Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Pilkalnu Andrejs pats to visu puslīdz labi zināja, bet sāpes un žēlas par māju zaudēšanu viņu bija spiedušas dižoties. Klausoties Klintaiņa lēnajā balsī, nelaimīgais darba vīrs palika pamazām mierīgāks un sāka kārtigāk domāt.

«Bet ko tad lai mēs darām? Ko lai darām? Tēv, saki — ko lai darām?»

«Dēls! Uzklausies! Es esmu vecs. Manu dienu skaits šai pasaulē vairs nevar būt lielais, bet, ja man būtu jāatstāj Klintaini, es ņemtu Jāni, Jūli un viņu zeņķi un ietu mežā dziļāk. Vēl gar pārnovada robežām Kalniešu daļā mežu diezgan. No jauna es sāktu līdumu līšanu. Aizietu tālāk, pēc iespējas tālāk, lai neuzbruktu jauna liksta. Darbu da­rīt nekad nav par vēlu, kamēr cilvēks vēl spēj kustēt. Pat manos gados vēl nav par vēlu uzsākt darbu. Ja būs gai­tas paveikušās, citi vadīs sākto tālāk, citi nepametīs pus­ceļā, bet turpinās. Tu esi vēl stiprs, pajauns. Tev trīs pie­auguši dēli. Dodies dziļāk mežā un sāc no jauna līdum­nieka gaitas. Tu proti tās staigāt. Otrreiz ies vieglāk.»

«Bet kur tad paliks mani Pilkalni? Kur manas liekņas, uzkalni un gravas? Tur tik daudz strādāts. Vai to visu atstāt varmākam, lai piepildītos viņa iedomas?»

«Ko darīt, dēls? Jāatstāj. Es saprotu tavas žēlas, bet tās jāpārvar, jo ar pieri sienai cauri neizsitīsi.»

Iestājās klusums. Tad Andrejs piecēlās un atvadīdamies teica:

«Es, tēv, padomāšu par taviem vārdiem. Es parunašu ar viņiem — ar citiem nelaimes biedriem. Jeb labāki atnāc svētdien no rīta puses pie manis. Mēs visi būsim kopā. Apspriedīsimies ar tevi. Parunā pats ar viņiem.»

Nākošu svētdienu jau paagri Kiintainis bija pie znota Pilkalnos. Visi sazvērnieki, ja tā varēja saukt nelaimīgos, atradās kopā. Nebija tikai neviena no tām divām mājām, kurām nācās zaudēt pļavas vien. Abu šo māju saimnieki bija savus nodomus pastāstījuši Pilkalnu Andrejam, kas tagad bija vienis prātis ar veco Klintaini un vairs nekā necerēja sasniegt ar dūrēm. Sie saimnieki bija nosprie­duši, ka viņi pļavas nolīdīs kaut kur citur, vēl brīvajās meža vietās, kaut gan pašu māju tuvumā nebija vairs nekā, kur varētu ko nolīst. Ja arī sliktāk iznāktu, ka pļa­vas ir patāli no mājām, tad tomēr labāk bija apmierinā­ties ar dažām neērtībām nekā uzsākt pļavu dēļ veltīgu cīņu. Arī Klintaiņa znots vairs negribēja pretoties ar varu, bet pārējie saimnieki sēdēja drūmi. Skaidri varēja redzēt, ka sašutums un izmisuma bēdas viņus nomāca un ka viņi, dziļi sajuzdami nepatiesību, gribēja to novērst savām stiprajām, bet tomēr šoreiz nespēcīgajām dūrēm.

Pavisam nevaldāms bija līdumnieks Mārcis, kas tikko bija daudzmaz ieplēsies savā zemītē un sācis likt pirmos vainagus istabas sienām.

«Lai tur velns par rupuci paliek, bet es tam varmākam gan nepaļaušos!» Mārcis brēca, dūres vīstīdams.

«Lai visi citi paliek par memmes dēliem, bet mēs gan zināsim, ko darīt!» viņa dēls piebalsoja tēvam.

Kiintainis mierīgi un rāmi izteica savas domas, piekrita, ka notiek liela varmācība, bet aizrādīja, ka nav spēka pre­toties, ka varas darbi nesola nekā laba, ka ar tiem var pa­nākt tikai pretējo — nodarīt sev pašiem daudz ļauna. Bei­dzot viņš deva padomu sākt citur jaunu māju ieplēšanu. Muiža varbūt jutīšot drusku sirdsapziņas pārmetumus un palīdzēšot ar šo to. Klaušas droši nebūšot jāpilda pirmos gados.

«To tikai nē!» sauca līdumnieka Mārča dēls. «Mums bija divas gotiņas, kad iesākām šeit līst mežu. Mocīdamies ar pārtikas trūkumu, vienu no tām esam apēduši. Pašlaik mums sāktu pietikt savu graudu, un tagad lai mēs to visu pametam un aizejam rauties no jauna! Vai tad lai ap­ēdam arī otro gotiņu? Varbūt tad lielskungs nāks un at­kal dzīs laukā no jaunās vietas. Nē, tēv! Mēs zinām, ko darīt. Iesim! Te mums neatmaksājas pat klausīties bābu runās. Klintainim vecā piķiera daba par daudz ieaugusi miesā un asinīs. Lielskungs viņam vairāk kā Dievs debe­sis. Lai zaķapastalas klausās, ko lielkunga kalps saka. Mums te nav ko darīt, nav ko klausīties.»

Un viņi aizgāja sadusmoti, satracināti. Kiintainis ilgi noskatījās viņiem pakaļ. Zēl viņam bija nelaimīgo dzīves pabērnu, kam asiņains liktenis draudēja uzbrukt tikai tam­dēļ, ka viņi par daudz bija pieķērušies savam celmainajam zemes stūrītim, savai piekvēpušai būdai.

Pēc neapmierināto aiziešanas palikušie drīz bija vienis prātis, ka ar varu pretoties veltīgi. Par tālāko domas šķī­rās. Klintaiņa znots un vēl viens saimnieks sprieda iet dzi­ļāk mežā un sākt no jauna līst līdumu. Turpretim pārējie nosprieda apmesties muižas kalpu mājās. Kāds no pēdē­jiem noteica:

«Kamdēļ plēsties no jauna? Kad būsim otrreiz uz kājām, varbūt atkal nāks un padzīs. Kurp tad iesi? Par niekiem tikai izrausimies ar celmiem. Lai muiža aizrijas ar mūsu labumu, ar mūsu sviedru augļiem!»

«Mēs tur muižā varēsim arī atspītēt. Naktis dažu reizi ir tumšas. Ka nepaliek visgribim kādreiz vēl žēl, ka sācis laupīt!» noteica kāds no dēliem.

Atnāca Jurģi. Pilkalnu Andrejs ar savējiem iegāja at­kal mežos un apmetās Lāča silā. Uzkalniņā, kur lācis reizi gaidīja Klintaini tuvojamies, pacēlās pirmā būda. Sievieši un mazie bērni kādu laiku mitinājās pa radu mājām. To­mēr drīz viņi pievienojās ģimeņu galvam, jo visām rokām vajadzēja ķerties pie darba. Pēc gadiem Lāča silu vairs nevarēja pazīt. Tur bija izaugušas kādas astoņas mājas. Visur zaļoja pļavas un viļņojās druvas. Mežs bija pazu­dis, tā ka jocīgi, neizprotami skanēja māju nosaukumi, kas visi pieminēja lāci, jo tur bija Vec-, Jaun-, Maz-, Liel-, Gala-, Sila-, Lejas- un Kalnalāču mājas. Visā apvidū ne­bija vairs ne meža, ne krietna šiliņa, kur nu vēl varēja būt runa par lāci?

Tur bez Pilkalnu Andreja ģimenes bija saplūduši ar laiku vēl citi vecā Klintaiņa tuvi radinieki, saimnieku jau­nākie dēli no Mežupēm, no abējiem Klintaiņiem. Pat Va­garu Mikus divi dēli bija devušies uz Lāča silu. Radinieki bija Lāču mājas sacēluši pa divas, pat trīs blakus.

Viens no padzītajiem saimniekiem aizgāja liktenīgajos Jurģos uz pašām Kalniešu pagasta robežām, un tur pēc gadiem viļņoja druvas Robežnieku mājās.

Citu padzīto saimnieku ģimenes palika muižas kalpu kārtā. Viena no viņām uz visiem laikiem dabūja pavārdu Saimnieks, otra — Līdumnieks. So ģimeņu likstas tik ātri nebeidzās. Rudenī, kad iestājās tumšas naktis, Kalniešu muižā nodega siena šķūnis, kas bija pilns ar lopbarību. Pēc dažām dienām nodega siena kaudze, tad vesels šķū­nis ar nekultu labību. Aizdegās arī laidari, bet tos laikā apdzēsa. Pavasarī nodega degvīna brūzis. Mūris vien pa­lika pāri. Otrā rudenī ugunsgrēki sāka atkārtoties, bet tad viens no Līdumnieka dēliem krogā iereibis lielījās, ka viņš gan protot atspītēt par varmācībām, ka visa muiža varot nokūpēt viegli un arī nokūpēšot. Krogs bija ļaužu pilns. Piedzērušais lielījās visu vakaru. Runas drīz aiz­sniedza muižu. Jaunekli saņēma ciet un līdz nāvei kula. Viņš izstāstīja šo to par brāli un par vienu no Saimnieku ģimenes locekļiem, uzkraudams tiem abiem līdzdalību de­dzināšanā. Vai tiešām tas tā bija vai šaustais gribēja at­vieglināt savas ciešanas ar stāstīšanu — to grūti noteikt. Uzdotos saņēma ciet un aizdzina briesmīgi piepērtus uz pilsētu cietumā, pēc kam no Kalniešu pagasta ļaudīm ne­viens vairs viņus netika redzējis.

Lai Šo nelaimīgo liktenis bija cik nelaimīgs būdams, to­mēr vistraģiskāk beidzās nabaga līdumnieka Mārča die­nas. Jurģos viņš ar dēlu trakās dusmās uzbruka ārā licē- ; jiem un smagi piesita divus no tiem, bet tad tēvu un dēlu sasēja un aizdzina uz muižu. Kādu nedēļu grāfs lika ne-1 laimīgos dauzīt diendienā, tad nodeva tiesai, kas abiem piesprieda karātavas.