Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

«Diezin vai neiežēlotos par mums un kaut ko neat­laistu?»

«Ko nu! Viņam lielkungi tuvāki nekā mēs.»

«Viņš ar lielkungiem negribēs nīsties.»

«Kas viņam lielkungi! Ķeizaram tie tikai spičkas.»

«Nesaki vis tā. Var uznākt karš, un lielkungi sāk celt dumpi. Ko tad lai ķeizars dara?»

«Ar dumpiniekiem ķeizars tiks viegli galā. Karaspēka diezgan. Lielkungi neiepīkstēsies. Bet ķeizaram vienkārši neklājas maisīties starpā mūsu un lielkungu darīšanās.»

«Kā tā? Neklājas? Bet kas likumus izdod? Vai ķeizars nevar izdot likumu, ka mūsu grāpam jāatlaiž puse rentes saimniekiem?»

«Tas neko nelīdz! Līdz Dievam augsti, līdz ķeizaram tāļu.»

«Kā nelīdz! Likums nelīdz? Ķeizara likums? To man neiestāstīsi.»

«Vai neesi lasījis māju izpirkšanas kontraktu? Vai ne­zini, kas tur beigās teikts? Ja likums atgadītos, kas būtu pret kontraktu, tad tomēr viss jāpilda. Pat jauns likums kontraktam klāt ķerties nedrīkst. Vai to nezināt?»

«Taisnība! Taisnībai Pat ķeizars ar likumu neko nevar palīdzēt! Lielkungs visu gudri licis norakstīt.»

«Vai ķeizars nevarētu pasaukt lielkungu un likt viņam, sak, tā un tā. Atlaid zemniekiem ko no rentes, vai galvu nost, ja neklausīsi.»

«Nē, nē! Tas ķeizaram neklājas! Viņam pavisam citādas darīšanas.»

«Ja nebūtu kontraktos tik gudri ierakstīts par likumu…»

«Tāpat nekā nebūtu. Rente jāmaksā vien, kaut pašam āda jāved uz tirgu.»

Visi apklusa. Kairs pārdomāja, cik rentes slogs neno­vēršams. Pēkšņi klusumu pārtrauca troksnis lielajā kroga istabā. Tur apgāzās galds un kads ķeblis. Pa starpām at­skanēja Kundžeļa piedzērušā balss: «Tu mani blamie- rēsi…? Dabūsi pa sprandu ..: Es tev rādīšu blamierēt manu godu!» Tomēr drīzi starpā iejaucās krodzinieka vis­varenā rīkošanās: «Kas te par kaušanos! Es jums rādīšu kauties! Kundžel, ārā!»

Kad vācu gala saimnieki iegāja lielajā istabā, ir diplo­mātiskās sarunas, ir kara darbi gāja uz beigām. Krodzi­nieks ar stipru roku turēja no muguras Kundžeļa svārku apkakli līdz ar kakla daļu un izvadīja zirgu zagii pa dur­vīm laukā, kaut šis spārdījās, cik dzērumā spēja. Gan Kundželis vēl durvīs aizsmakušā balsī kliedza:

«Laid mani! Laid mani! Es viņam rādīšu blamierēt manu godu!»

Jaunlācis bez liekas steigas pielaikoja atpakaļ agrākajā vietā sava nodilušā mētelīša pusatrauto apkakli. Galds un ķeblītis viņa priekšā bija apgāzti. Ticis galā ar apģērba sakartošanu, Jaunlācis, smaididams piedzērušu smaidu, pacēla galdu un nolika vietā ķeblīti, tā savezdams kārtībā kaujas lauku.

«Kas jums tur bija?» vairākas balsis ieprasījās.

«Nekas! Tīrie nieki! Beidzām dzert!»

«Bet kamdēļ Kundželis tā dižojās?»

«Viņam nepatika, ka es runāju par viņa amatu.»

«Kas tādam dienaszaglim par amatu?»

«Brīnuma lietas! Tas pirmā numura zirgu zaglis. Es viņam lo teicu, un šis palika nikns kā turku sultāns uz kristītiem. Es varēju viņu atkal pielabināt, bet sirdsapziņa neļāva. Tamdēļ es vēl un vēlreiz teicu viņarfi patiesību acīs, kamēr šis palika vai traks no- dusmām un grāba mani aiz apkakles. Ķēms tāds! Nav pie kaut kāda vīreļa pieķēries, un krodznieks arī bija klāt. Tikai mētelītim vīle vaļā. Pagāns! Gandrīz saplēš drēbes gabalu.»

«Kamdēļ tu ar tādu ielaidies un dzēri kopā?»

«Esi tu jokains cilvēks! Kamdēļ dzēru? Tamdēļ, ka vi­ņam bija nauda un ka bez naudas krodznieks ne man, ne Kundželim nedod ne pilītes.»

«Kamdēļ tu Kundžeļi aiztiec?»

«Ak lavu gudru galviņu! Kundželim nav vairs plika graša makā. Beidzamo naudu samaksāja, lūk, par šo alus pudeli. Uz krīta krodznieks viņam nedos. Man sirdsapziņa tūliņ klāt un saka: «Klau, Jaunlāci! Mājas esi nodzēris, un kauna tev nav ar zirgu zagi i pie viena galda sēdēt un žūpot!» Tā, milīši, tā lieta iznāca! Spriediet paši, cik tur manas vainas. Vai es šam būtu krūtīs ķēries?»

«Jaunlāci, Jaunlāci! Esi tu nelabojams … Bet tādu Kun- dželi krodzniekam nevajadzētu krogā ne iekšā laist. Tīrais bezgodis!»

«Nu jā, ka nevajadzētu laist pat ne pār slieksni!»

«Vai Kundželim nauda sliktāka kā citiem? Krodzniekam jāsagrabina lielkungam par krogu rente. Tu neiesi viņa vietā renti maksāt!»

«Iznāk tur arī mana daļa pie kroga rentes maksāšanas. Vai es neizdzeru savu šņabi un pudeli alus? Par gadu sa­lasās kāds grasis rentei par krogu!»

«Vai, vai, Jaunlāci! Esi tu nogājis no grauda. Mājas esi nodzēris.»

«E, mījie drauģeļi! Šoreiz aiz tīras mīlestības pret savu tuvāku esmu kritis nelaimē.»

Visapkārt atskanēja smiekli un zobgalīgas piezīmes. .

«Jaunlācis nodzēris mājas aiz tuvākā mīlestības!»

«Kāda tur tuvākā mīlestība nodzert Kundžeļa naudu?»

«Kundžeļa? Tam nauda kā nākusi, tā aiziet, bet es gā­dāju, lai krodzniekam būtu vieglāk nomaksāt renti. Vai kroga papus nav man tuvākais? Kā lai es par viņu nerū­pējos, kad Bībelē teikts: «Ko jūs vienam no saviem maza­jiem brāļiem darīsit, to es jums atlīdzēšu» un «Kā jūs gri­bat, lai jums dara, tā jums būs citiem darīt». Tamdēļ, ja gribat vieglāk renti nomaksāt par savām mājām, tad gā­dājiet arī par kroga papu … Vai dzi, krodzniek! Redzi, kā es par tevi rūpējos. Pat uz mājām neeju pie sievas un bēr­niem, bet raugu mīkstināt tev par labu jaunkalniešu cie­tās sirdis ar gudrām runām un mīkstiem vārdiem. Dod man, savam tuvākam, uz krīta kādu lielāku pilienu, nu, teiksim, pudeli alus … Klau! Ko domā par šo lietu?»

Visi smējās. Krodzinieks pielēja lielo mēriņu un nolika to Jaunlāča priekšā.

«Še, dzer! Lai iet uz mana rēķina! Uz krīta tev nav ko dot. Velti tikai nāksies skurstenī ierakstīt.»

«Jokupēteris ir gan Jaunlācis, un cik atjautīgi prot iz­runāties. Zēl tik, ka cilvēks tā nodzēries.»

«Viņam bija rente par daudz liela priekš Jaunlāčiem. No visām Lāču mājām Jaunlāči tie mazākie un sliktākie, bet rente tā lielākā.»

«Tur vainīgs Velna purvs.»

«Ko jūs zināt un niekus melšat? Ne Velna purvs vai­nīgs pie Jaunlāču rentes, bet vecais nelaiķa muižkungs Vagaru Spricis jeb, kā viņš pats gribēja, lai viņu sauc, Pridriķis Vāgers. Kas šis par Vāgeru, kad viņa trešā auguma brālēns Vagaru Andrejs pie manis vēl pērn bija ar kalpu. Tāpat viņam Vagaris uzvārdā kā Mazlācim, urš nav rada ar muižkungu pamiliju. Tagadējais muiž­kungs, Pridriķa dēls Vilis, jau īsts vācietis, saucas par Vilhelmu uVi latviski dažreiz tīši runā kā pa celmiem, daudz sliktāk par pašu grāpa lielkungu …»

Tiešām, muižā no seniem laikiem kalpoja daudzas Va­garu ģimenes paaudzes. Viens ģimenes zars bija pašlaik sasniedzis slavas augstumus, ieņēma jau otrā augumā muižkunga vietu Jaunkalniešu muižā un bija paspējis ga­līgi pārvācoties, pārdēvēdamies par Vāgeriem. No viņiem priekš dažām paaudzēm bija atdalījies atzarojums un no­slīdējis kalpu kārtā. To visi atminējās, bet neviens Jaun- kalniešos nezināja, ka vācieši Vāgeri un latvieši Vagari cēlušies taisnā līnijā no kādreizējā līdumnieka Klintaiņa vecākā dēla Vagaru Mikus.

«Sis pats muižkungs Pridriķis vainīgs pie Jaunlāču lie­lās rentes!» turpināja Jaunlācis. Vecākie saimnieki pie­krizdami māja ar galvām, bet kāds no jaunākiem, Mež- upju saimnieks, ievaicājās:

«Tu gan atkal niekojies. Kas tad nelaiķa muižkungam daļas gar rentes lielumu Jaunlāčos? Tad viņš arī citām mājām būtu uzkrāvis par daudz virsū. Kamdēļ taisni tev vienam pašam?»