Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Lielklintainis izraka dziļu grāvi gar robežu pāri apstrī­dētam ceļam. Kādā no tuvākiem rītiem agri, vēl labi pirms saules lēkšanas, Mazklintainis pielīdzināja ceļa vietā grāvi pilnu. Tūliņ Lielklintainis iztīrīja grāvja aizbēruniu un sa­dzina mietiņus ceļa vietā. Nepagāja ne nedēļa, kad mie­tiņi izrādījās izrauti, samesti pārbraucamā vietā grāvī un grāvis aizlīdzināts.

Lielklintainis vairs nespēja savaldīties. Ieraudzījis, ka kaimiņš strādā uz lauka, viņš devās pie tā un bez kāda ievada šāva vaļā:

«Klausies! Tā kā tu vairs nebrauktu pa blakus ceļu pāri manai zemei. Es to vairs necietīšu. To es tev noliedzu. Vai dzirdi?»

«Dzirdu jau dzirdu. Kā tad lai nedzirdētu, kad tu kliedz tā, ka cīruļiem krīt ausis ciet otrā lauka malā? Tikai kas tevi te par kaklakungu iecēlis? Kas šis, lūk, par nolie­dzēju?»

«Kā? Kas es par noliedzēju? Vai tad ceļš neiet pa Liel­klintaiņu zemi?»

«Iet jau iet. Bet lielceļš arī iet pa tavu zemi. Vai tur arī nesāksi liegt braukt? Ja esi licies uz ceļu putināšanu, tad ņem lielceļu pirmo priekšā.»

«Kas tā par muļķīgu runāšanu!»

Abi kaimiņi bija sasarkuši un noskaitušies. Par piekāp­šanos vairs nevarēja būt ne runas, sevišķi vēl tamdēļ ne, ka Lielklintainis bija ātrs, bet Mazklintaiņu saimnieks Degumnieks tiepīgs. Abi nikni noraudzījās viens otrā un nezināja, ko runāt, ko darīt. Beidzot Lielklintainis pie­spēra kāju un noteica:

«Dzirdil Pēdējo reizi tev saku: uz manas gruntēs nerā­dies! Noķīlāšu un par zemes bojāšanu iesūdzēšu tiesā. Samaksāsi skādi kā brālis.»

«Kas šim par skādi? Paskat! Suņiem jāsmejas. Desmit smilgām sēklas apbraucītas ar riteņiem. Ja tev tādas man­tas trūkst, es varu likt ganu Jēcim pa dienvidu manos krūmos nobraucīt smilgām galus un tos tev uzdāvināt.»

«Negānies, negānies! Par sveša grāvja aizbēršanu vari tikt aiz restēm.»

«Ka tikai par ceļinieku ķīlāšanu pats netieci vēl ātrāk pie kroņa maizes!»

Lielklintainis apcirtās apkārt un devās projām. Prāvu gabaliņu nosoļojis, viņš apstājās un, pret kaimiņu pagrie­zies, nosauca:

«Nemēģini manu grāvi aizskart, — sūdzēšu tiesā. Ja brauksi pa blakus ceļu, noķīlāšu kā brāli!»

Un Lielklintainis soļoja tālāk. Kaimiņš tikai atmeta ar roku un nosauca pakaļ:

«Vari, brālīt, pasvilpot! Te tu vēl neesi nekāds kara liel­kungs!»

Tā sākās kaimiņu starpā atklāts karš. Lielklintainis iz­tīrīja par jaunu un vēl padziļināja grāvi pāri strīdus ce­ļam. Ceļa vairākās vietās viņš sadzina zemē lielu, varenu mietu rindas, kuru izraušana varēja prasīt ilgāku darbu un nopietnas pūles.

Tuvākā sestdienā Lielklintainis vēl nopriecājās par dziļo grāvi un saviem mietiem, bet jau otrā dienā, kā svētdie­nas priekšpusdienā apstaigādams laukus, palika kā sāls­stabs stāvot, kad ieraudzīja grāvi ceļa vietā piebērtu pilnu un basām kājām nomīdītu līdzenu. Visi mieti uz ceļa bija līdz ar zemi nozāģēti. Lielklintainis dūres vien vicināja, bet tad uzreiz viņa sirds sāka lēkt aiz priekiem. Kā ari ne? Grāvmalā gulēja aizmirsts rokas zāģītis. Zāģīša koka rokturis bija mākslīgi izlocīts un ar izgriezumiem, tā ka Lielklintainis to uz vietas pazina par kaimiņa īpašumu.

«Tagad tu man esi rokā! Es tev rādīšu bradāt pa svešu zemi!» nodudināja Lielklintainis un pirmā tiesas dienā iesūdzēja Mazklintaini pie pagasta tiesas.

Prāva tika lieliski motivēta un pēc visiem advokāta ni­ķiem un stiķiem vesta. Sūdzētāja Lielklintaiņu saimnieka neapsargātā zemē esot patvarīgi ielauzies Jaunkalniešu pagasta Mazklintaiņu māju saimnieks, ar uzvārdu De- gumnieks, braukādams šurpu un turpu bez kādas lielas vajadzības nevis pa kārtīgo braucamo ceļu, kā to prasa likumu grāmatas, bet gan tur, kur vainīgam pašam iešau- joties prātā. Sāda nekautrīga rīkošanās aizskarot visus attiecīgos likuma paragrāfus, nodarot zaudējumus sūdzē­tājam un galīgi sabojājot Lielklintainim grunti, ko ne­viens likumu grāmatu punkts nevarot pielaist, ko arī ne­kāds visžēlīga kunga un ķeizara izdots likums neatstājot nesodītu. Tas vēl neesot viss.. Mazklintaiņu saimnieks, ar uzvārdu Degumnieks, ejot likumības neatzīšanā daudz tā­lāk, jo esot aizbēris ciet Lielklintaiņu grāvi — varbūt ar nolūku applūdināt pat šo māju laukus un nodarīt īpašnie­kam neatsveramus zaudējumus. Beidzot, noziedzīgais Mazklintaiņu saimnieks, ar uzvārdu Degumnieks, pār­kāpis katra mēra robežas, nozāģējot 26 sētas mietus, pie kuru nociršanas, apstrādāšanas, atvešanas uz lietošanas vietu un iedzīšanas zemē sastrādāts vairāk kā 3 / 4 dienas, tas ir, no saules lēkšanas līdz labi vēlam palaunadzim. Baidīdamies no soda un ļaunas sirdsapziņas mocīts, jau vairākkārt minētais likumu pārkāpējs Mazklintaiņu saim­nieks, ar uzvārdu Degumnieks, tik ātri steidzies atstāt no­zieguma vietu, ka aizmirsis uz grāvmalas savu noziedzīgo ieroci — rokas zāģīti, kas atklājis nozieguma izdarītāju un visu pārkāpumu īsto vaininieku, jo pus pagasta varot apliecināt, ka atrastais daikts piederot Mazklintainim un nevienam citam. Tamdē| cietušais lūdza augsti godāto pa­gasta tiesu piespriest pienācīgo atlīdzību no vainīgā un sodīt pēdējo pēc likumu bardzības.

Lielklintainis bija galīgi apmierināts, jo viņa lieta rā­dījās skaidra. Arī pats pagasta tiesas priekšsēdētājs Ro­bežnieku saimnieks, kas bija labs draugs Lielklintainim, iepazinies ar visu svarīgo sūdzību, izteicās, ka nevarot būt ne mazāko šaubu par to, ka likums un taisnība esot Lielklintaiņa pusē un pagasta tiesai vajadzēšot spriest pēc sirdsapziņas, kaut arī viens pagasta tiesnesis, Mazlāču saimnieks, kuram arī bija Kiintainis uzvārdā, esot apsū­dzētā Degumnieka tuvs draugs. Tomēr jācerot, ka šis ties­nesis savos soģa pienākumos ļaušoties vadīties no tīras sirdsapziņas nopietniem mājieniem, bet nevis no draudzī­bas jūtām pret apsūdzēto. Kalpu tiesnesis neteikšot nekā un klausīšoties, ko teiks skrīvera kungs. Arī viņam, pa­gasta tiesas priekšsēdētājam, un tāpat Mazlācim jāpiekrī- tot aizvien skrīvera kunga izteiktām domām, jo pēdējais tik labi esot «ieštudierējies» likumos un tik smuki mākot izteikt tiesas spriedumus, ka neatliekot tur ne ko atņemt, ne ko pielikt. īsi sakot, Lielklintainim taisnība jau esot tikpat kā rokā.

Ziņnesis atnesa Lielklintainim ne vienu vien pavēsti, bet veselas divas. Viena viņu aicināja pie tiesas kā sū­dzētāju, bet otra — kā apsūdzēto. Grūta iznāca nākošā sēdes diena Jaunkalniešu pagasta tiesai, ļoti grūta. Ma­zākais, pats tiesas priekšsēdētājs vēlāk tā izskaidroja ne Lielklintainim vien, bet visiem, ar kuriem nācās runāt par šo lietu. Pie tam viņš aizrādīja, ka ticis spriests pēc sirds­apziņas un taisnības uz tiešā likuma pamata, ņemot vērā visus pierādījumus, kādus abas puses varējušas tiesai celt priekšā. Pats skrīvera kungs, kas, kā jau mācīts cilvēks, arvienu tiekot viegli ar likumiem galā, šoreiz esot svīdis vien, kamēr sastādījis pēc visas «pormas» spriedumu. Ka arī ne? Tiesas priekšā jau nebijuši kaut kādi vīreļi, bet pagasta varenākie saimnieki, kurus taču tā bez iemesla kaitināt nevienam nenākot ne prātā.

Lielklintainis nevarēja nepiekrist, ka pierādījumi ievē­roti kārtīgi, bet viņš nevarēja beigt nodusmoties par lie­tas iznākumu un brīnījās par tiem advokāta ķērieniem, kā­dus bija laidis darbā Degumnieks.

Visupirms Degumnieks bija iesūdzejis Lielklintaini par «svešu cilvēku atrastas mantas patvarīgu piesavināša­nos». Atrastā manta šoreiz bija Degumnieka paša rokas zāģītis. Sods tika prasīts sevišķi bargs, tamdēļ ka vainī­gais pats tīri labi zinājis, kam zāģītis piederot, un savā izdomātā sūdzībā pret īsto cietušo^ Degumnieku, arī ne­kautrējoties pat pagasta tiesai atklāti atzīties savā nozie­dzīgā zināšanā. Bez tam Degumnieks uz noteiktāko norai­dīja Lielklintaiņa sūdzību.