Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Bet šis goda amats nepalika vienīgais Mārtiņam Klin- tainim, kā cilvēkam, kas pilnīgi atbilda sava laika kriet­numa un godīguma mērogam. Lielklintainis bija ne vien izpelnījies apkārtnes cienību, bet arī vērsis uzmanību uz sevi kā ar labām īpašībām, tā arī ar turību. Tamdēļ tas drīz nāca pērmindera godā. Arī turības ziņā viņš gāja stipri uz augšu, un no muižas parādu iespējamības vairs nebija ko baidīties.

Kad pēc iestāšanās abos amatos nākošās svētdienas pievakarē Lielklintainis pārradās mājās no baznīcas un, nosēdies istabā pie galda, paņēma laikrakstu, lai iepazītos ar jaunākām ziņām, ko viņš arvienu svētdienās mēdza darīt, jaunais amata vīrs nemanot aizmirsa lasīšanu un sāka domāt. Vai tiešām par katriem māņiem un pareģo­šanām varēja vienkārši paraustīt plecus? Laikam gan ne. Vecu ļaužu prātojumos un pareģošanā bija, bez šaubām, kaut cik patiesības iekšā. Nē, viņš, Mārtiņš Klintainis, nav māņticīgs, bet par vecu ļaužu gudribām katrreiz nesme­jas. Vai viņš pats nebija labs piemērs? Un Klintaiņa acu priekšā parādījās stārķi.

Vai tiešām stārķi atnesuši svētību Lielklintaiņiem? Ne­gribējās ticēt, bet tomēr.pēc viņu ierašanās nauda bija sākusi turēties makā, arī goda amati, lūk, pašlaik nāca viens pēc otra. Lielklintainis negribēja atzīties, bet sirds dziļumos viņā bija stiprinājusies ticība, ka stārķi nes mā­jai svētību, kā to bija ticējuši senči daudzus, daudzus gadu simteņus. Vārdiem varbūt Klintainis nebūtu ņēmies apgalvot savas domas par stārķiem. Kā ne kā? Pagasta vecākais — un tāda māņticība! Bet, ja stārķu pērklis būtu aizgājis piepeši bojā, tad šis pagasta vecākais būtu ju­ties nemierīgs un ar uztraukumu sāktu gaidīt kādu likstu uzbrūkam. Par laimi, stārķiem un viņu ligzdai gā;a visu laiku labi, un no šīs puses Lielklintaiņu labklājībai ne­kādas briesmas nedraudēja. Arī apstākļi ar rentes maksu, ar ražu, ar zemes augļu un ražojumu pārdošanas cenām nebojājās, tā ka nebija šaubu, ka Dieva svētība mita mā­jās. Un stārķi arī klabināja uz rijas jumta.

Laiks ritēja uz priekšu. Kalniešu ļaudīm tas pagāja garām tīri nemanot. Vīrieši ara, ecēja, sēja, pļāva, ktila labību un kulstīja linus. Sievietes rāvās pa mājām, slauca govis, kūla sviestu, sēja sierus, cirpa aitas, sukāja linus, vērpa, auda, kāva cūkas, aitas, zosis, pīles, tītarus. Saim­nieki vāca, pārdeva un krāja, lai samaksātu laikā renti. Kalpi, kuru algas sastāvēja mazāk no naudas kā no da­žādiem graudiem, no linu sēšanai un kartupeļu dēstīšanai nolemtiem zemes gabaliem, no siena un salmu vezumiem lopiem, kalpi vāca arī savu liesu dienišķai maizei sev un bērniem.

Arī Lielklintaiņos viss ritēja uz priekšu parastās gaitās. Visu lietu un gaitu centrs bija un palika maksāšana mui­žai. Par renti domāja celdamies, rente nāca prātā, gulēt ejot.

Bija skaista rudens pievakare, kad Lielklintainis brauca uz mājām no pilsētas. Viņš pārdomāja šīs dienas tirgus cenas un ieņēmumus. Aitu viņš bija labi pārdevis, teļu vēl labāk, bet ar biezpienu bija gājis pavisam slikti. Kur tiem pilsētniekiem prāts? Uz sviestu vien likušies. Biezpienam ne virsū neskatās. Bet varbūt par daudz bija savests šīs mantas? Nieki! Tikai pilsētnieki par daudz izlepuši. Ja šiem kādu pusgadu neko no laukiem neievestu, tad varētu vest, ko grib, gan izbadējušies izķertu kā vilki ir biez­pienu, ir visu citu, kas tikai ēdams. Bet tagad? Nu jā! Sviestu viņš gan bija puslīdz labi pārdevis. Tikai žēl, vienu mazāko spainīti gribot negribot pienācās atdāvāt kādam no neskaitāmiem asesoriem, kam arī bija savs vārds sakāms vienā no prāvām pret Mazklintaini. Tā tikai šodien bija nākusi tiesas priekšā. Tomēr labi, ka sviests bija aiznests no rīta, citādi varbūt lēmums būtu iznācis vēl kaimiņam par labu. Tagad gan lieta bija izbeigta, un virsroka neiznāca ne vienam, ne otram. Tas pagāns De­gumnieks arī laikam iedāvāja kaut kādu kukuli attiecīgam asesoram, jo Lielklintainis bija saticis kaimiņu nākot ārā pa ase6ora virtuves durvīm. Nu, nekas! Šoreiz tā prāva galā.

Bet kā bus ar rudens renti? Vajadzētu saskubināt linu mīstīšanu un kulstīšanu. Tikai Lielklintainis vairs nespēja rauties kā agrāk. Viņš sāka palikt vecāks. Jā, vecums, ve­cums! Gadu gan nebūtu nemaz tik daudz. Tikai vēl ap 401 Bet vecums jūtams kaulos. Nespēj viņš vairs tā rauties dienām un naktīm, nespēj negulēt trīs naktis no vietas, braucot tālākos ceļos gan uz tirgiem, gan uz Rīgu, gan uz apriņķa pilsētu. Jā, kad viņš bija jaunāks, tad viss likās tīri nieki vien. Tagad sāk še sāpēt, te sāpēt. Sevišķi nejē­dzīgs tas dūrējs krūtīs. Tas aizcērt dvašu ciet, ka dažreiz jāapstājas uz vietas, kamēr atkal var atvilkt elpu. Un gadu vēl tik maz. Senāk viņš ar saviem gadiem vēl būtu tīri jauns puisis. Bet tad gan cilvēki bija daudz stiprāki, ne tik izlutināti kā tagad. Tamdēļ arī sadzīvoja 80, 90, pat 100 gadus. Bet kas par jauku vakaru!

Lielceļš meta līkumu un tuvojās Jaunkalniešu muižai. Tālumā jau varēja saredzēt Lielklintaiņu Pīļu dobēs krū­mus un prāvāko koku kupsas. Pāri tiem mirdzēja zelta vakara saulīte, slīdēdama uz dusu. Bet tā vēl it kā stei­dzās izliet savu svētību pār Lielklintaiņiem, raidot lejup vizuļojošas liesmas. Mājas ieraugot, braucējam palika sil­tāk. Viņa cietie ģīmja panti it kā nogludinājās. AcTs, likās, atdzīvojās maigākas jūtas, kas ikdienišķās gaitās slēpās zem cieta darba un pastāvīgas sīkstulīgas aprēķināšanas nastas. Tur bija viņa mājas. Tur viņu gaidīja. Tur

Lielklintainis nepaspēja tālāk tikt ar domām, jo piepeši baznīcas zvans dobji ieskanējās. Viens sitiens lēni sekoja otram, gausi izplūzdams tālumā. Kāds bija miris. Jā, visi mēs mirstami cilvēki vien esam. Lielklintainis paskubi­nāja zirgu. Baznīcas zvans turpināja skanēt. Lielklintainis pabrauca garām muižai, veica ceļa gabalu pāri muižas laukiem, sasniedza savu māju robežas, izbrauca cauri ga­nībām, bet zvans skanēja, kā skanējis. Nebija šaubu, bija mirusi kāda ļoti ievērojama persona. Citādi tik ilgi neie- zvanītu. Bet kas nelaiķis varēja būt? Vai grāfs, grāfiene vai kāds no viņu bērniem? Visi mirstami cilvēki vien ir, kaut arī lielkungi. Tomēr nekas nebija dzirdēts par viņu slimību. Muižkungs? Mežkungs? Tie bija spirgti kā rutki. Mācītājs? Jā, jā! Cits nevarēja būt. Mācītājs bija miris. Steigā pagriezies pret pakaļbraucēju, Lielklintainis uz­sauca:

«Mācītājs būs miris!»

«Jā, jā! Cienīgtēvs būs miris!» atsaucās uzrunātais, bet tad abi aprāvās, jo pakaļbraucējs bija Mazklintainis. Ag­rāk viņu starpā bija braukuši citi, bet tie jau nogriezās uz savām mājām kur kurais. Tagad abi ienaidnieki pirmo domu pārsteigumā bija sarunājušies, un abi apzinājās, ka izdarījuši bērnišķīgu netaktību, jo nevarēja taču runāt ar nāvīgu ienaidnieku. Apjukumā Lielklintainis nezināja neko labāku darīt kā sašaut savam zirgam un steigties ātrāk uz priekšu. Mazklintainis turpretim sarāva grožus un palika iepakaļ.

Tiešām, vecais Kalniešu mācītājs bija miris. Viņš sen slimoja, tā ka draudzē vairāk rīkojās viņa palīgs jaunais Sausnējs nekā nespēcīgais vecais cienīgtēvs. Pēc vecā mācītāja nāves, kā visi bija pārliecināti, droši vien viņa vietā nāks jaunais, tas ir, Sausnējs. Pēdējais tik ilgi jau bija strādājis šeit. Visi pie viņa bija pieraduši. Visiem viņš patika ar savu vienkāršību un sirsnību, bet arī kā labs sprediķotājs. Bez tam viņš bija latvietis, pašu ļaužu.