Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

«Lai tu kāds kungs, bet par dziesmu algu saņemsi.»

«Bleķis! Es tagad tāds pats bramanis kā tu. Mēs, mīļo Kundžel, tagad abi kalpu cilvēki. Mājas man pagalam.»

«Tad mēs abi esam lieli bramaņi! Neko teikt!»

«Uz to varētu iedzert. Jaunais krogs nav tālu. Brauk­sim turp. Naudas tev kā velnam pelavu. Brauksim? Lai­dīsim, ka zirgam aste lai notrūkst!»

«Nu, brauksim arī. Jāiedzer uz sāpēm. Nav gan liels tas skrambājums. Skrotis ādu vien paplūkājušas, bet sāpēt to­mēr sāp.»

«Skat, kāds viltnieks. Vaidi un kunksti kā aizkauts. Es domāju: pagalam mans Kundželis ne par šo, ne par to.»

«Bija jāizmanās. Ne katru dienu Dievs piešķir tādu ķē­rienu. Jāizmanās!»

«Nu, tad ar Dieva palīgu uz Jauno krogu!»

«Uz Jauno krogu!» atskanēja kā atbalss no Kundže|a lūpām.

Rudens nakts jau dažu stundu valdīja pār dabu. Zir­dziņš, piesiets Jaunā kroga priekšā, visu dienu nebarots, snauda ar drūmi uz leju nokārtu noliesējušo galvu. Lopiņš gaidīja saimnieku — dzērāju.

Pēdējais ir nedomāja par mājās braukšanu. Jautrība valdīja piekvēpušajā, ar mazu, smirdošu lampiņu apgais­motajā kroga istabā, kur viss oda pēc saskābuša alus. Jaunlācis ar Kundželi bija vienīgie kroga viesi. Abi bija krietnās zēģelēs un ļoti runātnīgi. Sevišķi veicās abiem ar lielīšanos.

«Mēs, Kundžeļi, esot senāk bijuši īsti lielkungi no vācu slakas. Tā ļaudis stāsta. Mēs visi, ir mani radi, ir tie Kun-

džeļi, kuri nemaz man nav rada, visi no vietas vāciski vien runājuši, citādi nemaz nepratuši. Latviski ne vārda. Bagāti mēs bijuši. Muižu piederējis desmi-i-tām. Veci ļau­dis stāsta …»

«Ko nu? Jaunie arī var pastāstīt, ka tevi, kā daždien lielkungu, šodien otrs lielkungs apsveica ar skrošu lā.diņu. Mēs, vienkārši 'ļaudis, to nevaram ne lāgi saprast. Viens lielkungs ielūdz otru uz medībām. Sak, «bitte, junkur,» — un drāž skrotis virsū, ka āda vien lai tikai turas.»

«Jā, draugs! Tā iznāca smuka maka paplucināšana ga­rajam barona slotas kātam. Mūsējais ari dabūja vilkt piec­nieku no maka.»

«Bet diezin kas būtu iznācis, ja tu, pats Kundžeļu liel­kungs, būtu aizdrāzis aiz ādas tam barona slotas kātam, kā tu viņu sauc, tikai pāris skrotīšu? Diezin vai tagad ne­sēdētu ķēdēs? Tev nebūtu bijis desmitnieka, ko iegrūst vi­ņam rīklē, jeb to desmitnieku tu ierautu no čigāna par steigā nozagtu zirgu?»

«Neblamē manu godu. Kas tad tu pats esi? Tikai dzē­rājs un plencis. Pat no mājām sviež tevi ārā.»

«Ko? Es? Visi Klintaiņi, vai mani radi vai svešnieki, no laika gala bijuši vareni vīri. Tagad pat mūsu pagastā trīs krietnākie saimnieki — Klintaiņi. Tāpat divi Veekalniešu pagastā. Viens no tiem pat ir no kalpa ticis par saim­nieku.»

«Tu pats arī laikam no šiem krietnākiem?»

«Kas man kaiš? Vai neesmu goda vīrs cauri un cauri?»

«Kroga brālis tu esi — un nekas cits!»

«Kroga brālis! Vai tas tik briesmīgs vārds? Mans tēvs arī bija krietns saimnieks, sitās un plēsās, bet rente mūsu mājās ir par lielu. Nespēja viņš visu muižai nolīdzināt, atstāja man parādus. Es no sākuma raudzīju pērties uz priekšu kā pliks pa nātrēm, bet nekā. Parādi auga un auga. Tad atmetu ar roku. Sak, tāpat nekā laba nebūs. Man no bērna dienām jautrs prāts, dziedāt vien gribas. Bez tam šnabulītis un alutiņš — abi tik gardi, tik viegli tek iekšā. Vai zini? Ja es būtu Dievs, es debesu valstībā dotu tiem taisnajiem tikai šņabi un alu dzert. Lai strebj no rīta līdz vakaram un slavē tā Kunga godību.»

«Tad šitādi slavenie Klintaiņu ļaudis?»

«Liec Klintaiņus mierā! Tiem tu, drauģel, neko nevari padarīt. Apskaties labāk, kādi ir tavi lielkundziskie Kun­džeļu bajāri. Ģederts Kundželis visu mūžu sēdēja pa cie­tumiem, tagad, vecuma dienās, sēd pagastam uz kakla, ēd pagasta maizi nabagu mājā. Abi viņa dēli aizsūtīti uz Sibīriju, kā lielkungiem pienākas, ķēdēs sakalti. Laikam Kundžeļu lielkungiem dzelži labāk piedien nekā citi izgrez­nojumi.»

«Bet ko tu vari teikt par Jēkabu Kundželi, kas šogad dzīvo Mirējos par kalpu?»

«Nu jā! Jēkabs! Tas ir darba cilvēks un zagt neies. Tas ir vienīgais, kas izgājis no jūsu lielkungu slakas para­šām. Kāds tad bija tavs tēvs? Kāds tu pats?»

«Ko tu mani aizkar? Ko par mani vari sliktu teikt?»

«Par tevi?»

«Jā, par mani! Ko tu, plender, par mani vari sliktu teikt?»

«Ko tur daudz teikt, drauģel? Kad mana dvēsele mielo­sies paradīzes jaukumos, tad tevis gan tur nebūs. Pats Belcebuls ellē spēlēsies ar tavu melno dvēseli.»

«Ak tā! Tu plempi manu alu un blamierē mani pašu!»

«Kamdē| tad lai nedzeru, kad alus labs un vieglītēm tek kaklā iekšā?»

«Bet kamdēļ tu mani blamierē? Zini, visi Kundžeļi bi­juši lielkungi no vācu slakas!»

«Kā nu nezināšu? Tu pats šovakar man to esi jau des­mit reizes teicis. Tik man tās »ietas liekas drusku citādas. Lai tie citi Kundžeļi arī būtu bijuši no vācu slakas, bet tu pats droši vien būsi no čigānu krūmāju valstibas. Un liels ir to zirgu skaits, ko tu esi aizvedis no staļļiem un ganībām un atdevis tālākai aizgādāšanai čigāniem. Un kurš krūmu brālis gan vieglāk par tevi izstieps aitu no kūts laūkā?»

«Ak tu šitāds! Ko tu man vēl te šļupstēsi? Vai negribi par ļepu? Papiksti tik vārdiņu!»

«Ko lai daudz pīkstu? Gribēju teikt, ka, ja jau reizi esi lielkungs, tad gan vairāk no čigānu bajāriem nekā no vācu slakas.»

«Sitā! Sitā! Es tev! Es tev parādīšu!»

Kundželis bija piedzēries, un tādās reizēs viņš ļoti kaš- ķojās. Kaut gan Jaunlācis arvienu turējās pie miermīlības, tomēr diezin kā lieta būtu beigusies. Izkaušanās bija ne­novēršama, ja tikai krodzinieks nebūtu visu novērojis. Viņš, kā vecs speciālists, zināja, kas darāms. Piegājis pie dzērāju galdiņa, viņš stingri noteica:

«Mierā! Te ir godīgs krogs. Kaušanos es necietīšu. Kurš mēģinās palaist rokas, tam iznāks ar mani darīšanas, Ja nebūsit mierā, nedabūsit vairs ne piliena.»

Sādi draudi līdzēja. Atklāts karš bija novērsts. Kun­dželis tālāk kašķojās ar vārdiem vien, bet Jaunlācis viņu mierināja. Pēc laiciņa abi dzērāji sēdēja saķērušies bla­kus. Kundželis gan ko dusmīgi rūca, bet Jaunlācis sila tam ar plaukstu uz pleca un š|upstošā balsī mierināja:

«Drauģeli Tu esi zirgu zaglis, pirmā numura zirgu zag­lis, bet goda vīrs cauri un cauri. To es esmu teicis un to varu apstiprināt, ja vajadzētu, ar zvēraslu. Neviens čigāns nevar būt veiklāks par tevi aitu zagšanā, bet to garo ba­ronu tu šodien piešmauci. Nudien! Se roka, drauģeli To tev varu apzvērēt es, Jukums Kiintainis, izbijušais Jaun- lāču saimnieks. Jā! Es varu apstiprināt, ka zirgu zaglis tu esi feins un zirgu zaglis tu paliksi. Nudien!»

Lielklintainis nokļuva mājās vakara krēslā. Saulīte bija tikko nolaidusies. No rijas rudens vējš iznēsāja uz visām pusēm labības kaltēšanas dūmu smaržu.

Atbraucējam pretim izskrēja abi viņa bērni — Jūlīte un Kārlītis. Šoreiz Kārlītis slēpās aiz māsas, kas tecēja vi­ņam pa priekšu.

«Nu, vai esat godīgi uzvedušies un māti klausījuši?» ievaicājās tēvs. Šoreiz, kā par brīnumu, Jūliņas «jā» stipri vien pārbalsoja brāļa balstiņu. Varbūt tēvs to butu ievē­rojis, bet viņš pašlaik bija par daudz aizņemts ar zirga nojūgšanu. Novietojis zirgu, Kiintainis izņēma no ratiem sīkus iepirkumus un, dodams bērniem pa ciema kukulim, noteica: