Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Mazajam Kārlītim šāds iznākums bija savienots ar zau­dējumiem, jo tēvs pie nākošā brauciena atveda viņam tikai trīs konfektes cerētā desmita vietā. Dodams saldumus Kār­lītim, viņš paskaidroja:

«Ja es būtu noķēris braucēju uz ganību ceļa, tad tu da­būtu desmit. Tagad tev patiesībā nekas nenākas, bet, tā kā tu esi brašs resgalis, tad še trīs.»

Tas bija Kārlītim smags likteņa sitiens, smags un pie tam par daudz nepelnīts. Sevišķi grūti sametās puikam ap sirdi, kad dabūtās trīs konfektes bija apēstas. Tās taču bija tik saldenas, un tādu būtu vēl veselas septiņas. Vai tad Kārlītis nebija pūlējies? Vai viņš nebija izdarījis visu, kā pienākas? Vai viņš vainīgs, ka mīļais Dieviņš bija pie­laidis braucējai tik ātri nokļūt līdz lielceļam un nebija licis uz ganību ceļa ne ritenim salūzt, ne zirgam kāju sa­grūst, lai tā aizkavētu ātru braukšanu? Tēvam gan tais­nība: saldumi bija solīti, ja noķers braucēju, un tas ne­bija noticis. Tātad liktenis bija nežēlīgs un dzīve šīs pa­saules raudu lejās pārmērīgi grūta.

Māte novēroja un saprata sava lutekļa bēdas. Viņa pa­sauca dēlēnu sev klāt un iedeva tam prāvu gabaliņu cu­kura. Tēvs vakarā arī nāca ar jaunu priekšlikumu. Liel­klintainis bija sagudrojis, ka jāuzmana aizliegtā ceļa braucējs nevis tad, kad viņš ir jau uz ceļa, bet tad, kad viņš tikai taisās sniegties pēc aizliegtā augļa. Tamdēļ Kār­lītim uz priekšu bija jānovēro Mazldintaiņu sētsvidus un, tiklīdz tur jūgtu zirgu braukšanai, tā tūliņ jāziņo, par to tēvam. Tādā kārtā vieglā izlūku nodaļa varēja laikā pa­spēt paziņot par ienaidnieka kustībām galveniem spēkiem, kuri tad laikā ierastos apdraudētā vietā, tas ir, uz ganibu ceļa. Izlūkošanas punkts ari bija ļoti izdevīgs, jo no ne­liela krūmu pudura robežu malā bija iespējams pārskatīt visu Mazklintaiņu sētsvidu un rijas priekšu — visas tās vietas, kur varēja notikt zirgu jūgšana. Braucēja noķer­šanas gadījumā Kārlītim atkal tika garantētas desmit kon­fektes — tāda pat smalkuma, tās pašas augstās vērtības, ar tiem pašiem lepnajiem papīrīšiem.

Kārlītis varēja būt apmierināts. Sādi tās lietas izveido­jās labāk, kā viņš to bija iedomājies. Desmit konfektes viņš vēl dabūs, bet trīs līdz ar cukura gabalu bija jau ro­kās. Ja braucējs būtu noķerts uz pirmā ķēriena, tad Kār­lītim būtu iznācis tikai desmit vien un tās pašas tagad, bez šaubām, jau sen būtu apēstas. Tiešām, mīļais Dieviņš labi darīja ko darīdams. Taisnība bija mātei, kas tā mā­cīja dēlu.

Sādu priecīgu atziņu Kārlītis nespēja paturēt pie sevis un svarīgā balsī tūlīt otrā dienā izstāstīja savus panāku­mus dzīvē un cerības uz nākotni kalpam Grāpiņam, ka­mēr Šis jūdza zirgu orē siena vešanai. Ar Grāpiņu jau varēja izrunāties, jo viņš prātīgi apsprieda lietas pēc to īstā kodola. Ari šoreiz Grāpiņš lietu ņēma nopietni, tikai viņa uztvērums iznāca Kārlītim ļoti negaidīts. Grāpiņš strupi noprasīja, cik Kārlītim gadu, un, dabūjis zināt pra­sīto, nogrozīja galvu un noteica:

«Šitik vecs zēns, gandrīz jau liels puisietis, un vēl ēd cukurgabalu. Es saprotu — konfektes, tā ir cita lieta, bet cukuru … Nē! To es no tevis negaidīju. Kur tu esi redzē­jis, ka kāds vīrietis, tavs tēvs, es vai cits kāds, grauž cu­kuru? Tīri pēc meitenes izskaties. Ap cukuru laizīties tikai skuķim klājas, ne tev, vīrieša galvai.»

Un Grāpiņš aizbrauca uz pļavu sienu vest, atstādams Kārlīti kā ar ūdeni aplietu. Tiešām! Grāpiņam bija tais­nība. Kārlītis to dziļi izjuta. Viņš bija uzvedies kā mei­tene. Uz priekšu viņš cukuru negrauzīs. Konfektes — tā ir cita lieta, un tās viņš nopelnīs.

Ar nopelnīšanu negāja tik ātri. Kā spītēdami Kārlītim, Mazklintaiņi mājās vien sēdēja un ilgāku laiku nekurp nebrauca. Laikam siena pļauja tur bija vainīga. Varbūt liktenis arī pārbaudīja Kārlīša neatlaidību. Puika velti dienu no dienas stundām nosēdēja robežmalā, novērodams kaimiņu sētsvidu. Cik reizes zirgi netika vesti gan šur, gan tur pa Mazklintaiņu mājām, bet līdz jūgšanai lieta? nenonāca. Dažreiz pagadījās pat vēl labākas izredzes, jo vienam vai otram zirgam uzlika slejas, uzmauca sakas, un Kārlītis jau domāja, ka saldumi viņam rokā, bet tad zirgu iejūdza siena vedamā orē. Tas nozīmēja, ka visa braukšana notiks tikai līdz pļavām un ne uz lielceļu pa svarīgo ganību ceļu.

Zēns pacietīgi gaidīja. Kādā dienā likās, ka uzvara jau viņam rokās. Pats Mazklintainis atpina pinekļus savam Bērim, atveda to no ganībām mājās un iejūdza mēslu ratos, bet nevis sasodītā orē. Tātad braukšana bija neno­vēršama. Laiks arī bija nomācies, tātad siena vešanai ne­izdevīgs. Kārlītis steidzīgi deva ziņu savām basajām kā­jām un ar vislielāko ātrumu ieradās mājās.

Tēvs tikko kā bija atgūlies diendusā, bet, izdzirdis iz­lūka ziņojumu, nekavējoties devās uz apdraudēto ceļu. Dēls viņam sekoja. Abi bija pārliecināti, ka sasniegs mērķi: viens tiks pie ķīlas, otrs pie konfektēm. Tomēr lik­teņa neizdibināmie ceļi arī šoreiz veda uz vilšanos. Velti tēvs ar dēlu gaidīja uz upuri pie ganību ceļa. Mazklintai­nis, izlietodams nomākušos dienu siena laikā, ieveda mā­jās žagaru malku no paša ganībām un nemaz nedomāja braukt uz lielceļa pusi.

Tēvs un dēls drūmi soļoja uz mājām. Sevišķi sagrauzts bija mazais Kārlītis. Kā arī ne? Viņa zaudējumi bija tik ievērojami. Bēdas viņu nemaz negribēja atstāt. Tamdēļ māte, kas ar savu māmuļas sirdi saprata dēla ciešanas, gribēja tās remdināt ar izmēģinātu līdzekli, ar cukura gabaliņu. Kāds gan bija viņas pārsteigums, kad Kārlītis atteicās no garduma. Velti māte izpūlējās pierunāt puiku. Viņa beidzot tikai dabūja dzirdēt, ka Kārlītis neesot ne­kāda meitene. To Klintainiete pati ļoti labi zināja, bet ne­kādi nevarēja saskaņot šo ziņu ar atteikšanos no cukura gabaliņa. Beidzot arī mātei apnika pierunāt, un viņa no­teica:

«Ka jau nē, nē! Tad došu Jūliņai… Meitiņ, manu mī­lulīt! Panāc šurp! Se cukura gabaliņš!»

Tas bija lielajam vīrietim par daudz. Asaras viņam sa­sprāga dzidrajās actiņās. Cukurs bija tik bezgala gards, un māšele to varēja ēst, tamdēļ ka viņa meitene. Vai tikai labāk nebija būt par meiteni? Nē! Viņš bija vīrietis, un tam neklājas grauzt cukuru. Viņš arī negrauzīs. Lai to dara skuķi. Tomēr asaras nebija valdāmas. Lai tās slēptu, puika izskrēja ārā un aiz klēts stūra pamatīgi izraudājās. Tas atvieglināja sirdi. Zēnam atlika pārliecība, ka viņš nav nekāda meitene, ka viņš nav zemojies, bet izturējies

kā īsts puiša cilvēks. Pamazām auga pašapziņa, lepnums. Uz vakara pusi, kaut gan sēras par zaudēto cukuru ne­bija galīgi izbeigušās, tomēr mazais Kārlītis ar savu at­teikšanās varoņa darbu bija pats savās acīs augsti kāpis. Arī vakarā Kārlītis ap lielajiem vien grozījās un meitenēm neskatījās ne virsū. Pat gulēt iedams, viņš izjuta patī­kamu apziņu, ka jauki būt varoņam.

Lai arī cik modrīgs bija Kārlītis, tomēr viņa izlūka darbībai nebija nekādu panākumu. Gan puika vēl turpi­nāja glūnēt uz Mazklintaiņu sētsvidu, bet Mazklintaiņa notveršanu panāca ne viņš. Tas izdevās, tikai pateicoties aklam gadījumam.

Siens jau bija nokopts. Lielklintaiņu ļaudis pašreiz laukā taisījās stāties pie rudzu pļaušanas. Saimnieks jau savicināja īso izkapti — vienroci, lai sāktu cirst. Arī lie­lais izlūks Kārlītis bija tuvumā, lai redzētu jaunā darba iesākšanu. Te, kur gadījies, kur ne, pa ganību ceju iz­brauca Mazklintainis un pēc pāris acumirkļiem bija bla­kus rudzu pļāvējiem. Lielklintainis nosvieda zemē savu izkapti un grābeklīti, uzlēca uz ganību ceļa, notvēra kai­miņa zirgu pie iemauktiem un uzsauca: