš dubultiem spēkiem pūlējās atdarīt saimniekam visu labu, un tā bija abiem līdzēts. Pārpilnam attaisnojās Liel­klintaiņa domas: «Izputēt jau neizputēšu, ja iesēšu na­baga Grāpiņam linu gabaliņu un došu kartupeļu zemi.»

Bet kas tad notikās ar to, kurš šai mācītāju cīņā bija īstais vainīgais bez vainas? Kur palika jaunais teologs Sausnējs? Cīņā viņš neņēma aktīvas dalības. Patiesību sakot, viņam būtu grūti nācies kaut ko darīt, kas varētu dot izredzes uz panākumiem. Viņš izturējās mierīgi, pat bija ļoti uztraukts un pārbijies, jo ne bez iemesla pare­dzēja, ka lai nu kā, bet konsistorija arī viņu turēs par vai- nlgu pie trača un nedos mācītāja vietas, uz ko viņam kā latvietim jau tā kā tā bija joti maz izredžu.

Kad jaunais mācītājs bija ievests Kalniešos, Sausnējs palika bez vietas un kādu laiku apmetās pie tēva. Viņš mierināja uztrauktos draudzes locekļus, deva padomu at­teikties no jaunievestā cienīgtēva neievērošanas. Viņš mīk­stināja, kur un cik vien varēja, asumu starp draudzi un jauno ganu. Tomēr uz visādām garīgām ceremonijām, kā līķu izvadīšanu un bērnu kristībām, arvienu vēl visi aici­na ja viņu, griezās tikai pie viņa. Vietā un nevietā jaunais teologs pūlējās aizrādīt uz ievestā mācītāja respektēšanas vajadzību, un viņa pūlēm bija panākumi.