Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

«Tīrie nieki, miļiel» Kiintainis pašapzinīgi noteica. «Ti­kai jānes uz muguras un ne rokās.»

«Saprotams! Saprotams! Kurš tad maisu nes rokās? Ro­kās trīs pūrus rudzu rets kāds no jauniešiem panesīs, ir tad tikai pāris soļu.»

«Nekā, Klintaiņu tēvi Tas tikai rādās, ka tik viegli ietu!»

«Ka es jums saku! Ja tik man uzliktu maisu uz mugu­ras, es trīs pūrus rudzu panestu ne tikai pa līdzenu vielu, bet pat uzstieptu pa trepēm uz klētsaugšu.»

«Nieki vien, Klintaiņu tēv! Ko nevar, to nevar!»

«Ka es jums saku. Derēsim! Es uzstiepšu kaut tūlit.»

«Es ar mieru derēt. Bet uz ko?»

«Ja es neuznesīšu, trīs pūri rudzu tavi. Ved tos uz mā­jām. Ja uznesīšu, tev trīs pūri jāatved šurp līdz nākamai svētdienai.»

«Es ar mieru!»

«Lai iet!»

«Ko nu niekojaties?» Klintaiņu Jānis raudzīja mesties starpā. «Tēv, lai paliek! Kas tad šodien ies maisus nēsāt, kad viesu pilnas mājas?»

Uz viņu neviens vairs neklausījās, iebildumus neviens vairs nedzirdēja, jo negribēja dzirdēt. Arī vecais Kiintai­nis ne. Derības ieinteresēja visus. Radās brīvprātīgi or­ganizatori, kas nekavējot steidzās uz klēti un izmērīja trīs pūrus rudzu prāvākā maisā. Pēc tam viss viesu pūlis de­vās uz klētīm uztraukts, čalodams. «Priekšnesums» visiem likās augstākā mērā interesants. Pat jaunieši pārtrauca rotaļas un pavairoja skatītāju skaitu. Pat tās pašmāju sie­vietes, kas līdz tam darbojās ar ēdienu gatavošanu un pie viesiem ir nerādījās, nespēja vairs savaldīt ziņkārību, pa­meta virtuves darbus un piebiedrojās citiem, likdamas uz spēli dažu labu gaļas podu, lai tikai noskatītos derībās. Pat bērni meta mieru skraidīšanai un sīkākie mitējās rau­dāt. Kurš pats valdīja pār kājām, ieradās brīvprātīgi klētī. Pārējos, vismazākos, uz turieni stiepa līdzi mātes, baidī­damās palaist garām interesanto skatu. Izrādei apmek­lētāju bija pilnīgi pietiekošs skaits.

Priekšnesums sākās bez zvana vai cita kāda signāla. Divi vīri pacēla rudzu maisu un uzlika to Klintainim uz muguras. Sis atliecās, lai svars labāk atbalstītos uz mu­guras, un abām rokām ieķērās pāri pleciem maisa aizsie­tajā galā, tad sāka lēniem, bet drošiem soļiem iet no viena klēts gala, kurā atradās apcirknis, uz otru, kur stāvas tre­pes veda uz augšu. Lieta gāja tik gludi, ka dažs skatītājs jau visā skatā atrada par maz pievilcības.

Jau Kiintainis nonāca līdz trepēm un spēra kāju uz pirmā pakāpiena. Lēnām gāja uz otro, trešo… Pārmai­ņus viena kāja pacēlās uz nākošo pakāpienu, tad otra se­koja. Jo augstāku vecais vīrs kāpa, jo lēnāki un grūtāki gāja uz priekšu. Uz trepēm jau skaidri varēja redzēt, ka kājas zem nastas dreb, stipri dreb. Uz pēdējiem pakāpie­niem nesējs ilgi kavējās, pāris reizes pat uz augšu pa­celto kāju atlika atpakaļ agrākā vietā, lai tā pēc brītiņa no jauna celtos uz augšu. Apkārt valdīja dziļš klusums Pat zīdaiņi neraudāja. Tikai Kancis nemierā par daudzo svešinieku klātbūtni uztraukts staigāja apkārt.

Beidzot maisa apakšgals pacēlās virs klēts griestiem. Nesējs, vairāk svara vilkts nekā brīvprātīgi, sakustējās uz sāniem, un maiss uzvēlās uz griestiem trepju cauruma malā. Vēl mazs grūdiens, un triju pūru rudzu maiss iz­stiepās visā savā garumā uz klēts griestiem. Nesējs no­kāpa lejā daudz mundrāk, nekā bija ar maisu kāpis uz augšu.

«Tāl Atpakaļ nest es neesmu līdzis,» viņš iesaucās, kad jau atradās lejā starp skatītājiem.

Klusums, kas visu laiku bija valdījis klētī, kamēr viesu acis bija sekojušas rudzu maisam, beidzās kā uz rāviena. Sacēlās troksnis: cits urravoja, cits sauca, cits skaļi trieca ar blakus stāvētāju. Bērni noprata, ka svarīgais brīdis garām, un laida taures vaļā. īsi sakot, publika izrādīja uzvarētājam pienācīgo piekrišanu.

Sievietes steidzās atpakaļ uz virtuvi pie piedegušiem ēdieniem. Viesu bars pārspriezdains kustējās lēnām uz is­tabu, kur mielošanās atjaunojās ar dubultu sparu. Vecais Kiintainis nosēdās agrākajā vietā un raudzīja būt jautrs, bet tas viņam nemaz vairs negribēja labi izdoties. Arī miestiņš un šeļķens negāja nemaz vairs pie sirds, jo iekšā bija tāds kā tukšums, galva palika arvien smagāka un ausīs sāka dunēt, it kā kad būtu pārmērīgi iedzerts, kaut gan tā tas vēl nemaz nebija. Slābano sajūtu un līksmības trūkumu Kiintainis nespēja iznīcināt arī ar to, ka vairā­kas reizes griezās pie sava derību pretinieka un skaļi leica:

«Tu, kaimiņ, tikai neaizmirsti! Ka līdz svētdienai man rudzi būtu klāt un labi rudzi. Citādi vēl likšu tev braukt pēc citiem pakaļ. Pielūko tikai! Tagad joki pie malas.»

«Ka tevi jupis! Vajadzēja man arī derēt! Trīs pūri ru­dzu pagalam!» uzrunātais sirdījās it kā pa jokam, pat ārēji pārspīlēdams sašutumu, kaut gan viņam tiešām ru­dzu bija drusku žēl.

«Tev, Klintaiņu tēv, nemaz nevajadzēja līdumus līst un laukus plēst,» kāds no viesiem balamutējās. «Tu ar derī­bām vien labāk varēji pelnīties. Ja tikai katru pusstundu tu nopelnītu trīs pūrus, tad pa dienu palēnām pūru seš­desmit sastiepsi uz klētsaugšas.»

«Ja tu man maksāsi tos 60 pūrus, es ar mieru uz jau­nām derībām ar tevi. Lai iet! Rudzi der. Vai ar mieru? Ko?»

«Nē, nē! Pietiek, ka viens dabūja mācību. Man tādas skolas, mīļais, nevajaga!»

Jautrība vairojās, un sarunu troksnis palika ar katru brīdi skaļāks. Bet Kiintainis drīzi nozuda un devās uz veco istabu, kas vēl nebija nojaukta. Tur viņš apgūlās savā gultā. Lielākā daļa viesu nonāca tādā svētlairnības stāvoklī, ka ikviens vairāk klausījās uz paša vārdiem nekā uz to, ko kaimiņš runāja. Tamdēļ Klintaiņa nozušanu maz ievēroja. Ja kāds arī pamanīja viņa aiziešanu, tad nodo­māja, ka veco vīru, kas bija pievārējis rudzu maisu, pašu pārspējis stiprais dzēriens. Tikai Klintaiņa vecākais dēls Vagaru Mikus uzmeklēja, tēvu un sāka tam pārmest, ka nevajadzējis nest maisu, varējis pārrauties un lieta beig­tos ne pa jokam. Ka tikai vēl neesot sastaipījies ar maisu?

«Ko niekus, dēls! Izgulēšos, gan būs labi. Tikai miegs nenāk un tāda nelāga sajūta.»

«Te nu bija! Lai Dievs dod, ka tu nebūtu sev pāri no­darījis. Pārrauties ir viegla lieta pat jaunākam.»

«Rīt, dēls, droši būšu spirgts un vesels.»

Bet rīt bija pavisam otrādi. Vecais gulēja grūti slims un klusi kunkstēja. Visu mūžu viņš nebija pavadījis laiku bez darba, un tamdēļ slimošana un bezdarbība darīja tam vislielākās mokas. Ar katru stundu garastāvoklis vecajam vīram palika ļaunāks un drūmāks. Viņš sprieda, ka nāves stunda tam klāt, un teica savējiem, atkārtodams reižu reizēm:

«Paredzu, paredzu, bērnil Sajūtu skaidri, ka necelšos.»

Arī tuvinieki domāja tāpat. Nepieaugušie dēla bērni pat raudāja aiz žēlām par inī|o vectētiņu. Tomēr dēls Jānis mierināja slimo tēvu:

«Kas nu, tēt, tā runāsi Gan vēl nodzīvosi dažu gadiņu. Tu līdz šim biji tik spirgts. Tikai tas rudzu maiss. To gan nevajadzēja nest. Gan pāries, gan pāries. Paslimosi, un pāries.»

«Nepāries vis. Pats jūtu. Bet ko maiss tur vainīgs? Pie­nācis laiks mirt. No manu dienu ļaudīm vairs nav neviena paša starp dzīvajiem. Vecais Sausnējs arī jau vairāk kā Radu atdusas. Muižā manā laikā jau trešais lielskungs. Cik gadus nokalpoju par piķieri pie tagadējā grāpa tēva­tēva … Jā, laiks arī man reiz mirt, un jāmirst jau vien būs.»

Tomēr izrādījās, ka KJintaiņa spēcīgais ķermenis turas. Gan atveda mācītāju, bet nāve vēl nenāca un šoreiz neat­nāca. Klintainis dažas nedēļas nogulēja slims un tad pie­cēlās no gultas. Pat visas zāļu tējas, ar ko viņu ārstēja, nebija tam neko daudz ļauna nodarījušas. Tomēr pēc sli­mības tā bija tikai agrākā Klintaiņa ēna. Vārgi, vārgi, tikko cilādams kājas, Klintainis vilkās apkārt. Mati bija palikuši gluži balti un atgādināja mīkstus, labi izsukātus linus. Darba nekāda viņš vairs nespēja. Pat smēdes durvis stāvēja tagad arvienu ciet, jo brašais kalējs nespēja vairs dimdināt veseri uz laktas.