Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Jaunlācis pasmējās, kā apzinādamies savu pārākumu, un pakratīja galvu.

«Tu iebrauci ar savu runu kā circenis pelnos. Pirmām kārtām, viņš neuzkrāva renti vis man, bet manam tēvam. Otrām kārtām, toreiz Mcžupjos nesaimniekoji tu, bet tavs neprecējies tēvs un'lava māte skraidīja vēl pa Mazklin- taiņu ganībām, lopus griezdama no labības laukā. No tevis toreiz r*ebija ne vēsts vēl ne Mežupjos, ne Mazklin- taiņos. Tā, drauģel. Un, trešam kārtām, mans tēvs bija muižkungu Pridriķi pārkaitinājis, tā sakot, apskr^binājis viņam godu. Lūk, kādā kārtāl Nelaiķa muižkungs bijis briesmīgs makšķerētājs, dienām sēdējis ar makšķeri kaut kur pie Mežupes. Līdz atkritis brīvs laiks, lā šis tūlīt mak­šķeri rokā un projām no mājām. Mīlējis arī stāstīt, kādas lielas zivis izmakšķerējot, bet Mežupē tādas ne savu laiku

nav manītas. Tā kādreiz pats Pridriķis sēžot pus dienu no vietas pie Mežupes aukstā lietū, bet neķeroties ne asaka. Manam tēvam, par nelaimi, gadījies iet tur garām. Viņš neesot pazinis pie makšķeres tupošo muižkungu, noturējis to aiz kārkla krūma par kādu muižas knēveli un uzsaucis: «Tad tik tur sēž jauks pāris! Vienā galā tārps, otrā galā dienaszaglisl» Tūlīt gan tēvs ieraudzījis, ka sēž pats muiž­kungs, bet bijis par vēlu. Pridriķis pārskaities zili melns, pat makšķeri nosviedis zemē un devies mājup uz muižu. Gan tēvs cepuri rokā gājis līdz durvīm niknajam Pridri- ķim blakus un lūdzies, bet muižkungs tikai šņācis vien. No tā laika viņš manu tēvu nevarējis ieredzēt ne acu galā. Kad nākušas māju izpirkšanas, Pridriķis izgādājis, lai Jaunlāčiem uzliek pārlieku lielu renti, un lielījies, ka par tārpu un dienaszagli esot jāsamaksā. Tie abi esot aug­stas kārtas. Tad laikam būs vēl abi no vācu slakas.»

«Tad tavs tēvs gan būs bijis pilnā tāpat kā tu, kad nav pat muižkungu pazinis!»

Jaunlāča ģīmis palika bēdīgs, apmiglotajās acīs pamir­dzēja sēras. Pēc brīža viņš atkal uzsmaidīja un teica:

«Nē, Mežupei! Mans tēvs toreiz nemaz nedzēris. Tikai vēlāk, kad uz mājām krājies parāds pēc parāda, viņš sācis stipri dzert!» «To gan negribas ticēt!»

Klausītājos sacēlās rūkoņa. Daudzi atminējās veco Jaunlāci, kura priekšā darbs bija šķirtin šķīries. Viņi iz­juta līdzcietību arī pret tā dēlu. Visi juta, ka Jaunlāča lik­tenis varēja draudēt katram no viņiem. Lielklintainis grie­zās pie Mežupja:

«Tu, kaimiņ, maldies. Vecais Jaunlācis sākumā iedzēra pa mēriņam pie gadījuma un sāka dzert pār mēru tikai, kad nespēja maksāt augsto renti, kad iekrita parādos un atdeva mājas dēlam, lūk, šim pašam Jukumam. Jukums puiša gados arī nemaz nedzēra, bija runīgs, sapratīgs, ļ priecīgs un atjautīgs, tā ka meitas uz viņu kristin krita. Bet, kad saņēma no tēva mājas, kad parādi krājās gadu no gada, kaut Jukums ar sievu līda vai no ādas ārā, rau- damies ar darbiem, tad pamazām palika par tādu Kun­džeļa brāli dzeršanā, kāds tagad ir… Kas ir, Jukum, nāc pie manis! Iedzersim vēl pudeli alus, un tad laiks uz mājām.»

Uzrunātais piecēlās, piegāja'pie Lielklintaiņa un ar asa­rām acīs teica:

«Paldies tev, Mārtiņ!… Ko nu vairs alu dzert? Jāiet uz mājām. Ardievu, uzvārda brāl! Ardievu, kaimiņi!» Viņš izgrīļojās pa kroga durvīm.

Lielklintainis soļoja no kroga pa lielceļu uz mājām. Sa­sniedzis savas robežas, viņš apstājās un pārlaida acis pār savu zemi. Lūk, tur stiepjas Piļu dobju krūmāji. Prāva platība, bet labuma nekāda. Varēja gan muiža paturēt sa­vas pīles pati sev līdz ar Pīļu dobēm. Tu, cilvēks, maksā izpirkšanas naudu muižai par zemi, kura noder tikai pīļu medībām šai pašai muižai.

Lielklintainis sajuta lielu rūgtumu ir pret muižu, ir pret Pīļu dobēm. Tad viņa acis pavērsās tālāk. Uz vienu pusi aizstiepās druvas. Krēslā tikko varēja saredzēt tālāko, tā saukto Pagasta druvu. Aiz tās sākās kaimiņu Mazklin- taiņu zeme. Pagasta druva? Kāds jocīgs nosaukums! Kāda gan pagastam daļa gar viņa, Lielklintaiņa, druvu?

Otrā pusē vijās Mežupīte pa viņa pļavām. Netālu no tās krastiem uz uzkalniņa pacēlās Lielklintaiņu mājas, apēno­tas nedaudziem lieliem kokiem un nelielu augļu dārzu. Zems bija istabas jumts, bet uzkalniņš pūlējās parādīt ēku augstāku, nekā bija patiesībā. Pāri kāpostu dārzam no Mežupītes līkuma uz apkārtni nolūkojās lielais ozols — vecs milzenis ar cauru vidu. Un tālāk Bērtuļa lanka — liela, plaša līča pļava. Bērtuļa? Kas tas tāds par Bērtuli? Tika stāstīts, ka tur senos, senos laikos dzīvojis milzis Bērtulis, kurš toreiz, kad vēl še nemaz druvu un māju ne­bijis, bet visu pārsedzis mūžamežs, nodarbojies ar šī meža gājēju aplaupīšanu. No šī Bērtuļa it kā cēlies pļavas no­saukums. Lielklintainis negalvoja par šī nostāsta patie­sīgumu. Ne viņš, ne kāds cits no viņa laikabiedriem nezi­nāja neko teikt par to Bērtuli, par pirmā Lielklintaiņu saimnieka dēlu, kurš bija devis vārdu pļavai, kurš laupī­jis bija tikai līdumus no mūžameža un cīņā aizgājis bojā.

Aiz Bērtuļa lankas sākās kaimiņi Mežupji, kuru ēkas nokrēslā tikko redzējās. Jāl Liela platība bija Lielklintaiņu mājām. To saimnieks pašapzinīgi pasmīnēja. Tās bija viņa mājas. Lafti gan, ka viņam kontrakts kabatā, ka mājas iepirktas. Tās vairs nevar atņēmi! Jā! Nevar, kamēr viņš kārtīgi maksā renti. Un vhiš maksās! Kaut naktīs neda­būs gulēt, kaut pirksti no darba paliks stīvi, kaut delnas būs pilnas ar tulznām. Darbam viņš ceļu nav griezis un negriezīs arī nekad.

Jā! Visa šī platība bija Klintaiņu Mārtiņa īpašums. Ne- kad viņš nebija izjutis tik dziļi īpašnieka prieku kā šo­dien. Nekad muižas varas nospiestajās smadzenēs nebija uzaususi tāda pašapziņa kā šodien, novērojot paša māju platību. Un cik mīļas bija šīs mājas! Cik grūti būtu šķir­ties, nerunāsim nemaz, no visām mājām, bet no kāda viņu gabaliņa, kāda šīs platības stūrīša. Pat Pīļu dobes? — Jā! Pat Pīļu dobes Lielklintainis neatdotu.

Bet sāka tumst. Lielklintainis paātrināja soļus uz māju pusi. Necik tāli viņš nebija pagājis no robežas, kad atkal apstājās un, nepatīkami pārsteigts, iesaucās:

«Atkal jau viņš te brauc!»

No lielceļa pāri ganībām, pāri vecas atmatas stūrim veda svaigas riteņu sliedes. Tur gāja taisnāks kājceliņš uz Mazklintaiņiem. īstais braucamais ceļš turpu nogriezās no lielceļa krietni tālāk, bet šad tad Mazklintainis lietoja taisnāko kājceliņu arī priekš braukšanas. Lielklintainim nekad tas nebija paticis. Viņš bija kaimiņam ne reizi vien par to izteicis sašutumu, un te nu šis atkal brauca. Nu, lai vēl līdz pavasarim brauc, tad tam jādara gals.

«Citādi vairs nevar! Ja neies ar labu, tad ies ar ļaunu. Bet vairs ne soļa!»

Nākošā ziemā Mazklintainis ar ragavām iebrauca taisno ceļu un gandrīz to vien lietoja. Tāpat pēc sniega nokuša­nas ar ratiem. Lielklintainis paņēma šķipeli un pie robe­žas, uz paša nelikumīgā ceļa, izraka dziļu bedri. Mazklin­tainis apbrauca bedrei ar līkumu un brauca, kā braucis. Lielklintainis iztīrīja lielceļa grāvi un izjauca vieglo til­tiņu, kāds tur bija nobraukšanai uz taisnā ceļa. Pēc laika tiltiņa vietā bija sasviesti žagari un šādi tādi koki, kam bija braukts pāri.

Lielklintainis sāka dusmoties. Viņš jutās aizskarts un negribēja padoties. Mazklintainis arī bija ietiepies. Kas gan kaimiņš bija par lielkungu, ka gribēja noliegt braukt pa taisnāko ceļu. Tur tēvutēvi braukuši un brauks viņš arī. Vai tad viņš bija kaimiņa apakšnieks vai varbūt pat kaimiņa vergs?