Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

«Gan pāries. Ja jau nenomiru, bet piecēlos, tad pāries. Pavasarī atkal aršu druvās, ka kūpēs vieni» — tā Klintai­nis drošināja sevi un citus, bet arī šis paredzējums nepie­pildījās. Atnāca pavasaris, un vecais Klintainis palika nespēcīgs, kā bijis, tā ka ne par aršanu, ne citu nopietnāku darbu nevarēja ne domāt.

«Esi diezgan izstrādājies savā mūžā. Pastrādasim mēs bez tevis tagad vieni paši. Atpūties labāk,» — tā dēls viņu mierināja, un vecajam Klintainim cits arī nekas neatlikās kā atpūsties.

Lēniem soliem vecais vīrs apstaigāja mūža pēdējos ga­dos daudzo bērnu un bērnubērnu mājas. Trieca ar veca­jiem, trieca ar jaunajiem, trieca ar mazajiem, jautros brī­žos dzina jokus, un vecās, gudrās acis dažu labu reizi priecīgi dzirkstīt dzirkstīja. Visur viņš bija ieredzēts un mīļš viesis. Sevišķi labprāt redzēja viņu nākam mazie bērni. Dažs labs no tiem pieaudzis gadu desmitus vēlāk stāstīja saviem bērniem un bērnubērniem par sirmo, gudro vectēvu, ko pats stāstītājs bija redzējis, vēl pats būdams puišeļa gados, un dzirdējis par vienu teicam tā un par otru citādi.

Vismīļāk Klintainis trinkšķināja kokli vai arī tāpat stundām ilgi sēdēja labā, siltā laikā zem lielā ozola pie pirtiņas. Viņš piegrieza skatus te vienai, te otrai vietai, bet garā kavējās pagātnē. Klintainis juta pats, ka viņam viss tagad pagātnē un ka tagadnē viņš pats tikai pagā­jušo laiku— pārpalikums.

Klintainis ne vienu reizi vien atcerējās agro jaunību, muižas dzīvi, piķiera gaitas, dienestu pie vecā, iedomīgā lielkunga, kas tagad atmiņā izlikās mīļš, atminējās lepno, skaisto lielmāti un paša mīļo sieviņu, atminējās pirmās dienas mūžamežā, būdā, atminējās toreizējo dzīvi, tuvinie­kus, no kuriem tik daudzu trūka, atminējās brieža gaļu bada laikā, medību piedzīvojumus un darba pienākumus, kā arī neveiksmes, atminējās bēres un krustības, bēdas un priekus, mūža uzvaras un zaudējumus. Atmiņās gremdē­jās vecais Klintainis un brīžam smaidīja, brīžam vērojās nopietni. Atmiņās viņam bija vesela pasaule.

Tur aiz upītes līkuma viņš vēl tos laikos, kad dzīvoja par piķieri muižā, bija panācis medībās sašautu briedi. Kas to tagad ticēs? Brieži tagad jāmeklē aiz tālā Velna purva, Robežnieku māju apkaimē.

Seit pat pie pirtiņas, netālu no ozola, bija dziedājuši rubeņi. Vēl dažu labu pavasari pats Klintainis un dēli tos bija šāvuši pa vecās būdas logu. Un medņi? Tepat silā, kur tagad Andžus rudzu lauks, šie putni desmitiem mē­dza svinēt kāzas, bet to turēja par mazvērtīgu roslu, jo īstajos rostos putnu bagātība bija neizsmeļama.,.

Kur tad visādiem raibumiem bagātā gulbja medīšanai Tas bij tur aiz Mežupītes, ja pat vēl aiz otrām mājām, kur vēl tagad redzami krūmi uzkalniņa malā liekņā .,.

Lūk, stāv Andžus mājas — Mazklintaiņi. Tur bija izde­dzis mežs. Kiintainis skaidri atmin, kā tur vēl auga mūža­mežs, atmin arī — tur sils dega … Drusciņ tuvāk tā sau­camā Pagasta druva, kur tik daudz strādāja, tik daudz celmu veica Bērtulis. Arī uz otru pusi — šī līdzenā p|ava saistīta ar atmiņām par viņu, jo to dēvē par Bērtuļa lanku. Tur, kur pašlaik biezajā zālē vējiņš saviļņo it kā zā|u jūras bangas, tur kādreiz Kiintainis paša acīm re­dzēja milzu apses un ne daudz mazākas egles celmus ar saknēm kopā savijušos, bet jau izlauztus no zemes, re­dzēja blakus tiem sēžam Bērtuli — bālu, ar tikko kā aiz­lauztu dzīvību. Jā! Ne velti pļava nesa sava iekarotāja Bērtuļa vārdu.

Tur, pāri Pīju dobju krūmiem, no Pilskalna virsus šurp skatās jaunas muižas ēkas. Jā! Tur biezajā eglājā mājoja bezgalīgs irbju daudzums. Pēc tam tur savējo pulciņā strādāja kā jauna, braša līdumniece Klintaiņa mīļā meita Grietiņa, tagad jau veca, nespēcīga, no smagā darba pa­guruši. Tagad viņa pieaugušu bērnu vidū pusnolīstajā Lāča silā rīkojās ar bērnubērniem …

Uz vecās muižas pusi lauki vien. Kāds tur bija mežs priekš 40 gadiem, kad Kiintainis pa brieža stigu sekoja savam mantas vienīgajam vezuftiiņam, kas devās uz jauno dzīves vietu dzi|i iekšā mūžamežā. Toreiz viņš te apmetās kā pirmais celmlauzis, pats vēl šaubīdamies par pasā­kumu. Surp viņu pavadīja neticīgas acis, daudzu to pašu acis, kuri vēlāk sekoja piemēram, kad par iznākumu sāka zust šaubas.

Jā. Tagad un toreiz… Vecais vīrs gremdējās atmiņās un raudzījās, raudzījās un domāja. Nebija beigu atmiņām gan par svarīgiem dzīves notikumiem, gan par sīkiem ga­dījumiem.

Kādu pavasari vecā mežābele vairs neuzplauka. Viņas vecās saknes nebija vairs spējīgas piegādāt diezgan barī­bas jaunu lapu plaukšanai. Koks nokalta.

«Tā slikta zīme! Šogad arī man būs jānokalst, jāmirst,» prātoja Kiintainis gan pie sevis, gan arī sarunās ar citiem. Tomēr arī šoreiz viņš vēl bija maldījies. Gads pagāja, bet vecais Kiintainis vēl arvienu turējās.

Pagāja vēl daži gadi. Atnāca jauns pavasaris. Kiintai­nis staigaja un jūsmoja par ziedoni, prātoja par saviem pavasariem, par to sen nobirušiem ziediem, sildījās saulītē pie vecā ozola. Tur viņu kādu dienu atrada izdzisušu. Smaidošais ģīmis bija piegriezts Pilskalnam.

Kaut gan vecā Klintaiņa nāvi varēja sagaidīt katru brīdi, kaut gan viņš krietni bija pārsniedzis 80. mūža gadu, tomēr viņa nāves dēļ dziļas sēras pārņēma ne vien tuviniekus, bet arī visus citus, kas pazina veco līdumnieku vectēvu.

Skaistā pavasara svētdienā, kad gaiss bija pārpildīts jauko ziedu smaržu, gara, gara bērinieku rinda brauca no Klintaiņiem uz kapsētu, kur divu pagastu iedzīvotāji — Jaun- un Veckalnieši — bija sapulcējušies izvadīt veco Klintaini, apkārtnes godājamāko vīru, pelēko baronu sen­tēvu. Liels, balts ozola krusts pacēlās pār svaigo zemes kopiņu blakus diviem tādiem pašiem, tikai no saules un lietus jau tīri pelēkiem. Tie apzīmēja divas vecākas kapu kopiņas, zem kurām jau dažti gadu atdusējās Klintaiņa dzivesbiedrene, kādreiz brašā Māriņa, un jautrais, dzīves­priecīgais dēls Bērtulis.

Jāl Lieliska bija vecā Klintaiņa izvadīšana uz pēdējo dusu. Viņš to arī bija pelnījis, daudz un daudzkārtīgi pel­nījis, jo viss garais mūžs bija pagājis darbā. Strādāt viņš nekad nebija apslincis, pielikt rokas darbam viņš nekad nebija guris. Darbā viņš atrada prieku, laimi un dzīves nozīmi. Daudz viņš bija padarījis un panācis. Vesels pa­gasts, kurā netrūka pat dzimtkunga pils, bija viņa darba auglis, viņa — vientiesīgā zemnieku-arāju jaunekļa, viņa — vienkārša kalēja un muižas verga piķiera, viņa — mazturīga, bieži pusbadā dzīvojoša līdumnieka.

Tāds bija Klintaiņu Miķeļa mūža darbs, viņa gaitu pa­nākums.

Tiešām, visspēcīgs, visvarens ir darbs! Tikai darbs! Vienīgi darbs! Darbs!

Pat kad Miķelis Klintainis sen bija izzudis no dzīvo at­miņas, kad laiks nākošās paaudzēs viņa vārdu bija dzēsis, kad stiprais ozola krusts uz viņa kapa bija sapuvis un iznīcis, pat tad vectēva darba augļi turpināja dot liecību par viņa dzīvi, par viņa darbiem, jo druvas līgot līgo, pļavas zied, glītas ēkas greznojas kuplo dārzu vidū.

Mārtiņš Klintainis, Jaunkalniešu pagasta Lielklintaiņu māju saimnieks, it kā atmodās no savām domām. Viņa zirdziņš bija izlietojis gadījumu, ka saimnieks nepiegriež viņam vēnbu, un sācis mest par daudz sīkus solīšus. Klin­tainis sarāva grožus, savicināja pātagu, bet neuzšāva zir­gam. Paša lopiņš vien ir. Pats bija to uzaudzinājis. Brau­kāšanu pēdējā laikā arī iznāca tā pavairāk.