Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Arī no tuvākajām kaimiņu mājām atnāca viens otrs ap­lūkot Sirmi, kas nekad vēl nebija spēlējis šādu varoņa lomu. Sad tad tikai lopiņš pavicināja ar asti, kā atminē­damies pagājušās vasaras mušas vai arī kā gribēdams teikt:

«Paskataities, kas es par varoni!»

Beidzot Sirmim sāka apnikt ilgū apbrīnošana. Viņš bija paspējis novērot, ka sētmalē nezin kā bija izglabājušies no sala vēl tīri zaļas zāles asni. Sirmis neizturēja un lē­niem soļiem devās uz sētmali, kur sāka apstrādāt vēlīnos zaļumus.

«Re, kas par gudrinieku! Ne velti manis paša audzēts. Ēdamo tūlīt ierauga. Manu mīļo Sirmīti!»

Un Jaunlācis ņēmās glaudīt zirgu, kurš, likās, piedeva saimniekam visus agrākos pātagas cirtienus, kā pelnītos, tā nepelnītos. Lopiņš draudzīgi sāka trīt purnu pie saim­nieka elkoņa. Jaunlācis bija priecīgs un reizi pēc reizes atkārtoja:

«Uzklausait, ko teikšu! Nebarojiet par daudz zirgus. Ja manējais būtu apaļāks, pagalam viņš bija. Čigāns viņu būtu aizjājis aiz deviņām jūrām, bet tagad … Te-tev bijal Sirmis mājās kā likts… Nebarojiet zirgus… Klausait, ko saku … Te labs piemērs šodien, laba pamācība. Te es stāvu, Jukums Klintainis no Jaunlāču mājām, un dodu labu padomu. Labi nebūs, ja neklausīsit.»

Vēlāk Jukums Klintainis, līdzko bija labā omā, tūlīt mē­dza teikt gudro pamācību: «Nebarojiet zirgus. Nozags! Pagalam būs! Dienām, naktīm jums jādreb par labu zirgu. Vāju kraģi neviens nezags. Tā man bija ar Sirmi. Pats esmu piedzīvojis, es, Jukums Klintainis.»

Tikai vēlu naktī Lielklintainis atgriezās no tirgus. Viņš bija līdz nāvei novārdzis, bet priecīgs, jo cenas tirgū bija bijušas labas. Par divām aitām viņš bija saņēmis pat ne­gaidīti augstas cenas. Pirmais, ko viņš pačukstēja sievai, bija, ka rudens rente papilnam jau rokā. Ziņa iepriecināja abus, un saimnieks ar saimnieci ilgi un dzīvi pārsprieda šo un to.

Otrā dienā jau pirms saules Lielklintainis bija augšā. Kā ari ne? Bija sestdiena. Svētdiena nāca virsū, bet saim­nieks divas dienas nebija redzējis māju gaitas. Sestdiena viņam pagāja tīri nemanot — apskatot un kārtojot, strā­dājot un rīkojoties, nokārtojot un pamudinot.

Viss ritēja kā parasti, tikai Kārlītis bija savāds. Tēvs, nodevies darbiem, to nemaz neievēroja, bet māte vairāk reizes ieprasījās:

«Dēliņ, kas tev kaiš? Vai neesi slims?»

Tomēr dēliņš apgalvoja, ka slims neesot, kaut gan brī­žam viņam bija pilnas acis asaru. Ir nakti viņš gulēja nemierīgi, kunkstēja, pat raudāja pa miegam.

Svētdienas rītā, pēc pātariem un brokastīm, Lielklintai­nis paņēma avīzi, ko viņš gandrīz vienīgais pagastā izrak­stīja, un devās dārzā, lai tur bišu aveļu priekšā palasītos, kā tas, atpūšoties svētā dienā, klājas. Diena bija jauka, un saulīte pūlējās sildīt, kā to nebija sen darījusi.

Lēni Lielklintainis soļoja uz izvēlēto vietu, bet ceļā pie­peši apstājās. Priekš nedaudz gadiem viņš bija iestādījis dažus ķiršu kociņus. Tie bija tagad paaugušies, kaut arī vēl ne diez cik prāvi. Viens no tiem bija izaudzis divos žuburos. Lielākais zars auga uz vienu pusi, mazākais — uz otru. Sis pēdējais tagad bija atlauzts. Lai zars nekristu uz leju un nenokārtos, viņš bija piesiets ar vecu pastalas auklu pie>koka. Ja nebūtu auklas, vainu varētu uzkraut vē­jam. Tagad bija skaidra lieta, ka vainīgais varēja būt tikai kāds cits. Tika atsaukti Jūlīte un Kārlītis. Tēvs bargi no­prasīja:

«Kurš no jums nolauza ķiršiņu?»

«Es!» nodvesa Kārlītis, un to arī bez viņa atzišanās va­rēja redzēt no asarainām acīm un no uztraukuma. Nabaga zeņķis bija jau agrāk izmēģinājis ietrausties pa reizei ķiršu kokos. Tēvs to bija noliedzis. Tomēr kāpelēšana bija tik jauka un vēl aizliegts auglis. Nebija brīnums, ka Kār­lītis izlietoja laiku, kad tēvs neatradās mājās, lai pakāpe- lētu pa ķiršu kociņiem. Pēdējo reizi ķiršiņa pāršķīrās un mazākā puse gandrīz pavisam atlūza. Ko nu darīt? Tomēr neesot stāvokļa pasaulē, no kura nebūtu izejas. Tādu at­rada savā nelaimē arī Kārlītis. Veca pastalu aukla tagad lieti noderēja. Darbs nebija vieglais, tomēr zars beidzot tika piesiets.

Kārlītim sākās citas ciešanas: sirdsapziņas pārmetumi,

Mazais bija galīgi nospiestā garastāvoklī, pazaudēja ēst­gribu un pat miegā pa sapņiem cieta par noziegumu, mur­gos redzēdams lūstot gandrīz vai visas pasaules kokus…

Gan puišelis ik brīdi skraidīja dārzā paskatīties, vai ar ķiršiņu vēl viss kārtībā, tomēr apmierinājums noziedzīgai sirdsapziņai nenāca. Nu Kārlītis bija gandrīz apmierināts, kad lieta nonāca līdz izšķirošajam momentam tēva priekšā. Tagad noslēgums nevarēja būt tālu.

Tiešām, tālu tas nebija. Tēvs nolauza no nelaimīgā ķir- šas zara žagarus. Vai nu ies vēl tālu meklēt, ko uzšaut iznāks diezgan, ja arī gali ātrāk aplūzīs. Kiintainis grie­zās pie lielā noziedznieka:

«Vai es neteicu, ka nevajaga kāpt ķiršās? Kamdē| tu man nepaklausīji? Vai nezini, ka jāklausa tēvam un mā­tei? Mīļais Dieviņš arī liek puišeļiem būt paklausīgiem. Pērienu tu esi izpelnijies krietnu krietno. Vai nav tā?»

Lielas asaras ritēja pār zēna vaigiem, tā ka soģim sa­metās žēl, bet viņš apzinājās savus tēva pienākumus. Viņš gribēja no dēla izaudzināt krietnu cilvēku, un tas nebija sasniedzams, ja bērnus lutinātu, neuzšaujot tiem, kad tie bija ko nodarījuši.

Kārlītis dabūja savu tiesu. To viņš saņēma pacietīgi. Tad viņš ar dūrīti izslaucīja ačteles, pakasīja sČirkstošās vietas un dziļi atelpoja. Sirdsapziņa bija mitējusies viņu mocīt. Lielais noziegums bija izpirkts! Puišelis jutās at­vieglots. Viņš salika kopā rociņas un, pavēries pret debe­sīm, teica čukstošā balstiņā:

«Mīļo Debesu Tēt! Es Tev pateicos, ka visa tā ķiršu nelaime garām! Pateicos arī par to, ka tēvam pagadījās rokā ķiršu zars un ne bērza žagari. Ķiršas zars trausls, un pēriens ar to vieglāk panesams. To jau tu, mīļais Dieviņ, arī pats droši vien zini labāk kā es.»

Drošības pēc Kārlītis noskaitīja vēl tēvreizi, kuras bei­gas gan bija paviršas. Pēc tam dzīve Kārlītim izrādījās rožaināka kā. pirms pēriena. Viņš uz vienas kājas pārlēca no sētas stūra līdz akai un atpakaļ līdz sētas stūrim. Vai , to kalpu Fričelis, Grāpiņu Fričelis varēja izdarīt? Bet, līdzko vilku piesauc, vilks klāt. Kārlītis ieraudzīja Fričeli, kas pašlaik bija aizņemts rijas priekšā.

Kārlītis kā vējš aizdrāzās pie drauga. Drīz pēc tam šis, iejūgts saitē, zviedza un skrēja, kā daždien zirgs, bet Kār­lītis spēlēja braucēju. Kā viss šai pasaulē, arī nolauztais ķiršas zars bija galīgi aizmirsts.

Lielklintainis bij tikko samaksājis rudens renti un at­vieglots iznāca no muižas pārvaldnieka dzīvok|a, kad at­kal sarāvās maziņš. Kā arī ne? Muižas sētsvidū stāvēja grāfs Sterns un skatījās taisni uz iznācēju, kas tādam ga- dijumam piemērojās un pazemīgi noņēma cepuri.

«Labdien, mī|o Klintaini! Labi, ka tevi satiku.»

«Labdien, lielkungs! Ko lielkungs vēlas, lai es viņam pakalpotu?»

Lielklintainis stāvēja ar cepuri rokā un pārdomāja, vai viņš nav kaut kā aizdevis grāfam dusmas. Liekas, ka ne­bija. Vai tikai grāfs negribēs ko svarīgu un grūti izpil­dāmu?

«Tu man, mījo Lielklintaini, nedzen vairs lopus uz Pīļu dobju pusi. Es tur drīzi taisīšu jakti. Tavi lopi un ganu suns izbaidīs man lapsas un zaķus no «tavu ganību krū­miem. Tagad, rudens laikā, visi lauki un pļavas brīvi. Vari dzīt lopus ganos uz otru pusi no mājām. No rudzu lauka jau ganam viegli atgriezt lopus. Varbūt arī vairs ilgi ne­nāksies šoruden dzīt ganos.»