Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

«Kāds rudens būs, cienīgs lielkungs! Bet lai lielkungs nebēdā neko. Mani lopi un Krancis Piļu dobēs nespers ne kāju līdz medību dienai. Lai lielkunga lapsas un zaķi dzīvo Dieva mierā. Būs labas medības lielkungam šogad, jo zaķu ir daudz. Tā vien vasar lēkatoja pa laukiem. Arī pa lapsai esmu manījis.»

«Labi, labi, mīļo Lielklintaini. Tad ardievu!»

«Palieciet sveiki, cienīgs lielkungs!»

Un Lielklintainis palika klanīdamies pakaļ aizejošam grāfam. Tikai kad tas nozuda pils durvīs, Klintainis lika cepuri galvā.

Paldies Dievam! Tas nebija nekas lielais, ko šoreiz liel­kungs prasīja. Pavēlā rudenī viegli iespējams iztikt bez ganīšanas Pīļu dobju krūmos.

Lielklintainim ne prātā neienāca, ka ir diezgan savādi, ka viņš nedrīkst ganit lopus paša iepirktu māju ganībās. Bet muiža pārdošanas līgumos bija ievedusi daudz sa­vādu lietu. Saimnieki nedrīkstēja uz savas zemes ierīkot ne rūpniecības, ne tirdzniecības pasākumus. AAedību tie­sības uz pārdotās zemes palika muižai, un šīs tiesības grāfs pilnam izmantoja, ne tikai rudeņos rīkodams medī­bas ar dzinējiem un suņiem pa saimnieku ganībām, bet arī pa vasarām bradādams pa pļavām, kur mita pīles, un pa druvām, kur barojās lauku irbes. Dievs pasargi saimnieku, uz kura varēja krist aizdomas par zaķa medīšanu! Ari zvejas tiesības piederēja muižai, bet, tā kā Kalniešos zivis bija tikai Mežupītē, pie kuras krasta atradās ari Lielklin- taiņu mājas, tad šo tiesību muiža atstāja novārtā, jo upele gan kādreiz varbūt bija bijusi bagātāka ar zivīm, bet ta­gad bija tīri sīciņa un vasaru aizsusēja, tā ka ūdens palika tikai nelielajos atvariņos. Tur tad saimnieki arī pazvejoja pa reizei nelielas līdaciņas. Uz šādu savu tiesību aizskar­šanu muiža skatījās caur pirkstiem; lieta bija tik sīka, ka varēja pielaist žēlastību.

No visiem punktiem māju pirkšanas līgumos varenā­kais bija pats pēdējais, kur bija sacīts, ka visi līguma no­teikumi paliek spēkā pat tad, ja tie runātu pretim pastā­vošiem vai arī vēl izdodamiem likumiem. Patiesībā līguma noteikumi nevarēja būt augstāki par likumu. Tomēr zem­nieki to nezināja un pat ne iedomāties nedrīkstēja līgumā kaut ko apstrīdēt.

Lielklintainis iegriezās Muižas krogā. Viņš gan nebija nekāds dzērājs, bet šodien, rudens rentes galvenā maksā­šanas dienā, visi salasījās krogā. Lielklintainis jau nebija nekāds izņēmums. Savu mēriņu sīvā un glāzīti alus arī viņš varēja at|auties. Cik gan bija Jaunkalniešu saim­nieku, kas šodien nomaksāja visu rudens renti muižai?

Kroga telpās čaloja daudz ļaužu, kā jau lielā pagasta sapulču dienā. Bufetes istabā šur tur sēdēja pa grupiņai iedzērāju. Tie bija noteikti nabadzīgi, vārgi saimnieki, kas turējās it kā zemākā kārtā, un daži vaļinieki. Turpretim tā saucamais vācu gals sanēja vien. Tur bija pagasta turīgākie saimnieki un visi citi, kas gribēja ar viņiem kopā būt un pie tiem turēties.

Lielklintainis sasveicinājās ar vienu otru paziņu lielajā kroga istabā un taisījās doties uz vācu galu, kad ierau­dzīja kaktiņā Jaunlāci ar Kundželi, kas saticīgi sēdēja pie pusstopiņa baltā. Kiintainis draudzīgi sasveicinājās ar Jaunlāci un kā negribēdams pasniedza roku arī Kundže­lim, kurš pazemīgi locījās, jo ne katru dienu viņam pie­krita gods sasveicināties ar vienu no varenākiem pagasta Saimniekiem, kāds, bez šaubām, bija Kiintainis. Tas bija pavisam kas cits kā izputējušais, pastāvīgais kroga brālis Jaunlācis.

«Vai tad tu- ?» Kiintainis uzsauca Jaunlācim,

bet aprāvās. Viņš gribēja vaicāt, vai Jaunlācis jau ārā no cietuma, kur tam bija jānosēd par lielkungu apvainošanu medībās, bet apķērās, ka runa par cietumu var būt nepa­tīkama. Tomēr Jaunlācis saprata un bez kautrēšanās at­teica:

«Vai es no restēm laukā? Laukā, laukā, uzvārda brālīti Brīvs atkal sēžu pie malciņa un ar īsto draugu, kā re­dzi… Jāl Kundželis man īsts biedrs, kaut arī pirmā nu­mura zirgu zaglis.»

īstajam biedram šī uzruna nepatika, bet Lielklintaiņa klātbūtnē viņš laida to gar ausīm, izrādīdams, ka uzskata sacīto par joku. Izpatikdams Lielklintainim, Kundželis pat uztrūkās kājās un aizsteidzās pie letes pēc glāzītes pienā­cējam, lai varētu saskandināt ar pagasta krietnāko saim­nieku. Krodzinieks bija tā aizņemts, ka nevarēja uz rei­zes sadabūt glāzīti. Izlietodams Kundžeļa prombūšanu, Lielklintainis sāka sunīt uzvārda brāli:

«Kā tev nav kauna ar to vīreli pīties? Vai tad tu nezini, kas viņam par slavu?»

«Kā nu man nav kauna? Kauns jau ir gan, mīļo uz­vārda brāl, bet viņš palika mājās. Es katru reizi viņu līdzi neņemu.»

«Ko jokojies? Kā tu vari ar Kundžeļi pīties, kur viņš tev nesen zirgu nozaga? Es tavā vietā viņam spļautu virsū.»

«Es tavā vietā arī! Redzi, uzvārda brāl! Tu vari arvienu sev kaunu ņemt līdzi, jo esi bagātais Lielklintainis. Ir tad, ja tu satiktu muižkungu vai pašu lielkungu un ja šie ņemtu tevi zākāt un gānīt, tev pašam gribošam negribo­šam kaunu pienāktos atstāt mājās un būtu jāpacieš viss. Man bieži vien kauns jāpaslēpj azotē, lai tas nelaikā ne­rādītos ļaudīs, jo esmu tikai izputējušais Jaunlācis, ko Jurģos lielkungs izsviež no mājām ar sievu, bērniem un visām grabažām.»

«Lai kā, bet kamdēļ tev ar apzadzēju draudzēties? Es spļautu tam virsū!»

«Redzi, drauģel! Ar virsū spļaušanu lietiņa ir tāda sa­vāda. Es arī varētu spļaut Kundželim virsū, ja arī ne tieši, tad, mazākais, domās, bet kas tur iznāktu no visas tās spļaudīšanās? Kundželim pat nebūtu ne jānoslaukās. Viņš aizietu mājās, un, ja viņam rubulis ir kabatā, tad tas arī viņam paliktu tur. Tagad Kundžeļa netīrā nauda aiziet lietderīgi. Tici man, drauģel, rīt viņš spļaudīsies to tiesu vairāk, cik viņam būs mazāk timpu palicies kabatā. Tā es krāju ogles uz ienaidnieku galvām ar mīlestību. Tā es varu iztikt bez spļaudīšanās un atdarīt Kundželim par Sirmiša zagšanu.»

«Proti gan tu atrunātiesl Bet kā tad jūs abi arvien sa­tiekaties? Kopā un kopā!»

«Kā citu reizi bija, to es, brāl, vairs neatminu, bet šo­reiz lietiņa vienkārša. Mani šodien izlaida no restēm, kur sēdēju, tu jau atminēsies, par jaukās dziesmiņas dziedā­šanu, bet Kundželi atlaida brīvā pierādījumu trūkuma dēļ mana Sirmīša zagšanas lietā. Es domāju likties uz mājām, spļaut Kundželim virsū un kaunēties pat vārdiņu patriekt ar zirgu zagli. Bet te apdomājos un saku pats sev: «Klau, drauģel, tas tev nemaz nebūs veselīgi! Kundželim būs vēl kas aiztaupījies no skrošu naudas, ko tam lielkungi medī­bās iedeva. Tev jāpiepalīdz, lai šī naudiņa tiek pie vietas!» Tamdēļ uzsitu tam vīrelim uz pleca un saku: «Kundžel, pēc tādas sēdēšanas būtu mute jāizskalo! Ko tu domā?» šis pablisina acis, no sākuma it kā negrib mani ne sadzir­dēt, bet cik tad ilgi var pretoties prātīga vīra vārdiem? Un tā mēs sēžam te abi, un Kundželis izsauca veselu pus­stopu, jo nauda tiešām viņam vēl pieturas …' Bet, lūk, viņš pats arī klāt! Vai nav tiesa, Kundžel, pēc sēdēšanas pusstops labi garžo, vienalga, vai esi sēdējis Sirmīša vai lielkunga dēļ, vienalga, vai esi ķēries Sirmīšam pie apau­šiem vai lielkungam pie paša goda cekula. Tātad, uzvārda brāl, stāsimies ar Dieva palīgu atkal pie darba. Palīdzi mums tu arī, lai drīzāk tiktum pie otra pusstopa, jo Kun­dželim naudas šodien kā velnam pelavu. Visu pat nevarē­sim nodzert. Vai nav tiesa, Kundžel?»

Uzrunātais bija ļoti apmierināts par uzslavu naudas lie­tās. Uz viņa riebīgā ģīmja parādījās kaut kas līdzīgs smaidam, kam vajadzēja izrādīt prieku un laipnu uzaici­nājumu piedalīties pusstopa tukšošanā. Glāzīti viņš bei­dzot bija sadabūjis. Tomēr Lielklintainis atteicās no malka, kā arī Kundželis smaidīdams vieba ģīmi, un iegāja vācu istabā. Jaunlācis noskatījās aizgājējam pakaļ un ņē­mās mierināt biedru;