Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Pirmā nāca apspriešanā Lielklintaiņa sūdzība,»un te nu skaidri izrādījās, cik maz sūdzētājs varēja mēroties ar savu pretinieku advokāta zināšanās. Degumnieks tieši no­prasīja, lai pierādot, ka viņš esot tas, kurš nodarījis visu to, ko pretinieks tam uzkraujot. Tā jau varot par tīri ne­vainīgu cilvēku sarunāt vēl trakākas lietas. Kas esot re­dzējis, ka viņš, apsūdzētais, sabraucis Lielklintainirn smil­gas? Viņam esot labs braucamais ceļš, pa kuru varot iz­braukt uz lielceļu no savām mājām. Pa to viņš arī brau­cot. Viņš nesakot, ka viņš nedrīkstētu lietot blakus ceļu, ja tā tam ievajadzētos. Tur tēvutēvi braukuši un dēludēli braukšot, vai tas vienam otram iedomīgam cilvēciņam pa­tikšot vai ne. Bet viņš pats pašlaik lietderības dēļ braucot pa labāko, ne pa blakus ceļu. Par to, ko viņš rītdien darī­šot, godātā Jaunkalniešu pagasta tiesa nevarot viņu vēl tiesāt. Un kas esot redzējis, ka viņš, Degumnieks, būtu bēris grāvi ciet vai arī būtu nozāģējis mietus? Ka abi šie darbi bijuši prātīga cilvēka rīkošanās, tas esot nenolie­dzams, jo ceļu, lai arī tas būtu kāds, nevarot taču saķē- mot. Viņš pierādot tikai to, ka vajadzējis rasties kādam, kas to izdara, jo kas tad cits darāms nelaimīgam ceļa braucējam, kad zirga deguna priekšā ierauga grāvjus un mietus. Lielklintainis sakot, ka pie grāvja atrasts viņa, Degumnieka, zāģelis. Bet kas varot pierādīt, kur Lielklin­tainis atradis ša nodevīgo daiktu? Varbūt viņš to paņēmis pie Mazklintaiņu žoga, pie kura izlabošanas zāģītis nesen lietots un varbūt aizmirsts sētmalē. Varbūt zāģītis atrasts uz lielceļa un patvarīgi no paša sūdzētāja aiznests uz citu vietu. Vispārīgi zāģīša piesavināšanās esot nelikumīga un par to viņš, Degumnieks, vainīgo esot iesūdzējis un cerot, ka sods likumu pārkāpējam garām neaiziešot, par ko jā- gādājot godātai Jaunkalniešu pagasta tiesai. Tātad ne­kādu pierādījumu pretiniekam pret viņu, Degumnieku, ne­esot. Gan Lielklintainis aizrādīja, ka aizbērtais grāvis bi­jis nomīdīts basām kājām un smiltīs skaidri bijusi saska­tāma kreisās kājas mazā pirkstiņa iztrūkšana. Priekš 16 gadiem pirkstu Degumnieks nocirtis kājai, tēšot kokus. To zinot pus pagasta, un, ja kāds šauboties, lai godātā tiesa liekot Degumniekam novilkt kreisās kājas zābaku, tad šaubu nebūšot nekādu.

Degumnieks tikai atmeta ar roku. Viņam ne prātā ne­nākot liegties, ka nebūtu pie koku tēšanas nocirtis sev priekš 16 gadiem kreisās kājas mazo pirkstiņu. Vai tad par tādu nelaimes gadījumu šo vēl sodīšot? Kas apgalvo­jot, ka smiltīs uz grāvja bijušas šā, Degumnieka, pēdas? Sūdzētājs — un neviens cits. Ja noziegumu gribot ar no­ziedznieku pēdām pierādīt, tad vajagot rīkoties tā, kā viņš nesen lasījis vienā stāstā par nabaga Indriķi un diviem slepkavām. Tur slepkavības vietā ļaundaru pēdas izrak­tas ar veselu māla piku, sakaltētas un tiesas priekšā vai­nīgo kājas ar visiem zābakiem ieliktas māla pēdās kā «pormā», tā ka slepkavām atlicies tikai atzīties un iet pie karātavām.

Pēc šādas zinātniskas aizstāvēšanās tiesa attaisnoja Degumnieku, bet arī viņa sūdzībā pret Lielklintaini pēdē­jais tika attaisnots, jo tiesa atzina par nepierādītu, ka ap­sūdzētais būtu rīkojies ar ļaunu piesavināšanās kāri pret nabaga paklīdušo rokas zāģīti. Pats vainīgais zāģītis tika izdots viņa īpašniekam.

Pēc šāda iznākuma Degumnieks smējās vien, bet Liel­klintainis gudroja, ko nu iesākt, kādus tālākus soļus spert pēc pirmās pazaudētās cīņas. Ieročus jau tūlīt nevarēja krūmos mest, vajadzēja parādīt tam bezgodim, ka vēl ir pasaulē tiesa un taisnība. Arī pagasta tiesas priekšsēdē­tājs Robežnieks reizi pēc reizes atkārtoja, ka citādi tiesa nemaz nevarējusi spriest, jo likums to prasījis un skrī­vera kungs tā uzrakstījis. Drošinādams sašutušo Lielklin­taini, Robežnieks izteica domas, ka Degumnieks pēc tiesā­šanās vairs nebraukšot pa aizliegto ceļu. Ja viņš tomēr braucot, lai to noķīlājot, tad būšot skaidra pierādīšana un lieta palikšot tik gaiša kā diena. Padoms bija labs, un varēja uz reizi saprast, ka tas nāk no tieslietu pratēja. Vajadzētu to tikai izvest dzīvē, jo Degumnieks ir nedo­māja atteikties no blakus ceļa lietošanas. Jau tiesas dienā, mājās braucot, viņš bija tīši lietojis apstrīdēto ceļu un pēc pāris dienām atkal brauca pa to. Bet ej nu sagaidi, kad kaimiņš brauks! Ganibu cejš bija patāli no dzīvojamās mājas', lauku galā. Pašlaik vasaras vidū labība, sevišķi labi paaugušie rudzi, kuru lauks stiepās taisni gar ganī­bām, pilnīgi aizsedza katru aizliegtā ceļa braucēju skatī­tāja acīm, ja pēdējais atradās aiz Lielklintaiņu logiem vai šo māju sētsvidū. Tikai apskatot pašu ceļu, pēc iebrauk­tām riteņu pēdām varēja spriest, ka atkal kāds tur brau­cis. Gan Lielklintainis pats raudzīja notvert ceļa braucēju; bet, velti nosēdējis rudzu lauka grāvī dažas stundas, viņš atmeta ar roku, jo nevarēja taču zaudēt tik daudz dārgā darba laika. Tamdēļ nācās izgudrot ko citu, un Lielklin­tainis ņēma palīgā savu dēlu Kārlīti. Puika bija acīgs un viegli varēja izpildīt to, ko no viņa tēvs šoreiz prasīja. Tikai vajadzēja viņam saldināt grūto un garlaicīgo pie­nākumu. Tamdēļ Lielklintainis teica dēlam:

«Kārlīt, klausies! Pasēdi tu man rudzu grāvī, noskaties, kad no Mazklinlaiņiem kāds brauc pa ganību ceļu, un drāz uz mājām, pasaki to man! Ja es noķeršu braucēju, dabūsi desmit kumpetes.»

«Vai tādas pašas, kā tu atvedi no pilsētas viņnedēļ?»

«Tādas pašas, divas par kapeiku un ar visiem raiba­jiem papīrīšiem.»

«Es, tēv, noķeršu kaimiņus.»

Līgums bija noslēgts.

Ko Kārlītis solīja, to viņš izdarīja. Stundām ilgi puika sēdēja, noslēpies rudzu grāvī. Līdzko viņš cēlās no rīta, tā devās turpu. Tikai ēst viņš ieradās mājās pie mātes. Neatlaidība un čaklums sasniedz savu. Kādu dienu, tikko kā iesāka bāzt pirmo tā gada sauso sienu Lielklintaiņos, tikko kā pats saimnieks ņēmās kraut pirmo ori Bērtuļa lankas pļavā, elsdams pūzdams tur atskrēja Kārlītis. Jau pa gabalu viņš meta ar roku un sauca:

«Brauc, brauc! Tēt, brauc! Kumpetes manas, desmit ga- balas! Paldies mīļam Dieviņam! Brauc, brauc!»

Tas nebija Lielklintainim divreiz jāsaka. Viņš nosvieda siena sākumus un pusskriešus devās uz ganibu ceļu, tā ka Kārlītis, kurš arī turp steidzās, lai visu noskatītos, netika tēvam līdzi. Puika sevi domās mierināja, ka viņš savu pie­nākumu izpildījis un alga viņam tikpat kā rokā. Pie tam viņš novēlēja visu labu kaimiņam par to, ka tas lieto ga­nību ceļu un tā ļauj Kārlītim nopelnīt dienišķu pārtiku.

Tomēr lieta nebeidzās tik gludi, kā bija domāts. Kad Kārlītis ieradās tur, kur ganību ceļš iziet uz lielceļa, viņš atrada savu tēvu galīgi saniknotu.

Kamēr Kārlītis bija atskrējis prāvo gabalu pa rudzu grāvi uz mājām un tālāk līdz pļavai, kamēr Lielklintainis bija no pļavas atsteidzies līdz ganību ceļam, tur lēnīliņām paspēja izbraukt cauri ķeramais upuris, kas šoreiz izrā­dījās par kādu Mazklintaiņu sievieti, kā to varēja spriest notālēm pēc apģērba un balta galvas lakatiņa. Lielklin­tainis tikai dabūja redzēt, ka braucēja uzgriezās uz liel­ceļa, uzšāva zirgam un aizlaida, ka kūp vien, uz muižas pusi. Visas cerības tomēr vēl nebija zaudētas, jo sievietei vajadzēja braukt atpakaļ uz mājām. Tomēr no ķeršanas todien nekas neiznāca, jo sieviete, mājās braucot, lietoja īsto braucamo ceļu. Vai nu viņai ganību ceļš bija izlicies par daudz nelīdzens, vai medījums bija novērojis izliktos slazdus, to grūti noleikt, tikai braukts tika šoreiz pa īsto ceļu. Lielklintainis varēja tikai nopukoties.