Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

«Varēnās zēģelēs, uzvārda brāl, varēnās zēģelēs. Ir arī par ko.»

«Tev tas nāk pats par sevi — ir par ko, ir bez kaut kā.»

«Nē, brāl. Līdz šim tas nāca no bēdām vien. Dzēru aiz kreņķēm.»

«Kas tad tev par nelaimēm?»

«Kā? Nezini! Uzvārda brāl! Mī-ļ-ais draugs! Tu negribi saprast otra likstas! Vai tad nezini, kā man iet ar muižu? Es, nabags, leju sviedrus no rīta līdz vakaram, gadu no gada — un kā parādā muižai, tā parādā. Vai tur sirds lai ncapskrienas? Pat domājot vien, acīs rodas slapjums. Un kur tad ņemsi asaras, ja nelieši atkal iekšā kaut ko slap­jāku? Tā gribot negribot jāiedzer. Es aiz bēdām dzēru arī. Bet šodien sametu aiz priekiem, jā, aiz īstiem sirds priekiem.»

«Kas tad tev tā nogadījies? Vai būsi velnam dvēseli no­rakstījis un no nelabā naudu dabūjis?»

«E, uzvārda brāl! Cilvēks nedzīvo no mantas vien, kā Bībelē teikts. Ar šodienu esmu no visām likstām ar vienu rāvienu vaļā. Nebūs vairs jālien no ādas laukā, lai aiz­nestu uz muižu renti.»

«Daudz gan līdz šim nemēdzi nest. Vai uz priekšu vairs nemaz nedomā maksāt muižai?»

«Jā, drauģeli Nemaz, nemaz vairs nedomāju maksāt. Tagad staigāšu savā vajā kā pats grāps.»

«Kā tad to gribi izdarīt? Pastāsti man arī, lai es pēc tava parauga varētu tikt uz priekšu. Bet laikam tev paš­laik galviņā tāpat ķeras kā ar mēli, kas šodien šļupstēt vien grib.»

«Lai šļupst! Tas no priekiem. Šoreiz, drauģel, nav ne­kāda melšana, bet tīra salta patiesība … Kas ir? Izmaksā man pusduci alus Akmens krogā, un es tevi pamācīšu, kā likt no rentes maksāšanas vaļā … uz viena rāviena. Iz­maksāsi? Ko?»

«Nemaksāšu vis! Jāiztiek vien būs bez tava padoma.»

«Nožēlosi, drauģel. 2ēl! Būtu uzvārda brālim palīdzē­jis.»

«Ko darīt? Pažēlo vien! Tev mīksta sirds, sevišķi, kad esi iedzēries.»

«Bet tad tik tu esi skops! Uz naudu kā velns uz dvēse­lēm. Tāpat ķapā līdzi nepaņemsi. Vai nezini, kā Bībelē teikts? Kādi no mātes miesām kaili nākuši, tādiem būs jāaiziet tā Kunga priekšā… Nu! Tā kā tu man esi uz­vārda brālis, tad pateikšu tev visu tāpat vien. Sā vai tā, jauno ziņu tu drīz dabūtu pats zināt. Nav īlens, ko maisā var noslēpt. Ak tā! īlenu jau nevar noslēpt maisā. Tptul Nu, labs ir. Tad klausies. El Vai dzirdi?»

«Dzirdu, dzirdu! Kā lai nedzirdētu, ja tu tik- neganti kliedz. Zirgs sāk baidīties.»

«Lai baidās, lai! — Tad atveri ausis, acis un muti! Mani lielskungs izsviež no mājām laukā. Šodien biju tiesā. Par rentes nemaksāšanu — «purt» ārā no mājām, prom no Jaunlāčiem. Māju muiža pārdos tagad kādam citam.»

«Redzi nu, cik tālu tiki ar dzeršanu. Pazaudēji tēvu­tēvu mājas.»

«Ak, ko niekus! Mani tēvi, mēles izkāruši, plēsās ar mā­jām un tāpat kapā vien nokļuva. Es līdz šim arī norāvos uz beidzamo. Tagad diezgan! Beigas! Lai raujas kāds cits. Es tagad būšu brīvs cilvēks, dzīvošu savā vaļā, svabads no visām tām rentes bēdām.»

«Ka tikai nepaliek žēl.»

«Nieki! Tagad būs cita dzīve. Iešu par puisi. Lai saim­nieks ruden atber, cik man nākas. Vai paaudzis ir vai nav, vai pašam ir ko grauzt vai nē, vai ir ko uz muižu nest vai nē, tas man vienalga. Dod šurp manu tiesu! Un, ja vienās mājās nepatīk, ardievu! Jurģos ej uz citām. Tā, uzvārda bral.»

«Ka tikai nepaliek žēl. Nav kalpu briviba nemaz tik salda. Savs stūrītis tikpat cita lieta. Mīļa vietiņa … Tādu atstāt būtu žēl.»

«Tā ir gan, bet ar to renti ari gala nav.»

Cauri dzērumam, cauri bravūrai ieskanējās dziļas sēras, bet tad Jaunlācis nopurinājās, it kā ko nepatīkamu no­kratīdams, un agrākā bezbēdībā uzsauca:

«Jā, brāli Četri saimnieki bijām pagastā ar uzvārdu Klintaini. Tagad paliksit trīs: tu Lielklintaiņos, matīs kai­miņš Kalnalācis un Jaunliepkalns. Divām kalpu saimēm pagastā arī Klintaiņu uzvārds. Tagad es būšu trešais kalps — Kiintainis. Trīs saimnieki un trīs kalpi — visi Klintaiņi. Veci ļaudis stāsta, ka mēs visi no viena Klin­taiņa cēlušies, bet ej nu sazini. Jā, drauģeli Trīs kalpi un trīs saimnieki. Un pie tam jāprasa — kuri vēl tie gudrā­kie? Vai jūs, grašu vācēji, muižas vergotāji, vai mēs, sa­vas vaļas ļaudis — kalpu cilvēki?»

«Tu sevi par kalpu sāc rēķināt. Vēl jau esi saimnieks.»

«Nekāl Beigas! Trīs kalpi un trīs saimnieki! Tas iznāk 1 īdzīgi.»

«Bet ir vēl divi saimnieki Klintaiņi kaimiņu Veckalniešu pagastā. Mans tēvabrālis ieprecējās Melderu mājās jau priekš gadiem, un nesen iegāja iegātņos Muižzemnieku mājās viens no mūsu pagasta kalpu kārtas Klintaiņiem. Tātad pieci saimnieki un ar tevi tikai būs trīs kalpi.»

«Pārnovadniekus es līdzi neskaitu. Bet, ja tu tā saki, es tev, drauģel, piekrītu. Tikai tad tev jāizmaksā par tavu taisnību. Pašulaik nāk Akmens krogs. Atpūtināsim zirgus un iedzersim.»

«Ko zirgu pūtināsi, kad tev mājas tepat aiz meža, pāris verstes vien būs.»

«Es tev par kompāniju. Es drauga dēļ esmu uz visu ga­tavs.»

«Redzu, redzu. Pat iedzert uz mana rēķina esi gata.vs.»

«Skaidra padarīšana. Dzeršu, cik vien gribi. Tātad pie­turēsim?»

«To gan nē! Laidīsim tik mājās.»

«Neesi tāds badakāsis. Kur tu liksi to naudu?»

«Gan zināšu, kur likt. Tev tā raizes nedarīs.»

«Bet padomā taču par savu dvēseli. Zini, ka svētos rak­stos stāv: «Nezūdaities un nerūpējieties!» Vai atkal citā vietā: «Raugaities no putniem laukā! Ne tie sēj, ne tie pļauj.» Bet tu pat iedzert glāzīti negribi, ne arī atpūtināt nabaga lopiņu. Kauns, uzvārda brāl. Zirdziņš nokusis, bet tu šitā. Vai gribi sagaidīt, lai viņš sāk brēkt uz tevi kā Bileama ēze|u māte?»

«Māki gan runāt. Tīri kā no grāmatas!»

«Vai pieturēsim? Lūk, krogs klāt.»

«Es laidīšu mājās. Tu, kā gribi, tā dari.»

«Esi gan skopulis. Tik vien zini kā raust un raust mantu. Tad tik būs velnam prieki par tavu dvēseli.»

«Ej, ko tur tarkšķi!»

«Apdomā un atgriezies no greizajiem sīkstuļu ceļiem. Vēl ir laiks. Krogs vēl nav garām.»

Bet Lielklintainis sarāva grožus un palaida rikšos gar Akmens krogu.

«Brauc ellē! Gan tur velni mielosies ar tavu dvēseli. Viņš ātrāki ar mieru atdot dzīvību nekā pliku grasi izlaist no pirkstiem. Es gan pieturēšu!»

Un pusizbijušais Jaunlācis piegrieza zirgu pie kroga, izkāpa no ratiem un taisījās iet iekšā, bet apķērās. Nau­das viņam nebija, pie krodzinieka ietaisīts parāds. No jauna uz krīta tas vairs nedos. Tur nav ko mēģināt. Velti būs. Ak, pasaule, pasaule! Cilvēkiem, krodzinieku līdz- skaitot, sirdsprāts ir Jauns no mazām dienām.

Tīri saskābis nelaimīgais prātnieks ar pūlēm ietrausās atpakaļ ratos un izgāza žulti ar pātagu uz zirga muguras. Tomēr sliktā oma drīz viņam pārgāja. Jaunlācis bija no dabas jautrs cilvēks, humorists. Ilgi saskābis viņš neva­rēja būt. Tamdēļ drīz vien viņa ģīmī parādījās smaids un atskanēja ķērcošā dzērāja balsī pazīstamā dziesmiņas

«Ja man būtu tā naudiņa, Kas gu( jūras dibenā, Es nopirktu Rīgas pili Ar visiem vāciešiem.»

Dziedot Jaunlācis nemaz nedzirdēja, ka mežā, kam tu­vojās ceļš un kam bija jābrauc cauri, atskanēja šad tad pa šāvienam.

Par takts zizli dziedāšanā viņam noderēja pātaga, kas reizi pēc reizes krita uz zirdziņa muguras. Nabaga lopiņš pie tādas apiešanās bija pieradis, tomēr steidzās, cik spēja, uz mājām, kur tiks vaļā no saimnieka un arī no takts zižļa.