Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

«Saprotu, un tamdēļ man liekas, ka būtu labāk pusstopu pašreiz neizdzert līdz dibenam, bet atlikumu atstāt citai reizei. Ka neiznāk šodien arī tev brīnumi ar paša kājām.»

«Muļķīgi ir pašlaik atteikties no prieka iemest, bet gudri būs, kad vēlāk metīsim pārpalikumu… Lai notiek pēc tava prāta. Iemetīsim vēl pa vienai! Citu paņemsim līdzi. Redzi! Es gribu iet pie tevis paciemoties. Tu man labs draugs arvienu esi bijis un būsi arī uz priekšu. Tamdēļ man, pilsētniekam, naktsmāju neliegsi. Kad iebrauksi Rīgā, es atkal tevi uzņemšu uz lepnāko, parādīšu Rīgu ir tumsā, ir pie saules gaismas.»

Lielklintainim ciemiņš gan ne visai patika, bet viesmī­lību liegt bija neiespējami. Tamdēļ drīz vien abi iesoļoja Lielklintaiņu sētsvidū.

Pagāja viena diena, otra, bet Rīgas viesis turpināja cie­moties. Namatēvam gan tas likās neparasti, bet kā lai dzen ciemiņu ārā? Gan aizies pats. Uz nedēļas galu Ju­kums beidza ciemošanos Lielklintaiņos. Viņš bija krietni izgulējies, atēdies, bet sajuta bezgalīgu sīvā trūkumu. Lielklintaiņu aku viesis nevarēja ne acu galā ieraudzīt. Prasība pēc kā stiprāka bija pāiāk liela. Tamdēļ viesis sasēja mazo pauniņu ar nedaudzām līdzatnestām manti­ņām, aplika pelēkraibo krādziņu un lepno šlipsi un devās ceļā, iepriekš tencinādams Lielklintainim par viesmīlību:

«Paliec nu sveiks, brāli Lai Dieviņš tev arvienu palīdz, kā līdz šim palīdzējis. Man laiks uz Rīgu. Ko lai te slais­tos? Paskatīšos tik vēl iztālēm uz Jaunlāčiem, garām ejot. Nezin kā Grāpiņam tur labi veicas?»

Pēc Jukuma izsviešanas no mājām muižai uznāca lielas rūpes par Jaunlāčiem. Sīm mājām izpirkšanas maksa bija pārmērīgi augsta, parādu arī bija iekrājies krietni vien. Gribētāju ņemt mājas bija diezgan, bet spējēju nebija ne­viena. Izūtrupēšanā muižai bija jāiejaucas pašai. Beidzot atrada labu izeju. Grāpiņu Ģederts ilgus gadus dzīvoja muižā par priekšpuisi. Sīksts un strādīgs, sizdamies die­nām un naktīm, viņš bija iekrājis nedaudz simtiņu. Viņam piedāvāja iepirkt Jaunlāčus, tā izrādot augstāko atzinību par labu kalpošanu priekšpuiša gaitās. No pārmērīgās iz­pirkšanas naudas muiža nolaida labu daļu pārspīlējuma un sakrājušos parādu izlīdzināja uz garākiem gadiem. Ģederta Grāpiņa krājumiņš izgāja kā iemaksa, un viņš kļuva par Jaunlāču saimnieku, izjuzdams bezgalīgu patei­cību pret grāfu, kura žēlastība tikai, likās, Ģedertu iecēla par saimnieku. Kas gan var būt par augstāku mērķi lat­viešu bezzemniekam strādniekam kā tikt pie savām mā­jām, savas zemes! Viņš bija pirmais un līdz šim vienīgais Grāpiņš, kurš tika pie savām mājām. To viņš uzskatīja par lielu laimi. Tikai lielkungam, pēc Ģederta domām, nācās sirsnīgs paldies par lielo žēlastību. Ģederts sāka pamazām tikt uz priekšu nolaistajās Jaunlāču mājās. Puiša dzelžainās rokas pamazām sāka uzlabot mājas, kaut arī no pārmērīga darba saimnieka stāvs saliecās pirms laika līks.

Māju stāvoklis uzlabojās. Tamdēļ arī bija dziļa patie- s'iba Lielklintaiņa vārdos, ar kuriem viņš atbildēja uz Rī­gas viesa jautājumu:

«Paskaties, paskaties savus bijušos Jaunlāčus. Tur ta­gad tīri brangi izskatās.»

Jukums aizgāja.

11

Par lielu brīnumu, trešā dienā Jukums Kiintainis iestrei­puļoja Lielklintaiņu istabā.

«Labvakar jūsu mājās 1 Vai gaidījāt ciemiņu?»

Lielklintaiņos pašlaik ēda vakariņas. Pārsteigums bija tik liels, ka žokļi apstājās gremot un daža laba mute pa­lika ieplesta. Beidzot saimnieks atguvās.

«Labvakar, labvakarl Kur tad tu? Domājām, ka tu sen Rīgā.»

«Ko nu, brall Kur lai es steidzos? Mums, kungiem, laika diezgan. Varam izciemoties tiku tikām.»

«Tev gan laika diezgan, bet varbūt mums nav laika ar tevi ciemoties,» saimnieka balsi izskanēja neslēpts sašu­tums.

«Vai tu, brāl, dusmīgs? Tev labāk patiktu, ja es būtu aizgājis pie deviņiem velniem. Vai ne tā? Bet vai tu esi kādreiz izsviests no tēvutēvu mājām? Kad tu pēc gadiem tās atkal apskati un redzi, ka tur citi, sveši ļaudis rīkojas, rīkojas tik labi, kā ari tu pats būtu varējis rīkoties, tad… E, tu to nemaz saprast nevari. Tad tā iegribējās noslīci­nāt visu rūgtumu krodznieka pudelēs, ka tu ne ar elepan- tiem nebūtu varējis mani no tām atturēt. Tad arī sametos. Turpat krogā pārgulēju. Vakar diezin kur gadījās Kundže­lis, tas varenais zirgu zaglis, un ņēmām dzert no jauna. Te nu es esmu — pilnā līdz ma'ām. Vai dosi man nakts­mājas vai nē?… Dzen nu projām! Sak, parīdi mani ar Dūksi…»

«Kas tevi ies rīdīt? Nāc iekost un tad liecies nogulēties.» Lielklintainim dusmas bija pārgājušas. To vietā iestājās žēlums. Tomēr viņš neatturējās no norāšanas.

«Tikai ko pinies ar to zirgu zagli? Vai tad labāka cil­vēka nav?»

«Vispirms, viņš savu amatu prot uz labāko!»

«Par to nemaz nešaubos. Viņš tev pašam reiz nocēla zirgu. Vai vēl atceries?»

«Kā lai neatceros? Tikai tagad viņš var būt vēl veik­lāks zaglis, ir tad man vairs neko neizdarīs. Man jau zirga vairs neviena nav. Gribētu redzēt, kā viņš man ta­gad iespētu nozagt zirgu! Tas ir pirmām kārtām. Otrām, kārtām, man jāatbild, ka ir vēl labāki cilvēki ari, bet tikai ne katrs grib ar mani ielaisties. Šodien pat mans vecu vecais draugs Lielklintaiņu saimnieks gribēja mani gan- driz aizdzīt no savām mājām projām, liedzot naktsmāju piekusušam ceļavīram.»

«Ej nu ej! Vari izgulēties pie manis, cik vien tev tīk.»

Rīgas kungs nelika to sev divreiz teikt. Viņš nogulēja svaigā sienā uz zirgu staļļa līdz vēlam brokastlaikam., Bet ir tad vēl Jukums netaisijās projām, — viņš apmētā,s. L.ielklintaiņos uz dzīvi. No rīta puses Jukums gulēja, uz vakara pusi staigāja uz krogu, satikās tur ar vienu otru, sevišķi ar zirgu zagli Kundžeļi, piedzērās, naktī pārden- derēja mājās un likās gulēt, lai nākošā dienā atkārtotu programmu. Tā tas vilkās dienu no dienas. Lielklintainis bija sašutis, bet neņēmās dzīt projām viesi. Diezin cik ilgi viss tā būtu gājis, ja kādu dienu Jukums negrieztos pie uzvārda brāļa pēc aizņēmuma.

«Klau, drauģel! Es gan tev laikam esmu neganti apni­cis? Jā, jā! Siena pļāvējs es neesmu nekāds slavenais. To prieku labprāt atstāju tev. Kamdēļ lai tev laupu tādu baudījumu? Tas no manis nebūtu nemaz smuki. Dzīvot pie cilvēka viesos un laupīt viņam priekus! Nē! To tu no Jukuma nepiedzīvosi!…»

«To es arī no tevis negaidīju, bet- »

«Lai paliek, lai paliek! Es zinu, ko tu gribi teikt… La­bāk pāriesim uz nopietnām pārspriešanām … Tu gribētu no manis vaļā tikt, to var, bet tad tev man drusku jāaiz- lien.»

«Ko tu saki? Jāaizfien?»

«Saprotams, ka jāaizlien … Redzi! Rīgā man simtnieks šurp, simtnieks turp, tas nieks, bet še rubļi nav tik viegli pieejami. Tamdēļ man pietiktu arī mazumiņš, tā kādi 25 rubulīši. Pat tos es neprasu. Dod man 10, un būs diez­gan. Es tūlīt laidīšos uz Rīgu.»

Lielklintainim apakšlūpa nodrebēja no dusmām. Viesis nojauta tā uztraukumu, tamdēļ steidzās lietu labot.

«īsti sakot, piecnieka man arī pietiktu. Aizdod man to. Es tev no Rīgas, tūliņ kā aizbraukšu, pa telegrapa drāti visu parādu ar frocentēm atsūtīšu.»

Lielklintainis apcirtās apkārt un devās uz ratnīcu, ku­ras priekšā abi līdz tam sarunājās. Rīdzinieks steidzās lietu vēl tālāk labot.

«Ar trijnieku es arī vel varētu tikt cauri, ja tik ..

Lielklintainis pazuda ratnīcā. Jukums izbrīnījies stā­vēja, neizprazdams, ko tas nozīmē un kas nu nāks. Pcc brīža ratnīcas durvis atvērās, un tanīs parādījās Lielklin­tainis ar šķipeli rokās. Viņš piegāja naudas lienētājain klāt un teica: