Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

«Tā! Nu tu man esi reiz rokā! Es tevi noķīlāju. Grāpiņ, izjūdz viņa zirgu un Ieslēdz stallī. Es viņu noķīlāju.»

Mazklintainis saraustīja grožus, bet to viens gals jau bija atsiets, un tamdēļ, lai savestu ātrāk visu kārtībā, viņš ar skubu izlēca no ratiem un steidzās nokļūt pie zirga galvas. Lielklintainis viņam aizsprostoja ceļu, aiz­stādamies priekšā.

Tur,satikās ne divi senlaiku teiksmainie spēkavīri, ne latviešu varonis Lāčplēsis ar igauņu milzi Kalapuisi, ne asie zobeni tur šķīla dzirkstis, sacirzdamies kopā viens pret otru, ne smagās ozola vāles cīņā cilājās pa gaisu, izšķirdamas veselu tautu un valstu likteņus. Nē! Tur divi kaimiņi, Jaunkalniešu pagasta saimnieki Lielklintainis un Mazklintainis, stāvēja viens pret otru, mīdīja zemi dus­mās un nikni mētājās rokām un asiem vārdiem.

«Tagad tu, putniņ, man pie tiesas vairs neizmelosies!» sauca Lielklintainis.

«Vai tu jau tik tālu esi ticis, ka uzbrūc ceļa braucējiem dienas laikā?» šņāca Mazklintainis.

«Gan tu pie tiesas redzēsi, ko nozīmē postīt citam zemi!»

«Kas lu par lādu ķeizara krustdēlu, ka iedrošinies ap­laupīt ce|a braucējus gaišā dienas laikā?»

«Kā tu drīksti manu godu aizskart?»

«Ak tāl? Bet es tev teikšu …»

Kaimiņi debatēja tādā pat pacilātā garastāvoklī tālāk un nebūtu tik ātri beiguši, ja Grāpiņš, izpildīdams sava saimnieka rīkojumu, nepasteigtos palaist va|ā pie sakām somastūvu, izvest zirgu no ilksīm, uzlēkt lopiņam mu­gurā un aizaujot uz mājām, tā ka slejas, kas nebija zir­gam noņemtas, pa gaisu vien mētājās. Tagad nebija vairs iemesla turpināt karu uz cīņas vietas, jo viens kaimiņš bija dabūjis ķīlu, otrs bija šimbrīžam cīņu zaudējis. Vi­ņam pat vajadzēja iet pēc otra zirga, lai pārvestu mājās savus ratus.

Pēc zirga noķīlāšanas Lielklintainis cēla divas sūdzī­bas pret Mazklintaini. Pēdējais atkal iesūdzēja Lielklin- taini par zirga nolaupīšanu un varas darbiem. So sūdzību pagasta tiesa noraidīja, jo tiesneši, spriežot pēc vislabā­kās apziņas, nāca pie gala lēmuma, ka notikusi kārtīga noķīlāšana, ko likumi atļauj, nevis šausmīga laupīšana, kas bargi sodāma. Tādu pašu neveiksmi cieta viena no Lielklintaiņa sūdzībām, kas tika celta pret Mazklintaini par goda laupīšanu vārdiem noķīlāšanas brīdī, nolamājot ķīlātāju par ķeizara krustdēlu. Pagasta tiesa atzina, ka cits viss bijis tikai pastiprāka savstarpēja izrunāšanās, bet nosaukums «ķeizara krustdēls» nevarot nevienam uzti­camam visaugstākā zemes tēva pavalstniekam ķerties pie goda. Vienīgi pats zemes tēvs varētu varbūt justies aiz­skarts, ka vienkāršu latviešu zemnieku ieceļ bez valdnieka gribas un atļaušanas tam par radinieku. Tomēr esot jā­domā, ka augstais zemes tēvs un ķeizars savā neizmēro­jamā žēlastībā šoreiz neapvainošoties. Tamdēļ pagasta tiesa visu šo lietu nolēma izbeigt.

Citādi norisinājās otra sūdzība, ko Lielklintainis cēla pret savu kaimiņu par braukšanu pa svešām ganībām, sa­vienotu ar zaudējumu nodarīšanu sūdzētājam. Pagasta tiesa visā savā sastāvā devās aplūkot nelaimīgo ceļu un pēc tam nolēma: «Pirmām kārtām, braukšanu pa Lielklin- taiņu ganību ceļu uz viņa īpašnieka Lielklintaiņu māju saimnieka un īpašnieka sūdzības pierādījuma pamata, ņe­mot vērā minētā ceļā izdarīto apskatīšanu uz vietas no pagasta tiesas, kā arī ievērojot likumos noteikto likumību iitt., utt., aizliegt; otrām kārtām, piespriest par labu sū­dzētājam no Mazklintaiņu māju saimnieka un īpašnieka

Jēkaba Degumnieka 2 rbļ. 87 kap. par padarītiem viņam, sūdzētājam, zaudējumiem un liekiem izdevumiem, kas cē­lušies caur apsūdzētā braukšanu pa runā esošo ceļu, cē­lušos no patvarīgas iegribas (pagasta tiesa, bez šaubām, sprieda, ka nevis ceļš cēlies no patvarīgas iegribas, bet gan braukšana, kas pie sprieduma izprašanas jāņem vērā); trešām kārtām, noķīlātais zirgs jāatdod viņam, sū­dzētājam, atpakaļ zirga īpašniekam — apsūdzētam.»

Ar šo pat valo.dniecīgi jauki skanošo spriedumu bija pa­nākts tas, ka Lielklintaiņu Kārlītis vēlreiz pārliecinājās, ka tiešām Dieviņš labi dara ko darīdams, jo tēvs liesas dienā atveda viņam 15 konfektes, tātad Kārlītis bija no­skatījies rudzu pļaujas sākumu un saņēma arī saldumus.

Bez tam ar šo spriedumu bija panākts tas, ka Mazklin­tainis vairs nevarēja braukt pa Lielklintaiņu ganību ceļu, jo tiesas lēmumu neievērot tanīs laikos nevienam nenāca ne prātā, un Mazklintainis par to nemaz ir nedomāja. No­ķīlātais zirgs, kas divas nedēļas bija sastāvējis bez darba Lielklintaiņos, nopūzdamies sāka no jauna vilkt vezumu Mazklintaiņu darbu gaitās. Bez tam galīgi izbeidzās Maz- klintaiņa draudzība ar Mazlāci, kas, būdams pagasta tie­sas loceklis, nebija gribējis vai nebija spējis noturēt sava drauga «kanti».

Mazklintainis izteicās, ka viņš iešot līdz pat ķeizaram taisnību meklēt, un pārsūdzēja pagasta tiesas spriedumu. Prāva gāja pa iestādēm. Ganību ceļu aplūkot un apbrīnot braukalēja asesori un pat mērnieki no guberņas pilsētas. Pie vieniem, kā otriem aizceļoja dažs labs cūkas šķiņķis un sviesta spainītis ir no Lielklintaiņiem, ir no Mazklin- taiņiem. Lieta vilkās gadiem un beidzās ja arī ne gluži pie paša ķeizara, tad tomēr, jādomā, pašā viņa tuvumā. Maz­klintainis tomēr pazaudēja, un Lielklintaiņu ganību ceļš palika viņam neaizsniedzams, kaut gan izdevumi nebija tikuši žēloti ne pašām sūdzībām, ne asesoru un mērnieku kungu uzcienāšanai.

Ar to vēl kaimiņu kari nebeidzās. Mazklintainis noķī­lāja divus Lielklintaiņa teļus savās ganībās trīs pēdas no robežas. Tiesa piesprieda 40 kap. zaudējumu atlīdzības. Arī citu abpusēju ķīlāšanu un ^aru prāvu netrūka. Tās kurināja naidu abu tuvo kaimiņu starpā un, ja arī ne kairu reizi, atnesa sūdzētājam cerēto zaudējumu atlīdzību un sevišķi kāroto uzvaru pār pretinieku. Pieminama būtu kāda ķilda, kur neiztika bez asins izliešanas. Mazklintaiņu gaili atrada ar pārcirstu galvu beigtu uz Lielklintaiņu

lauka netālu no robežas. Mazklintainis iesūdzēja kaimiņu, pieprasīdams zaudējumu atlīdzību sev un sodu kaimiņam par patvarību, ko esot droši izdarījis neviens cits kā pē­dējā dēls Kārlis. Tas esot bieži redzēts trenkājot Mazklin­taiņu vistas un nelaimīgo nelaiķi gaili. Lielklintainis pie tiesas taisnojās, ka viņš gan esot licis dēlam nodzīt no apsētā miežu lauka kaimiņa vistas un gaili, kas ārkārtīgi bezkaunīgā kārtā uzmākušies iesētai sēklai, tā ka zaudē­jumu varot prasīt nevis sūdzētājs un beigtā gaiļa īpaš­nieks, bet gan vienīgi Lielklintainis. Tomēr neesot neviena liecinieka, kas varētu apstiprināt, ka Kārlis Klintainis būtu ar akmeni sviedis gailim, laimīgi trāpījis, bet nelaimīgi putnu nositis. Liecinieku trūkuma dēļ Mazklintaiņa pra­sība tika atstāta bez ievērības un sūdzība par šo kaimiņu karos drausmīgāko lietu noraidīta, kaut gan Lielklintaiņu Karlīša veiklība trāpīt ar akmeni mērķī bija labi pazīs­tama ne vien tēva māju robežās, bet vēl dažu labu asi aiz šīm robežām. Kārlītim gaiļa prāva bija ienesīga. Viņš tika pie lieliska ieguvuma. Divas lietas atradās mājās, ku­ras "Kārlītim izlikās par neaizsniedzamiem dārgumiem. Viena no tām bija veclaiku kramenīca — bise, smaga jo smaga, ar milzīgu gaili un kramu, ar sudraba apkalu­miem un izrotājumiem. Neviens neatminējās, no kurienes šis ierocis cēlies. Tikai jau no vecu veciem laikiem, cik talu vien ar gadiem bagātākie ģimenes locekļi varēja at­cerēties, smagā kramenīca karājās pie Lielklintaiņu kam­bara sienas, pārejot no paaudzes uz paaudzi. Kas gan Kārlītim tas būtu par neaprakstāmu prieku, ja viņš drīk­stētu ar šo ieroci parīkoties! Saut ar kramenīcu nevarēja. Kārlītis arī nemaz neprata šaut. Bet kaut varētu pārlikt ieroci pāri pleciem un pasoļot šurp un turp, iedomājoties un iztēlojoties, ka viņš iet karā brīžam pret turkiem, brī­žam pret prūšiem, brīžam pret spārnotiem pūķiem un sum­purņiem. Jā! Jauki gan jau tas būtu bijis, apbrīnojami jauki, bet tie tikai ļ)ija un palika sapņi, kam nebija lemts pārvērsties par tiešamību pat pēc Mazklintaiņu gaiļa nāves.