Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Kad Jukumu veda no tiesas nama projām, viņš uzsauca Kundželim:

«Klau, drauģeli Vāc nu kopā rubulīšus, ko samaksāt grāpam par apdauzītiem un saskrambātiem kauliņiem un ratiem. Uz mani daudz neceri. Tikai neaizmirsti, ka vis­pirms tev jānolīdzinājas ar mani kočiņa un duča lietā. Grāpa lielkungs var maķenīt paciesties.»

Jauka bija togad vasara, ļoti jauka. Arāju darbam se­koja lieli panākumi, jo laukos kuplās vārpas sabrieda sma­gas. Gads bija ļoti bagāts.

Arī Lielklintainis, apstādamies uz acumirkli darbā, lai noslaucītu pieri, un pārlaizdams skatus pār druvām, va­rēja tikai smaidīt. Audzis bija tā, ka sirds vairāk neko nevarēja vēlēties. Likās, ka gandrīz neizskaitāmas stāv ru­dzu statu rindas Lielklintaiņu laukos. Tāpat vēlāk gubiņa pie gubiņas miežu, auzu, zirņu, griķu. Pļavās visi šķūņi bija piebāzti ar smaržīgu sienu.

Vasaras beigās kādu dienu uz Bērtuļa Iankas bija sa­pulcējies milzīgi daudz stārķu. Togad stārķiem ar bērnu audzēšanu bija labi veicies. Tomēr kāds simts šo lielo putnu Lielklintaiņu pļavās bija neparasts skats. Viņi stai­gāja rindās šurpu un turpu, grupām stāvēja uz vienas kā­jas vai arī staipīja spārnus un pārlidoja no vietas uz vietu.

«Diez ko tie stārķi tā sapulcējušies?» uzsāka kalpa Vec- sausnēja sieva. «Laikam dzer kāzas, jo stāsta, ka tad viņi tā pulcējoties kopā. Atskrienot beidzot melnais stārķis un laulājot jauno pāri. Melnais viņiem esot, tāpat kā mums, cilvēkiem, mācītājs. Kad uz siltām zemēm laižoties, tad arī baltie stārķi gaidot, kamēr atlaižoties melnais. Sis stā­joties bara priekšgalā, un tad visi spārnos projām. Tikai grūti to visu noskatīties cilvēkam, jo stārķi aizlaižoties arvienu tumšā naktī. Mana vīra tēvatēvs gan reiz redzē­jis, ka …»

«Ko nu niekusl Tās tikai tādas tukšas runas vien būs,» iebilda Grāpiene, otra kalpa sieva. «Bet tiesu gan stārķi spriežot.»

«Kas tad šiem par tiesāšanos?» savukārt neticīgi jau­tāja Vecsausnējiene.

«Nudien, arī šoreiz stārķi laikam spriež tiesu par kādu stārķieni, ka tik daudz kopā salasījušies!» iesaucās Grā- piņiene.

«Ei, ko nu melsi? Kas šiem daudz ko spriest? Tāpat vien putniņi kopā turas, taisās uz siltām zemēm.»

«Nav tur nekādu nieku. Man māte stāstīja, viņa redzē­jusi vienmēr tādu stārķu tiesu. Veckalniešu pagastā, kur māte augusi, vairāk gadus dzīvojis stārķu pāris. Te vienu pavasari atlidojusi stārķiene viena pati. Stārķis ieradies vēlāk. Nezin kādas darīšanas viņu ceļā aizturējušas. Viņš atradis, ka stārķiene jau iedējusi ligzdā pāris olu, nokla- binājis, noklabinājis, izgrūdis olas no ligzdas, pacēlies gaisā un aizlidojis. Stārķiene palikusi bēdīgi stāvam uz jumta blakus ligzdai, laikam paredzējusi, kas šo gaidot, jo vīrs droši vien noturējis par laulības pārkāpēju. Te pret vakaru salidojis vesels bars stārķu, tāpat kā šodien. Tie klabinājuši, klabinājuši, staigājuši un darbojušies visādi, tāpat kā šie te Bērtuļa lankā. Arī stārķieni paņēmuši savā vidū, laikam noklaušinājuši, kā jau tiesājamo. Tad piepeši visi brukuši vainīgai virsū un'tik ilgi knābuši, kamēr šī bijusi beigta. Pēc tam visi noklabinājuši atkal un aizlai­dušies katrs uz savu malu.»

«Paskat vien! Tad jau putniņiem tāpat vien jāievēro Dieva baušļi kā cilvēkiem.»

«Kā tad, kā tad, māsiņl Kā citādi. Bet ar to vēl lieta nebija beigta. Mājās palicis to vasaru stārķis viens pats. Bēdīgi lidojis apkārt, klabinājis un dzinis projām katru svešu stārķi, kas gribējis nolaisties uz to māju zemes. Otrā gadā stārķis pats vairs neatgriezies atpakaļ. Citi arī neieņēmuši viņa atstāto pērkli, un tas pēc gada no vēja nogāzies lejā. Bet ko domā, māsiņ? No tā laika šo māju saimniekam nekas negājis vairs no rokas. Gan lietus par daudz, gan lietus par maz, gan pārmērīgs slapjums, gan pārliecīgs karstums, gan krusa, gan govju un zirgu sēr­gas — tā vien visādas likstas piemeklējušas nabagu, ka­mēr pavisam izputējis no mājām.»

«Jā, to esmu dzirdējusi, ka stārķi nesot svētību mājām, kur viņi piemītot.»

«Jā, jā, māsiņ, tā ir. Citur viņus pat turot par svētiem putniem.»

Lielklintainis sevišķu vērību šīm runām nepiegrieza. Viņš nebija māņticīgs, mazākais, pats sevi par tādu negri­bēja atzīt. Bet ar stārķiem tomēr bija savādi. Ne velti vi­ņus saukāja par svēteļiem, un Lielklintainis sen vēlējās, lai viņu mājās būtu stārķu perēklis. Tamdēļ, nospriedis, ka pie tā gada labās bērnu ražas visiem jaunajiem stārķiem nav mājokļu vecās vietās, Kiintainis uzlika uz rijas gala vecu riteni, uz kura otrā pavasarī kāds stārķu pāris tie­šām uztaisīja ligzdu. No šī laika viņi tur mājoja katru vasaru.

Un ej nu netici vecu laužu nostāstiem par svētību, ko stārķi atnesot mājām, kur taisot sev pērkli! Par labu ap­stiprinājumu varēja noderēt Lielklintaiņi. Tur pēc stārķu pāra iemitināšanās uz rijas jumta daudz kas sāka iet stā­vus kalnup. Labais bagātais gads, lieliskais birums pa­nāca daža laba lieka vepra nobarošanu, daža laba lieka vezuma ceļošanu no Lielklintaiņiem uz Rigu un cilur. Sie apstākji atkal savukārt bija savienoti ar daža laba lieka rubllša novietošanos Lielklintaiņa makā. Par nākošo gadu arī nevarēja sūdzēties. Rudenī, kad stārķi jau bija atstā­juši dzīves vietu uz rijas jumta un devušies uz aizjūras zemēm, Lielklintainis pēc labas un pamatīgas pārlikšanas nāca pie slēdziena, ka viņš spēj un drīkst izpildīt savu seno vēlēšanos, ka viņš var iegādāties zirgu labības kū­lēju.

Tas tiešām drīz ieceļoja Lielklintaiņu sētā un ņēmās nežēlīgi lauzīt labību. Kulšana gāja lieliski uz priekšu, un Lielklintainis smaidīja vien. Tikai nabaga spriguli bēdīgi karājās aizmirsti klona tumšākajā stūrī. Tie bija atlaisti no dienesta bez iepriekšējas uzteikšanas, bez pateicības par ilgo dienestu.

Lielklintaiņa zirgu kūlējs bija pirmais visā apkārtnē un sacēla tālu un tuvu pārrunas un pārspriešanas. Ne viens vien Kalniešu un pat pārnovadu saimnieks nostaigāja vai aizbrauca uz Lielklintaiņiem apskatīt savādo rīku. Sā­kumā domas dalījās. Vieni atzina kūlēju par derīgu un ieteicamu, pat pielaida, ka atmaksājas to pirkt. Otrie atkal plecus vien raustīja. Tāds daikts varot varbūt noderēt mui­žām, bet ne zemniekiem. Kā tēvutēvi esot kūluši ar spri­guļiem, tāpat to varot arī darīt dēludēli. Ļaudis ar šādiem rīkiem tikai izlepšot un kļūšot izlutināti un nederīgi dar­bam. Ko lai darba cilvēks sadarot pa garajām rudens naktīm, ja nevajadzēšot piedarbos vicināt spriguļus? Nauda par kūlēju esot kā zemē nosviesta. Daži pat pūlē­jās ar padomiem palīdzēt Lielklintainim, lai šis atkal tiktu atpakaļ pie velti par kūlēju izsviestās naudas. Lai piedā­vājot mašīnu kādai muižai. Esot dzirdēts, ka tā taisoties pirkt šādu grabažu.

Lielklintainis uzklausīja padoma devējus, slavētājus un pēlējus un tikai pasmaidīja. Ne vienu vien gadu viņš bij gudrojis par kūlēja pirkšanu, ne vienu vien reizi bija to apsvēris no visādiem redzes stāvokļiem. Sen viņš bija pār­domājis visus sīkumus šai lietā un tamdēļ zināja, ko dara.

Tiešām, jau nākošā gadā Veckalniešu Sausnēju saim­nieks iegādājās tādu pat kūlēju. Lielklintaiņa piemērs to bija pārliecinājis. Pēc nedaudz gadiem neatradās neviena, kas apstrīdētu zirgu kūlēja noderīgumu. Bet Lielklintai­nis bija šīs lietas ierosinātājs un celmu lauzējs savā no­vadā. Vai nu kūlējs padarīja īpašnieku populārāku, vai stārķi atnesa laimi, apmezdamies uz rijas gala, vai arī Lielklintainis vispārīgi bija ieguvis svaru pagastā, tikai taisni tajā gadā, kad lielais putnu perēklis novietojās uz vecā riteņa, un īsi pēc kūlēja ierašanās mājās Lielklintaini gandrīz vienbalsīgi ievēlēja par Jaunkalniešu pagasta ve­cāko.