Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

«Nekas, Kundžel, drauģeli Lai viņš iet. Paliks mums vairāk. Tas nekas, bet tev gan nevajadzēja zagt mana Sirmīša.»

«Nudien! Es neesmu viņam rokas pielicis!»

«Ticu, ticu, bet labi nav aiztikt tādu zirgu kā mans Sir­mis. Visā pagastā otra tāda vairs nedabūsi. Ja es lieku viņam stāvēt, viņš stāv kā miets kaut pus dienas uz vie­tas. Padzīt uz priekšu viņš gan ne katru reizi ļaujas. Tur viņš pats pārliek, vai skriet vai neskriet. Jā, tāds zirgs daudz ko vērtsl Pats grāpa lielkungs būtu viņu no manis pircis, ja tikai es to viņam piedāvātu. Nu jā! Sirmis ma­nis paša audzināts. Vai saproti, Kundzei, paša audzināts! Un tādu lopiņu tu gribēji man nozagt.»

«Ka es tev saku! Dieva vārds! Neesmu tavam Sirmim ne pirkstiņa piedūris. Un arī neķeršos nekad viņam klāt. Vai tu domā, ka es tik maz saprotu no zirgiem, ka zagšu tādu maitu kā tavu Sirmi, kam tikai kauli un āda vien ir. Pat āda dažā labā vietā paberzta caura. Tīrais sprāgonisl Vai tu domā, ka es zagšu zirgu, ar kuru ne piecas verstes neaizjāsi un ķērēji jau tevi panāk kā brāli.»

«Jā, Kundzei, drauģel! Zinu, zinu, ka tu esi varens zirgu zaglis, pirmās zortes zaglis. Saprotu, ka tu ar manu Sirmi rokas nesmērētu. Tev ar tādu kaulu kambari nav ko ielaisties. Saprotu, tu būtu redzējis, ka ar Sirmi nekurp aiztikt nevar. Tā kājas nespēj neviena desmit gadu laikā aiznest ne uz leišiem, ne pāri Daugavai uz Vidzemi. Bet tu tonakt biji piedzēries un nepārliki, kā pienākas. Tamdēļ tu tādu buku nošāvi. Ai, ai, kauns, kauns!»

«Cik reizes lai saku, ka neesmu tavu Sirmīti zadzis. Pielipis kā dadzis ar to maitu klāt un nestājas un ne­stājas.»

«Redzi, ka tev nepatīk! Jā, Kundžel, nevienam nepatīk, ja viņam pierāda, ka tas izdarījis muļķību. Un tu? Šitāds zirgu zaglis, tik slavens, kā tu, un iekrist ar tādu kau­laini kā mans Sirmītis. Tpu, Kundžel! Kauns man tevis dēļ! Sitā izblamēties!»

«Vai liksies mierā ar savu nolādēto Sirmi! Pielūko, ka nedabū pa kaklu. Tad zināsi, kā blamierēt godīgu cil­vēku!»

«Ui, ui! Kāds tu ātrs! Par diviem tikai pusstopu esam izdzēruši, un jau taisies uz kaušanos… Es tevi saprotu un, drauģel, nieku dēļ neiešu naidu celt ar tevi. Tikai pa­sūti otru pusstopu bez ālēšanās. Iedzersim uz mūsu drau­dzību. Draugi esam un draugi paliksim! Lai tur kā! Iedzersim! Visiem skauģiem par spīti. Lai redz, ka Kun­dželim naudas pilnas kabatas, ka tāds vīrs var dzert, cik grib un cik viņam lien.»

Pa to laiku vācu galā norisinājās svarīgas sarunas pa­gasta vareno starpā. Tika spriests galvenā kārtā, cik kurš šodien nomaksājis rentes muižai, cik kuram palicis un ko muižā katrs dzirdējis — vai uzslavu, vai brīdinājumu.

Sevišķi uztraukti bija Vecliepkalnu saimnieks Liepkalns un viņa kaimiņš Jaunlicpkalns, kurš arī nesa Klintaiņa uzvārdu. Tie reižu reizēm sūrojās par savu likteni, jo viņu māju robežās bija iekritis purvājs ar Medņu sūnākļa no­saukumu. Gabals neko neienesa, bija neapstrādājams, bet tā platību abi saimnieki turēja par augstās rentes cēloni.

«Ka jupis būtu parāvis tādu purvu!» sūrojās Vecliep- kalns. «Tur ne zāle neaug! Un nosaukuši par Medņu sū- nākli. Klajā vietā, bez kāda meža, nieka priedītēs mednis ne paslēpties nevar, bet šiem esot «Medņu sūnāklis». Tur medni pat piesietu neiedabūsi iekšā. Ir gan bijuši tie senie |audis. Dot purvājam tādu nosaukumu ne par šo, ne par to. Tīrais izsmiekls!»

Viņam piekrizdams māja ar roku Jaunliepkalnu Klin­tainis, bet abi ne iedomāties nevarēja to skatu, kāds bija atvēries viņu priekšgājēju acu priekšā. Vecliepkalnam ne sapnī nerādījās, ka viņa gruntē zem egles reiz bija apme­ties būdā un klausījies vilku kaukšanā pirmais Liepkalnu māju saimnieks, izsviestā Sausnēju saimnieka jaunākais dēls. Tāpat Jaunliepkalnu Klintainis būtu acis vien ber­zējis, ja redzētu pirmo Jaunliepkalnu saimnieku atnākam no Lielklintaiņiem uz mūžameža ieplēšanu. Un kā par šādu runu raustītu plecus pirmais Jaunkalniešu pagasta līdumnieks Klintaiņu Mikus!

«Jā, par nolādēto Medņu sūnākli iznāk gan mums daža laba graša stiepšana uz muižu,» drūmi bilda Jaunliep­kalnu Klintainis.

«Vai man iet labāk?» ievaicājās Lielklintainis. «Manām mājām piešķirtas visas Pīļu dobes. Sis pīļu mājoklis ir jūsu Medņu sūnākļa dvīņubrālis.»

«Ko nu! Ko nu! Tur tev pīļu ir vai jūra, bet mums medņu neviena paša.»

«Pīļu gan ir jūra, bet ko tas līdz? Lai Dievs pasarga, ja es kādu nomedītu. Ko tad lielkungs teiktu?»

«Bet tev, mazākais, zāle aug tavās Piļu dobēs.»

«Zāle jau gan šur tur aug! Bet kas tā par zāli? Grīslis un aši. Tur īsts pīļu midzenis. Bet rubuļi jānes uz muižu īstu īstie. Kaut kādus lielkungs pretim neņems.»

«Tas tiesa, bet tu, Lielklintaini, tomēr esi tas bagātā­kais.»

Lielklintainis glaimots paglaudīja noskūto ģīmi.

«Kas es par bagātnieku, bet sava iztikšana ir.»

«Katrs no mums gribētu, lai būtu tāda iztikšana.»

«Kas tur daudz ko gribēt, jāraujas dūšīgi, un lieta ies!»

«Cik dažs mūsu pagasta saimnieks raujas vai no ādas laukā — un tomēr ir parādā muižai.»

«Lai kā ar raušanos, bet no gaisa nevienam nebirst.»

«Kas to saka, kaimiņ?»

«Un par Pīļu dobēm man jāmaksā ne par šo, ne par to. Kas kaitētu, ja būtu mazāka rente?»

«Tiesa, tiesa! Visiem būtu vieglāk, ja būtu mazākas rentes.»

«Bet kas nekaitētu, ja nemaz nevajadzētu maksāt!»

«Tad gan būtu zelta dzīve! Zelta dzīve!»

«Tad gan būtu jauki! Dzīvo kā pats grāps, bez bēdām un raizēm.»

«Nu, kad mājas izpirkšanas gadi būs apkārt, tad kjūsim no rentes maksas vaļā.»

«Kad tas būs? Ne mūsu mūžā. To mēs nepieredzēsim.»

«Ja ne mēs, tad mūsu bērni. Ja ne tie, tad bērnubērni.»

«Nieki vien! Kas mūs, zemniekus, atstās bez maksā­šanām?»

«Bet kontraktā taču teikts, ka mājas būs mūsu pēc iz­maksas.»

«Mūsu tēvi un tēvutēvi ir muižas gaitās gājuši, mēs tā­pat ejam, un mūsu bērni un bērnubērni arī kalpos tāpat muižai; ja ne paši, tad ar maksāšanām.»

«Skaidra lieta! Kas zemnieka cilvēkam ļaus va]u? No kā tad lielkungi dzīvos, ja mēs vairs muižai nemaksāsim?»

«Bet jauki gan būtu! Ek, cik jauki! Kā akmens noveltos no krūtīm.»

«Jā, jauki! Skaista dzīve! Rentes ne graša!»

«Naudiņu nezinātu, kur likt.»

«Zelta laiki!»

Iestājās klusums. Bārdainajās un noskūtajās sejās at­spoguļojās domu iespaids par to nesasniedzamo ideālo dzīvi, kad nevajadzētu dienām un naktīm domāt par ren­tes nomaksāšanu muižai, kad katrs šis saulē nodegušais un vējā appūstais darba darītājs varētu iet mierīgi vakarā pie dusas — bez domām, bez raizēm par rentes parādiem, bez bailēm par to, ka muiža viņu sievas un bērnus var izlikt par nemaksāšanu uz klaja lauka no paša celtajām un iekoptajām mājām, kuras paša senči atņēmuši mūža­mežam solīti pa solītim, cīnīdamies ar šo vareno ienaid­nieku, cepinādamies saulē un veldzēdamies lietū.

«Bet ķeizars gan varētu izdot kādu likumu, kas atvieg­linātu musu maksāšanas.» «Kā tad! Viņam vajadzētu iedomāties par zemnieku cilvēkiem.»

«Visi viņa pavalstnieki esam.»

«Ko ķeizars? Viņam tik daudz pavalstnieku. Kā lai vi­sus atmin?»

«Viņam vairāk par paša krieviem jārūpējas nekā par latviešiem.»

«Kas latvieši viņam? Varbūt nemaz nezin, ka ari lat­vieši viņa valstī," ka tādi pavisam pasaulē.»

«Varbūt labāk iznāk, ka viņš par mums nezin. Ņemtu un uzliktu kādu maksāšanu saviem krieviem par labu. Ko tad?»