Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Delegātiem nekas vairs neatlika, kā atvadīties. Vecais saimniektēvs vēl nobučoja pēc paraduma lielkungam roku. Abi pārējie to vairs nedarīja, bet tikai zemu, zemu pakla­nījās muižas varas nesēja priekšā. Tā delegācija beidzās bez gaidītiem panākumiem. Pavisam otrādi! Tā paātrināja nepatīkamā mācītāja iecelšanu, jo tagad grāfs gribēja to lietu nokārtot bez kavēšanās. Ja viņš pats bija cieši ko no­teicis, tad tur nekas nelīdzēja, tad piekāpšanās vairs ne­bija, lai tur lūst vai plīst. Ierādīt, ka viņa griba paliek apakšā, — to grāfs nevarēja pielaist. Un viņš nepieļāva ari, kaut gan ap mācītāja iecelšanu šoreiz Kalniešos sacē­lās neganti viesuļi.

Bija pasludināta diena, kad jaunajam mācītājam vaja­dzēja tikt ievestam draudzē. Sabrauca pāris kaimiņu draudžu mācītāju. Ieradās arī prāvests. Liels ļaužu bars bija sastājies ap baznīcu un nelaida nevienu dievnamā iekšā. Visi stāvēja cits pie cita, plecu pie pleca un drūmi klusēja. Gan mācītāji ar prāvestu priekšgalā pūlējās ieiet baznīcā, bet visur sastapa priekšā cilvēku mūri, kurš aiz­stāvēja dievnamu no iedomātā ticības pulgotāja un cita vietas piesavinātāja, jo, pēc vispārības domām, Sausnējs jau tīri dabīgi bija palicis par Kalniešu mācītāju. Savu cilvēku vajadzēja aizstāvēt, savu ticību pienācās apsargāt. Gan prāvests izrunājās šā un izrunājās tā. Viņš mēģināja pat iet uz baznīcas durvīm apkārt pa dziļo sniegu bez kāda ceļa, lai tikai sasniegtu ieeju dievnamā. Nekas nelī­dzēja. Ļaudis drūmi stāvēja ap dievnamu un arvien aiz­krustoja ieeju baznīcā.

Nekā nepanākuši, mācītāji aizbrauca. Grāfs bija satra­kots. Viņš ziņoja apriņķa varasvīriem, ziņoja gubernato­ram, ziņoja pat uz Pēterpili. Iztēloja notikušo par īstu dumpi. Tika nospriests lietot varu.

Par godu ievedamam mācītājam jāsaka, ka viņš jutās tīri nelaimīgs un būtu labprāt piekāpies, bet tagad viņš bija tikai blakus persona. Galvenā lieta tagad bija — iz­vest cauri savu gribu un pierādīt, ka velti ir uzstāties pret autoritātēm un zemnieku dabīgiem aizbildņiem. Pagāja daži mēneši. Bija atnākusi jau vasara. Otru reizi mācī­tāja ievešanai Kalniešos ieradās no apriņķa pilsētas ve­sels bars policistu un pat zaldātu nodaļa. Kad pūlis, kurš šoreiz ap baznīcu bija ne mazāks kā pirmo reizi, atkal ne­laida neviena baznīcā, apriņķa vara sāķa rīkoties. Kāds uniformēts kungs nostājās ļaužu bara priekšā, likdams kā­dam desmitam apbruņotu policistu stāvēt sev cieši aiz muguras. Uniformētais, kāds izputējis muižnieķelis ar skaļu barona titulu, noturēja garu runu, pamācīdams, ka jāpaklausa saviem priekšniekiem un jāpadodas kungiem, kuri labāk saprotot, kas zemniekiem derīgs, kas ne. Tam­dēļ jāielaižot bez ierunas mācītājs baznīcā. Uniformētais bija ielikts savā vietā uz toreiz visuvarenās vācu muižnie­cības vēlēšanos kā pašu cilvēks, lai būtu apgādāts, ēdot ierēdņa maizi. Par to no viņa prasīja darīt, ko vēlas muiž­niecība. Viņš gan bija krietns uzdzīvotājs, bet miermīlīgs cilvēks. Viņa dēļ visi mācītāji varēja doties kaut tūlīt uz elli. Bet tagad viņam jāplēšas zemnieku muļķības dēļ. Viņa runa bija mazpārliecinoša un uz pūli neatstāja ne vismazāko iespaidu. Kad viņš, beidzis runāt, apskatījās apkārt, tad uzdūrās visur uz tiem pašiem nikniem, tiepī­giem skatiem kā pirms runas. Viņš skaļi uzsauca:

«Tātad tūliņ atbrīvojiet ceļu uz baznīcas durvīm un lai­diet mani ar mācītājiem cauri!»

Devis ar roku zīmi policistiem sekot, viņš spēra soli uz pūļa pusi, cerēdams, ka ļaudis pašķirsies, bet bija maldī­jies. Pūlis stāvēja, kā stāvējis, nekustēdamies. No visām pusēm atskanēja saucieni:

«Nelaidīsim! Nelaidīsim! Mums nevajaga tāda mācī­tāja! Variet ņemt viņu paši. Mums jau ir mācītājs labu labais. Lai jūsējais brauc pie velna!»

Priekšējās rindas kliedza mazāk vai arī cieta pavisam klusu, jo bija neērti kliegt virsū, taisni acīs tādiem lieliem kungiem, kāds bija apriņķa priekšnieks un viņa palīgi, jo uniformētais runātājs bija pats apriņķa priekšnieks. Viņa ierašanās vien norādīja, cik lielu svaru piešķīra Kalniešu jaunā mācītāja ievešanai. Vairāk pūlējās ar kliegšanu tie, kuri stāvēja aizmugurē, atstatāk. Tomēr visus pārspēja Jukums Klintainis. Viņš jau no agra rīta bija rīkojies baz­nīcas apkārtnē. Visiem viņš izskaidroja, ka atstājis Rīgu un atgriezies uz laukiem, lai aizstāvētu baznīcu, kur pats kristīts, iesvētīts un salaulāts, pret apgānītājiem un ne­cienīgiem muitiniekiem. Citādi viņš būtu palicis Rīgā un ne degunu nerādītu Kalniešu novadā. Viens otrs izteica šaubas par Jukuma apgalvojumiem, aizrādīdams, ka Ju­kums pats jau desmitām reižu esot izskaidrojis, ka viņš atgriezies uz laukiem tikai tamdēļ, lai būtu tuvāk grāfam, tā ka neiznāktu tāla staigāšana pie parāda nomaksāšanas. Jukums par šādu neticību galīgi sašuta un uzsauca, pie­sizdams ar dūri sev pie krūtīm:

«Kad es, Jukums Klintainis, to saku, tad tas tā ir. Lūk, ko izdomājuši! Parāda dēļ? Blēņas kādas! Vai tad tev pašam viens vien darbs ir? Vai tu visu gadu sienu vien pļauji vai tikai rudzus vien kuli? Vai ir redzēts kur tāds ķēms, kas visu gadu papuves vien ar? Tāpat arī man da­rīšanu daudz, atliku likām. Vai tad dienu no dienas var noņemties ar parādu maksāšanu vien? Atliek diezgan laika citām būšanām.»

Apriņķa varai parādoties uz skatuves, Jukums drošības dēļ novietojās pēdējās rindās, attālāk no kungiem un uni­formām. No savām neapdraudētajām pozīcijām Jukums droši un skaļi sauca:

«Lai tas pleksteris no mācītāja griež ilksis apkārt uz māju pusi. Mums viņa nevajaga! Lai brauc pro-o-jā-ā-m!»

Apriņķa priekšnieks pamāja sev klāt divus policistus, kaut ko pateica tiem un parādīja ar pirkstu uz diviem vī­riem, kuri pūlī stāvēja tuvāk. Viens no palīgiem līdz ar policistiem acumirklī bija uzrādītiem klāt, saķēra tos un izveda no pūļa, sievām kliedzot un raudot. Atskanēja sau­cieni:

«Apcietināti! Uz cietumu! Robežnieks! Pats pagasta tie­sas priekšsēdētājs! Lielklintaiņu Grāpiņš! Ak manu die­niņu! Kungs apžēlojies!»

Ļaužu bars sakustējās. Vienu acumirkli likās, ka izcel­sies paniska bēgšana. Viens par otru grūdās atpakaļ, bet drīz atkal viss nokārtojās un norima. Bailīgākie bija no­kļuvuši drošākās vietās, drošākie un noteiktākie lietas aiz­stāvētāji, pašiem nemanot, bija izbīdīti priekšējās rindās.

Lielklintainis visu laiku bija atradies vidējās rindās Tagad viņš piepeši ieraudzīja sevi izbīdītu visiem priekšā un taisni pretim «apriņķa kungam», kurš skatījās tieši vi­ņam virsū. Saltums vien pārgaja Lielklintainim pār kau­liem. Viņš atradās taisni tur, kur pirms pāris minūtēm stāvēja abi arestētie. Droši vien pašlaik nāca viņa reize iekļūt policistu nagos. Tad ardievu, sieva un bērni! Tie­šām, tā arī būtu iznācis, ja apriņķa priekšnieks būtu gri­bējis lietu uzpūst, lai gadījumu pataisītu nopietnāku. Bet viņš par visu vairāk mīlēja savu baronisko mieru un pū­lējās, lai visa šī kalniešu neprātība ātrāk izbeigtos un viņš atkal tiktu mājās pie vīna pudeles un pilsētiņas skais­tulēm. Pateicoties apriņķa priekšnieka miermīlīgam gara­stāvoklim, šie mācītāja nemieri beidzās bez lielākām un nopietnākām sekām.

Ieraudzījis sevi grūtā pozīcijā, Lielklintainis gribēja lik­ties atpakaļ, pūlēties sasniegt drošāku aizmuguri. Bet tas bija tikai vienu acumirkli. Tad viņam sametās kauns par bailību un mazdūšību. Apustuļi un citi kristīgie mocekļi tik daudz bija panesuši un pārcietuši svētās ticības un mīļā Pestītāja dēļ, un viņš, Lielklintainis, viņš lai nodotu draudzes lietu? Nē un nekad! Se viņš stāvēs, še viņš pa­liks! Lai notiek kas notikdams.